Apstāties. Saprast. Rīkoties. Atbildes uz jautājumiem par bērnu disciplinēšanu

06.11.2017

Apstāties. Saprast. Rīkoties. Atbildes uz jautājumiem par bērnu disciplinēšanu

Daudzi vecāki vēlas izvairīties no bērnu fiziskas sodīšanas, taču, kad bērns neklausa, nezina, kā rīkoties?! Oktobra beigās mēs aicinājām vecākus uzdot savus jautājumus par bērnu disciplinēšanu "Centrs Dardedze" speciālistiem portālā "Delfi" un "Cāļa" forumā. Publicēts: www.delfi.lv/calis/

Vecāki jautā: "Kā būtu jāreağē uz pusotra gada veca bērna sišanu mammai, ja mazais nevar panākt vēlamo? Meita bliež tieši pa seju, tā, ka zvaigznītes pašķīst. Puika bija kodējs agrā bērnībā, es kodu pretī, kad jau par traku palika, un tas nostrādāja, nekoda vairs. Meitai bliezt pretī kaut kā negribas. Ko par šo saka speciālisti?"

"Centrs Dardedze" atbild: "Paldies par jautājumu! Pirmkārt, ir svarīgi saprast, kāpēc bērns tā rīkojas – mammai sit. Pusotra gada vecumā bērns vēl nespēj izteikt savus pārdzīvojumus un vēlmes vārdos, tāpēc mazulis izmanto vienīgo pieejamo izteiksmes veidu – savu ķermeni. Sišana liecina par to, ka bērnam ir ļoti spēcīgas emocijas, viņš jūtas dusmīgs vai bezspēcīgs. Saprotot bērnu, vecāks var apdomāt, kā uz nevēlamo rīcību labāk reaģēt.

Otrkārt, kā tad mammai rīkoties? Noteikti nevajadzētu atļaut bērnam sev sist vai kā citādi nodarīt sāpes. Tāpat noteikti nevajadzētu sist vai kost pretī, jo bērns mācās no mūsu rīcības (ja pat mamma tā dara, tad jau sist vai kost ir normāli!). Tā kā bērns ir vēl mazs, vecākam nevajadzētu būt grūtībām pieturēt bērna roku, lai viņš nevarētu iesist, vienlaikus noteiktā, pārliecinošā balsī sakot: "Nē" vai "Stop". Lai bērns zinātu, ka mēs viņu saprotam, un mācās saprast savas emocijas, mēs varam atspoguļot bērna izjūtas vārdos. Tā kā bērns vēl ir emociju varā, varam uzsvērt viņa nodomu vairākkārt un tad ļoti īsi skaidrot, kāpēc tas nav iespējams. Piemēram: "Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Tu ļoti, ļoti gribēji kāpt uz galda! Tev ļoti gribas kāpt uz galda! Taču nedrīkst, tas ir bīstami."

Treškārt, kad bērns ir sapratis, ka mēs saprotam viņu, un vairs necenšas sist, mēs varam viņu nomierināt vai arī pārslēgt uzmanību uz kādu citu interesantu objektu vai nodarbi.

Un, ceturtkārt, mamma jau noteikti būs pamanījusi, kas ir tās vietas, laiki vai situācijas, kurās bērns sāk dusmoties vai satraukties. Nākamajā reizē centieties situāciju paredzēt jau iepriekš, un neitrālās situācijās pamazām māciet bērnam dažus īsus, skaidrus noteikumus par to, ko drīkst un ko nedrīkst, laikus paņemiet prom no acīm kādu lietu, ko bērns noteikti prasīs, bet nedrīkstēs ņemt utt. Lai jums izdodas!"

Vecāki jautā: "Mūsu situācija – dēlam trīs ar pus gadi, un problēmas rada iešana mājās no bērnudārza. Mājas no bērnudārzā atrodas aptuveni pusotra kilometra attālumā. Piemēram, vakar sataisīja tādu "teātri" –gribot tēti, lai ir pakaļ (tētis nevar, jo darbs beidzas vēlāk), tad gribot lielos brāļus (brāļi ir krietni, krietni vecāki un mācās citur), tad gribot veikalā, krīt gar zemi, raud, puņķojas, mēdās, izpaužas kā nu var. Biju pilnīgi bezspēcīga. Īsti nezinu, kā rīkoties šādā situācijā. Iet prom, atstāt vienu, lai niķojas? Esmu mēģinājusi runāt, stāstīt, bet vakar tas bija bezjēdzīgi. Ir brīži, kad šādi niķi ir "piezemētāki", kad ļauju izpausties un varam doties tālāk, mierīgi runājoties. Varu pieminēt, ka bērnudārzs īsti šogad viņam neiet pie sirds, iespējams, ka pie vainas audzinātājas maiņa, jo iepriekšējā audzinātāja auklē nesen dzimušo bērniņu. Iepriekšējo gadu nebija manāma neapmierinātība no rītiem, kad bija jādodas uz dārziņu."

