“Bērni ir jāper ar bērza žagariem! Tas ir vislabākais dakteris un skolotājs.”
“Neviens un nekas augošam bērnam neiemācīs, kas ir pareizi, bez pēriena.”
Šādu, nereti sabiedrībā atbalstītu atziņu iemesli mēdz būt dažādi: tradīcijas, kas pārmantotas ģimenē, pieaugušo grūtības kontrolēt savas emocijas, zināšanu trūkums par bērna attīstību, bezpalīdzības sajūta.
Taču svarīgi saprast un atcerēties, ka Latvijā bērnu fiziska sodīšana ir aizliegta ar likumu, turklāt šāds bērna disciplinēšanas veids izkropļo viņa uztveri par savstarpējām attiecībām.
Ko pēriens nodara bērnam?
- Fizisks sods pieaugušajam var šķist efektīvs, jo tas iebiedē bērnu. Taču tas nemāca bērnam izprast, ko tad īsti pieaugušais no viņa sagaidīja un kāpēc.
- Fizisks sods bērnam sāp gan “ārēji”, gan “iekšēji”. Visbiežāk “ārējās” sāpes jeb ķermenis pārstāj sāpēt ātrāk, taču bērna emocionālais stāvoklis pasliktinās – bērns jūtas nedrošs, vairs neuzticas pieaugušajam, jūtas pazemots un netic savām spējām.
- Bērns, kurš tiek fiziski sodīts, ir nedraudzīgāks, agresīvāks nekā citi bērni, viņam ir grūtāk saprast, kas ir labs, kas slikts, viņam var būt dažādas psihiskās veselības problēmas.
- Bērnā veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, jo vistuvākie cilvēki ar nodomu rada viņam sāpes. Vecāki ar savu piemēru iemāca bērnam, ka ir pieļaujams darīt pāri kādam, kurš ir par tevi vājāks.
Pozitīvas disciplinēšanas pamatprincipi
- Vecāks kā rīcības paraugs. Bērns vislabāk mācās no piemēra – no tā, ko pieaugušais dara, nevis no tā, ko saka. Tādēļ demonstrē ar savu uzvedību tādas īpašības, kādas vēlies ieaudzināt savā bērnā!
- Velti bērnam laiku un uzmanību. Vismaz 15-20 minūtes dienā velti bērnam, darot lietas kopā – spēlējoties, runājot, zīmējot utt. Šajā laikā nelieto ekrānierīces, bet esi kopā ar bērnu ar visu savu uzmanību.
- Bērnam ir skaidri jāzina noteikumi (prasības). Izrunā tos ar bērnu, vēlams arī attēlot vai uzrakstīt un turēt redzamā vietā. Nosakot robežas un noteikumus, pārliecinies, ka bērns tos saprot.
- Konsekvence. Visiem pieaugušajiem, kuri iesaistīti bērna audzināšanā, būtu jāvienojas par vienādiem pamata noteikumiem – vienā veidā sekojot līdzi noteikumu ievērošanai un vienādi reaģējot uz nevēlamu uzvedību.
- Pozitīva komunikācija. Centies izteikt prasības pozitīvā formā – ko darīt, nevis ko nedarīt. Arī noteikumu pārkāpuma gadījumā runā īsi un vienkārši, pastāstot bērnam par to, kā viņa rīcība liek tev justies un ko no viņa sagaidi.
- Bērns nav mazs pieaugušais. Viņa smadzenes, domāšana, izpratne par cēloņu-seku sakarībām vēl tikai attīstās, tāpēc mēs nekādi nevaram sagaidīt, lai mazs bērns spētu paklausīt pilnīgi visam, ko sakām. Turklāt mazam bērnam ir ļoti grūti bez pieaugušā palīdzības saprast savas emocijas un tās savaldīt.
- Pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Bērnam ir svarīgi zināt, ka viņu pieņem un mīl.
Līdzfinansē Eiropas Savienības Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programma (REC).
Šī publikācija sagatavota ar Eiropas Savienības Tiesību, vienlīdzības un pilsonības (Rights, Equality and Citizenship, REC 2014-2020) programmas finansiālu atbalstu projekta “No teorijas uz realitāti – attieksmes un prakses maiņa no miesas sodiem uz bērnu aizsardzību” ( “From policy to reality – shifting attitudes and practices from corporal punishment to safeguarding children”) ietvaros, projekta numurs JUST/2015/RDAP/AG/CORP/9175. Publikācijas saturs ir nodibinājuma “Centrs Dardedze” atbildība un nevar tikt uzskatīts par Eiropas Komisijas uzskatu atspoguļojumu.