Pēdējās nedēļās medijos izskan dažādas ziņas par dzīvībai un veselībai bīstamām spēlēm un izaicinājumiem, kas tiek izplatīti bērnu un jauniešu vidū. Šos izaicinājumus varam iedalīt divās kategorijās – vienā gadījumā galvenais mērķis ir pašapliecināties, otrā – nodarīt sev pāri. Domājot par izturības izaicinājumiem, bērnu iesaistes iemesls biežāk ir nespēja izvērtēt rīcības sekas, tāpēc mazākas vai lielākas “muļķības” mēdz sastrādāt vairums bērnu. Savukārt, mērķtiecīgi pašdestruktīvu darbību iemesls, visticamāk, nebūs tikai bēdīgi slavenais pusaudžu vecums – problēmas sakne drīzāk meklējama ģimenē.
Ikvienam bērnam ir vēlme sajust uzmanību ģimenes un draugu lokā, kā arī saņemt pozitīvu novērtējumu saviem sasniegumiem, tādējādi veidojot un stiprinot savu pašapziņu. Ne visās ģimenēs vecākiem un bērniem ir izveidojušās tuvas, sirsnīgas attiecības. Ir pietiekami daudz ģimeņu, kurās vecāki ir aizņemti darbā un citos ikdienas pienākumos, un rūpes par bērnu nemanāmi reducējas uz fizisko nepieciešamību apmierināšanu. Nereti lielāku uzmanību bērns saņem tikai tad, kad ir izdarījis ko sliktu vai nodarījis sev pāri, kad vecāki ķeras pie bērna “audzināšanas”. Diemžēl tās nav tikai īpaši nabadzīgas vai sociālā riska ģimenes – pozitīvas uzmanības deficīts ir izplatīts visu sociālo slāņu ģimenēs.
Līdzās situācijai ģimenē svarīgs faktors ir bērna augošā vēlme iekļauties vienaudžu grupā. Vecumā ap 11 līdz 14 gadiem bērniem kļūst svarīgi būt līdzīgiem saviem draugiem un tikt novērtētiem, tāpēc drauga mests “izaicinājums” atrod dzirdīgas ausis. Bērnam šajā vecumā vēl nav tik labi attīstījusies spēja izvērtēt rīcības sekas, viņam ir grūti draugiem pateikt “nē”, un vienaudžu spiediens kļūst par spēcīgu papildu stimulu iesaistīties sev kaitējošās darbībās. Turklāt sociālo tīklu plašā auditorija šo spiedienu padara vēl daudzkārt spēcīgāku.
Visbiežāk vecāki zina, kāds ir bērna temperaments – bērns strauji tuvojas jaunajam un nevairās riskēt. Attiecīgi šiem bērniem bīstamība atsaukties uz izaicinājumiem un nodarīt sev pāri ir lielāka. Zinot to, ka bērnam nepieciešams sevi pārbaudīt un pašapliecināties, vecāki var piedāvāt bērnam pozitīvus izaicinājumus – piemēram, sportā vai kādos konkursos. Ja vecāki atbalsta bērnu un palīdz veidoties veselīgai pašapziņai, viņš būs daudz noturīgāks pret nevēlamu vienaudžu spiedienu un izvērtēs, vai viņam iesaistīties.
Tāpat vecākiem vajadzētu ikdienā atrast laiku sarunām ar bērnu, kas neaprobežojas ar garāmejošu “kā iet?”. Vecākiem vajadzētu regulāri painteresēties arī par to, kā bērns jūtas, kā iet viņa draugiem, ko interesantu viņš pamanījis sociālajos tīklos. Vajadzētu sekot līdzi arī tam, ko bērns dara un ko meklē internetā, ko dara sociālajos tīklos. Varam painteresēties, vai bērna skolā vai draugu vidū ir izplatīti kādi izaicinājumi, ko bērns par tiem domā. Vai bērns zina, kādas var būt šo izaicinājumu sekas un kā reaģēt, ja bīstamās spēlēs iesaistījušies draugi? Ja vecāki ikdienā vairāk runā ar bērnu un interesējas par notikumiem bērna dzīvē, ir daudz vieglāk pamanīt arī negatīvas ietekmes vai pārmaiņas bērna uzvedībā.
Nereti, vēloties pasargāt bērnu no bīstamām idejām, pieaugušie nolemj bērnam atsevišķas tēmas nestāstīt. Vecāku vēlme ir saprotama, tomēr šāda rīcība drīzāk pakļauj bērnu vēl lielākam riskam nekā aizsargā. Ja mēs jau preventīvi parunājam ar bērnu par dažādiem riskiem, ar ko viņš var sastapties savā ikdienas dzīvē, vienlaikus palīdzot viņam izvērtēt to sekas un iespējamo rīcību, bērns būs sagatavots un vairāk pasargāts, ar problēmu sastopoties dzīvē. Savukārt, ja ar bērnu par riskiem nerunāsim, viņš informāciju, visticamāk, saņems jebkurā gadījumā – vai nu no vienaudžiem vai internetā, tikai šajā gadījumā viņš nezinās, kā rīkoties. Jāsaprot, ka informācija par izaicinājumiem un bērnu pašu safilmētie video ir pietiekami brīvi pieejami internetā. Bērni par tiem zina, un ir svarīgi, lai lietas kursā ir arī pieaugušie – vecāki un skolotāji, jo viņiem jāzina, kā reaģēt. Vienlaikus jebkura satraucoša sociālajos tīklos izskanējusi ziņa ir jāpārbauda – vai tās pamatā ir fakti.
Komentārs sagatavots portālam “DELFI”.