"Centrs Dardedze" atbild: "Paldies par jūsu jautājumu! Vispirms ir svarīgi padomāt par bērna nevēlamās uzvedības iemesliem. Tā kā bērnudārzā bērns parasti nejūtas tik brīvi kā mājās, bieži vien bērni dienas laikā "saņemas", cenšas turēties dārziņa rāmjos un emocijas patur sevī. Un, kad vakarā pēc bērna ierodas mamma, visas noglabātās emocijas izpaužas ar pilnu jaudu. Tā kā bērns mammas klātbūtnē jūtas visdrošāk, nereti viņš tādējādi vienkārši "nolaiž tvaiku".

Vēl iespējamie niķu iemesli varētu būt meklējami dienas režīmā – piemēram, bērns jau iepriekšējā vakarā pārāk vēlu aizgājis gulēt, un arī visu nākamo dienu viņš var justies noguris un kašķīgs. Tāpat dažiem bērniem nepieciešams ieplānot vairāk laika, lai sataisītos doties uz dārziņu vai uz mājām. Nesteidzinot bērnu, viņš uzvedas daudz mierīgāk, turpretī steigā bērns var satraukties un saprasties kļūst grūtāk.

Ir vērts papētīt arī bērna attiecības ar grupiņas audzinātāju un citiem bērniem. Dažreiz, kad mierīgi aprunājamies ar audzinātāju, izstāstām savas bažas un uzklausām pedagoga viedokli, ir vieglāk pedagogam uzticēties un līdz ar to arī kļūst vieglāk palīdzēt bērnam veidot attiecības ar audzinātāju.

Ko darīt, ja bērns jau "izgājis no rāmjiem", pieprasa dažādas neiespējamas lietas un paniski raud? Tas ir smags brīdis gan pašam bērnam, gan vecākiem, kuriem bieži vien publiskās vietās kļūst neērti un gribas atrisināt situāciju iespējami ātrāk. Vispirms iesakām atspoguļot bērna izjūtas, nosaucot tās vārdos, lai bērns zinātu, ka mēs viņu saprotam. Ja mums izdodas "trāpīt" un nosaukt bērna emociju, viņš var nomierināties ātrāk.

Nomierināt var arī fizisks kontakts un samīļošana. Zinot to, ka bērnam šāda uzvedība pēc dārziņa kļuvusi raksturīga, vecāki var jau iepriekšējā vakarā pa soļiem pārrunāt ar bērnu kopīgo ceļu uz mājām un ieplānot tajā kādu aktivitāti vai rituālu, kas bērnu iepriecinātu – lapu vākšanu pie lielās kļavas, kopīgu dziesmas vai pantiņa sacerēšanu un tamlīdzīgi.

Ja vienas un tās pašas uzvedības problēmas atkārtojas regulāri, vecāki var izmantot arī kādu no pozitīvas disciplinēšanas metodēm. Piemēram, kopā izveidot zvaigžņu kalendāru (Plašāk par zvaigžņu kalendāru kā disciplinēšanas metodi lasi šeit. – red.). Tas var būt gan kopīgais ģimenes sienas kalendārs, gan atsevišķi kopā ar bērnu veidota lapa, kurā tiek atzīmētas nedēļas dienas. Kad bērns uzvedies vēlamajā veidā, vecāks ielīmē kalendārā zvaigznīti un bērnu paslavē, bet, sakrājot noteiktu skaitu zvaigznīšu (piemēram, trīs vai piecas), bērns tiek pie sarunātās balvas. Jau iepriekš kopā ar bērnu izdomājiet apbalvojumu – kopīgu aktivitāti, spēli, iespēju paskatīties iemīļotu multfilmu utt. Ieteicams izvēlēties apbalvojumu, kas nav materiāls – labāk, ja tas ir saistīts ar kopīgām aktivitātēm bērnam kopā ar vecākiem. Zvaigznītes piešķir tikai par konkrēto labo uzvedību, bet par slikto zvaigznītes ņemtas nost netiek. Tādējādi bērns mācās, ka viņš gūst uzmanību tikai no vēlamās uzvedības.

Atstāt bērnu vienu un tēlot došanos prom gan nevajadzētu, jo tādējādi bērnam ne tikai jātiek galā ar savām emocijām, bet arī ar sajūtu, ka viņu nesaprot, un bailēm no pamešanas. Trīs gadi ir vecums, kad mēs vēl nevaram sagaidīt, lai bērns spētu vienmēr būt savaldīgs – šai vecumposmā mums vēl ir jāpalīdz bērnam tikt galā ar viņa izjūtām, jo pats viņš to vēl nespēj. Lai izdodas!"

