Bērns ārpus ģimenes

02.03.2016

Bērns ārpus ģimenes

Mēneša sākumā medijos izskanēja kārtējā ziņa par pedofila notveršanu – šoreiz kāds vīrietis vilinājis meitenes no kāda Rīgas bērnunama uz savu dzīvesvietu. Tāpat nesen Valsts policijas priekšnieks atzina, ka par augstiem dzimumnoziegumu riskiem nobažījušies internātskolu direktori. Patiešām, pētījumi rāda, ka atrašanās ārpus ģimenes ir augsts riska faktors dzimumnoziegumiem pret bērniem. Kāpēc ārpusģimenes aprūpē (bērnunamos) un internātskolās esošie bērni ir īpašā riska grupā un kā bērnus pasargāt?

Ikviens cilvēks vēlas savā dzīvē siltas attiecības ar tuviem cilvēkiem, un jo īpaši pēc uzmanības un mīlestības tiecas bērni. Bērnunamos un internātos bērni dzīvo savu dzīvi bez vecāku klātbūtnes, taču vajadzība pēc sirsnīgām attiecībām saglabājas. Izmantotāji zina, ka bērnam patīk saņemt uzmanību, komplimentus, dāvanas, saldumus, un to izmanto. Tāpat viņi zina, ka bērnus ir viegli iebiedēt, iežēlināt un nokaunināt, tāpēc bērniem tiek draudēts un radīta vainas sajūta. Šis arī ir iemesls, kāpēc dzimumnoziegumus pret bērniem ir tik grūti atklāt - bērni kauna, baiļu un vainas sajūtas ietekmē to citiem nestāsta. Turklāt dažkārt bērniem emocionālais atbalsts šķiet pat svarīgāks par nodarījuma radīto diskomfortu.

Te gan jāpiebilst, ka varmāka ne vienmēr ir “ļaunais onkulis”. Gan no mūsu pieredzes darbā ar cietušajiem bērniem, gan no sarunām ar tiesībsargājošajām institūcijām secinām, ka aizvien vairāk aktualizējas seksuālā vardarbība pašu vienaudžu starpā. Arī statistikas dati liecina, ka ap 60% varmāku seksuālas izmantošanas gadījumos ir pieauguši vīrieši, 10-15% pieaugušas sievietes, bet atlikušajos 25-30% gadījumu bērnus seksuāli izmanto vienaudži. Bērni, kuri nav saņēmuši mīlestību no tuviniekiem, atklāj šo neveselīgo tuvības formu un turklāt dara to atkal un atkal. Piemēram, vienā gadījumā pusgada laikā viens nepilngadīgais bija seksuāli izmantojis astoņus citus bērnus. Mēs to saucam par “infekciju” – savstarpēji seksuāli aktīvu uzvedību, ko pirmais visbiežāk aizgūst no pieaugušā, tālāk iesaistot citus bērnus. Protams, bērnus ietekmē arī kopējās tendences sabiedrībā – būt seksīgam un skatīties pornofilmas kļūst par normu. Taču mums jāsaprot, ka paši bērni nav slikti – viņi meklē attiecības nepiemērotos veidos, un viņiem ir nepieciešama palīdzība.

Tā kā bērni bieži seksuālas izmantošanas gadījumus noklusē, izšķiroši svarīga ir apkārtējo pieaugušo loma – bērnunama vai internāta personāla spēja pamanīt riska pazīmes un pārdomāti rīkoties. Reālajā dzīvē gan pedagogi nereti apjūk. Ja pedagogs nav sagatavots šādām situācijām, rodas vēlme drīzāk izvairīties no problēmas vai gluži pretēji – sodīt bērnu. Atšķirībā no bērnunamiem, kur institūcija atbild par bērnu pilnībā, internātskolu gadījumā par bērniem joprojām atbild vecāki vai aizbildņi, tāpēc nereti internāts izvairās uzņemties atbildību un norāda, ka bērns cietis no skolas brīvajā laikā – šādi tiek sargāta arī iestādes reputācija. Turklāt internātskola ir izglītības iestāde, un bērns ir izglītojamais, tāpēc izvēle – sniegt vai nesniegt bērnam arī emocionālu atbalstu un rūpes paliek katra pedagoga ziņā.