Vecāki jautā: "Labdien! Vēršos pie jums pēc padoma par bērna uzvedību un disciplinēšanu. Lieta tāda, ka dēliņš ļoti nesmuki ir sācis uzvesties savā bērnudārzā. Puikam tagad ir trīs ar pus gadu. Pati lielākā problēma ir tā, ka mazais, lai panāktu savu, sit bērniem ar roku pa seju, vai pagrūž, vai skaļi raud, pat piesit kāju, ja audzinātāja aizrāda. Esam bijuši pie psihologa, kas ieteica izmantot seku metodi, bet to mēs darām mājās. Kā ātrāk iemācīt savam puikam, ka nevar sist citiem bērniņiem. Jāpiebilst gan, ka puika ir jauktā vecuma grupiņā, kur ir gan trīsgadnieki, gan četrus un piecus gadus veci bērni, bet arī iepriekšējā grupiņā, kur bija tikai trīsgadnieki, ar kuriem uzsāka bērnudārza gaitas, bija šis paradums kauties, kādam iebakstīt vai pagrūst... Man pašai ir ļoti slikta sajūta jeb nepatīkami no bērniem un no audzinātājām katru dienu. Kad dodos pakaļ puikam, domāju – kaut nebūtu atkal jādzird viss sliktais... Esmu domājusi, iespējams, ir jāmaina dārziņš, iespējams, viņam tas tāpēc, ka nav rotaļbiedru, neviens draugs, jo tie, kas ir grupiņā, arī no viņa ir dabūjuši, un līdz ar to mazie negrib īsti spēlēties ar puiku… Vēl biju mazo aizvedusi uz sporta nodarbību, sākumā viss labi – klausa treneri, bet pēc 10 minūtēm jau redzu, ka mans puika paliek nemierīgs un, ja kāds bērniņš skrien pa priekšu vai traucē viņam, tad pieskrien klāt un plikš pa seju, vai arī nepatīk rindas galā būt pēdējam, tad arī vajag priekšējo pagrūst... Nu nekur mazo nevaru vest. Mājas es ar puiku esam divatā, jo tētis strādā pa komandējumiem un mājās ir tikai divas dienas, brīvdienās, ko maksimāli mēģinām pavadīt trijatā. Bet tas jautājums ir, kā palīdzēt ātrāk puikam pārvarēt šo slikto ieradumu kauties jeb iesist kādam? Un kādu metodi ieteikt vai pateikt man audzinātājai, kā pareizi reaģēt, jo sakot, ka tā nedrīkst, mazais sāk bļaut un ar kāju pat piesit. Ļoti gaidīšu jūsu padomus un viedokli, kas varētu ātrāk mums palīdzēt tikt pāri šai krīzei. Paldies."

"Centrs Dardedze" speciālisti atbild: "Paldies par jautājumu! Pirms runāt par konkrētām metodēm, kā tikt galā ar nevēlamu uzvedību, katrai ģimenei iesakām padomāt par saskarsmi ar bērnu ikdienā. Parasti pārrunājam ar vecākiem, cik daudz un kādā veidā pavadām laiku kopā ar bērnu, sniedzot viņam nedalītu mammas un tēta uzmanību, vai ar bērnu runājamies par ikdienišķām lietām, vai bērnu regulāri paslavējam par pozitīvu uzvedību. Būtiski, vai esam ar bērnu pārrunājuši dažus vienkāršus pamata noteikumus – skaidras uzvedības robežas, kas ikdienā ir jāievēro un kādas sekas iestājas, ja viņš šīs robežas pārkāpj. Šīs robežas ne tikai māca, kā drīkst un kā nedrīkst darīt, bet arī sniedz bērnam drošības izjūtu un palīdz attīstīt paškontroli. Tāpat svarīgi, lai abi vecāki rīkotos saskaņoti un būtu konsekventi šo noteikumu ievērošanā. Tas būtu pamats, kas nepieciešams jebkura bērna emocionālajai attīstībai.

Bērna ieradums sist citiem bērniem var norādīt uz to, ka viņam, iespējams, pietrūkst individuālas uzmanības un viņš ir iemācījies šādā veidā tikt pie gribētā. Tāpat iemesls var būt, ka bērns ir sapratis, ka iesišana citam ir visātrākais veids, kā panākt to, ko viņš vēlas vai pārtraukt kaut ko, ko bērns nevēlas piedzīvot (piemēram, kāds cits bērns skrien pirms viņa). Ko darīt? Viena no metodēm, ko būtu vērts izmēģināt gan dārziņā, gan mājās, ir tā sauktais "stop krēsliņš" – tas ir kā noraidījums sporta spēlē:

1. Vispirms pieaugušais bērnam saprotamā veidā izskaidro noteikumus – piemēram: "Nedrīkst sist citiem. Ja tu sitīsi, grūdīsi vai kodīsi citiem bērniem, tev būs jāpārtrauc spēlēties un jāiet nomierināties – pasēdēt uz "stop krēsliņa"."