Apzinoties pastāvošos riskus, ikviena iestāde var preventīvi rīkoties un izveidot skaidru sistēmu bērnu seksuālas izmantošanas risku atpazīšanai un novēršanai. Piemēram, vairākas pirmsskolas izglītības iestādes kopā ar “Centru Dardedze” izveidoja vienotus principus iestādei, vecākiem un bērniem: ko pie mums var un ko nevar darīt, kur vērsties kādos gadījumos. Šādus principus vajadzētu ieviest arī bērnunamiem un internātiem: katrā iestādē nepieciešams izveidot īpašu darbinieku komandu - “drošības grupu”, kurā būtu gan skolas psihologs, gan pedagogs, gan kāds no vadības, lai kopīgi varētu analizēt riska situācijas un uzkrāt šo informāciju vienuviet. Visam internātskolas personālam būtu jāzina riska pazīmes un jāinformē par tām attiecīgie kolēģi. Turklāt jānodod tālāk nevis savas emocijas, bet fakti, kas ar iedziļināšanos tiek izvērtēti.

Ja šāda sistēma nav izveidota, tad, piemēram, internāta nakts aukle no rīta var aiziet mājās un par aizdomīgu situāciju nevienam pat nepastāstīt. Taču šī informācija ir jāpiefiksē un jāanalizē, jāskatās, kā bērna uzvedība mainās laika gaitā. Ir situācijas, kurās risks neapstiprinās. Citas var atrisināt ar konkrētiem disciplīnas pasākumiem – piemēram, precizētiem kārtības noteikumiem. Arī audzinātājam ir jāspēj pamanīt un runāt ar vecākiem vai aizbildņiem, piemēram, par pārlieku seksualizētu uzvedību vai izteikumiem. Un, ja pēc sarunas bažas nav mazinājušās un nav saņemta ticama informācija par bērna uzvedības cēloņiem, audzinātājam jāzina, kur vērsties un ko darīt. Var būt situācijas, kurās jāiesaista sociālais dienests, policija un bāriņtiesa.

Ikvienam bērnunama vai internātskolas darbiniekam ir jābūt drosmīgam neklusēt, runāt par problēmām ar bērniem un ar kolēģiem. Un viņam jāzina, ka kolēģi viņu atbalstīs. Daudzi cilvēki vēlas ignorēt šīs neērtās tēmas “līdz bērns paaugsies”, bet tādā veidā mēs bērnu atstājam vienu. Tikai runājot mēs varam saprast situāciju un palīdzēt.

Pazīmes, ko var novērot bērnam, kas saskāries ar seksuālu vardarbību:

  1. Bērnam ir padziļinātas zināšanas par seksuāliem jautājumiem, kas nav atbilstošas viņa vecumam un attīstības līmenim. Šīs zināšanas var iekļaut informāciju par konkrētām smaržām, garšām, skaņām un vizuālām seksuālu darbību detaļām.
  2. Seksualizēta uzvedība – bērns seksualizēti uzvedas attiecībās ar vienaudžiem, pieaugušajiem vai veicot ikdienas aktivitātes.
  3. Bērns ir noslēdzies, atsakās rotaļāties ar draugiem, izvairās no aktivitātēm, kas parasti sagādājušas prieku. Var pasliktināties bērna sekmes skolā, mācības sagādā lielākas grūtības.
  4. Bērns izvairās no saskarsmes ar kādu konkrētu pieaugušo vai gluži otrādi - pastiprināti vēlas palikt vienatnē ar kādu pieaugušo, saņemt īpašu uzmanību, dāvanas.
  5. Agresivitāte – bērns ir uzbudināts, aizkaitināts, trauksmains, agresīvi izturas pret citiem – kliedz, sit, pazemo utt.
Atpakaļ
       Ziedot

Piesakies ziņām epastā

Vecākiem
Speciālistiem