2. Ja bērns šo noteikumu pārkāpj, viņš tiek aizvests uz pārtraukuma vietu. Krēsliņš stāv vietā, kur bērnam nav pieejamas rotaļlietas, TV vai citas izklaides. Pārtraukuma vieta nedrīkst būt slēgta, tumša vai kā citādi biedējoša – tai jābūt bērnam drošai un neitrālai. Bērnam jāpasēž uz "stop krēsliņa" tik minūšu, cik viņam ir gadu – šai gadījumā trīs minūtes. Ir situācijas, kad bērns var nomierināties arī ātrāk, bet kādreiz tas var prasīt ilgāku laika sprīdi. Ja bērns neklausa, grib celties un iet, tad pieaugušais var pasēdēt viņam blakus, taču šajā brīdī mēs ar bērnu vairs nediskutējam.

3. Pēc "noraidījuma" beigām bērns var atgriezties pie savām iesāktajām nodarbēm un netiek kaunināts. Viņam netiek atgādināts, ko viņš darīja nepareizi. Mērķis ir sniegt pastiprinātu uzmanību vēlamai, nevis nevēlamai bērna uzmanībai un palīdzēt bērnam nomierināties, uz īsu brīdi esot "ārā" no situācijas.

Pieaugušajiem, izmantojot šo metodi, jābūt konsekventiem, tāpēc ir vērtīgi sarunāt ar bērnudārza audzinātāju, ka uz pārkāpumiem vienādi reaģēsim gan dārziņā, gan mājās.

Jāpiebilst, ka bērni līdz četru gadu vecumam vēl tā īsti nespēj saprast cita cilvēka izjūtas, taču ir svarīgi bērnam to regulāri skaidrot – kā jūtas cilvēks, kam viņš iesitis vai pagrūdis. Tāpat svarīgi palīdzēt arī savam trīsgadniekam tikt galā ar viņa emocijām – šajā vecumā bērns vēl nespēj kontrolēt savas izjūtas pats. Kad bērns ir satraukts, pieaugušais viņam palīdz nomierināties un samīļo. Svarīgas ir sarunas par to, kā bērns jūtas, un pieaugušais palīdz bērnam noformulēt vārdos, kādas ir viņa emocijas. Būtiski ne tikai aizliegt negatīvo uzvedību, bet arī ieteikt vēlamo rīcību – piemēram, ja jūties dusmīgs, pasaki to ar vārdiem vai vērsies pie pieaugušā pēc palīdzības.

Tāpat emocionālu atbalstu būtiski saņemt arī pašai mammai – vecākam vienam pašam ikdienā tikt ar visu galā var būt ļoti nogurdinoši, tāpēc nevajadzētu kautrēties aprunāties un meklēt atbalstu no radiem, draugiem vai kolēģiem.

Ja tomēr vecākiem un bērnudārza pedagogiem kopīgiem spēkiem neizdodas tikt galā ar bērna uzvedības problēmām, ieteicams vēlreiz doties pie psihologa, kurš analizē gan bērna uzvedību, gan vecāku un bērnu saskarsmi kopumā, sniedzot vecākiem praktiskus padomus.

Tāpat šobrīd Latvijā (Rīgā, Ikšķilē) vecākiem ir pieejama programma "STOP 4-7", kas palīdz trenēt sociālās prasmes bērniem ar uzvedības problēmām. Šajā programmā iesaistās gan bērns, gan viņa vecāki, gan arī pedagogs."

Vecāki jautā: "Es viena audzinu astoņus gadus vecu dēlu. Jau pagājušajā gadā radās situācija skolēnu brīvdienās un Ziemassvētku brīvdienās, ka es pasaku – pietiek skatīties multfilmas (tā ir viena vai divas dienas nedēļā, kad atļauju ilgāk), tad sāk kliegt un man uzbrūk, sitot ar rokām un sper. Sāk runāt, ka man neieredz un mani nogalinās. Pagājušogad gāju pie psihoterapeites, kā man to vērst uz labu. Negribas galīgi aizliegt skatīties. Bet ierobežoju gan. Pēc speciālista apmeklējuma šīs uzvedības problēmas sāka mazināties un pa vasaru netika novērotas. Tagad sākās skolēnu brīvdienas un atkal televīzijā skatījās multfilmu, un vakar teicu, ka pietiek skatīties un jāpadzeras. Tad sāk kliegt pilnā balsī nē, pēc tam – "Es tevi ienīstu un tevi nogalināšu". Es pati tā jau slikti jutos ar veselību (vīruss) un sabāru stingri, ka tā nevar. Pēc strīda viņš sāka ļoti svīst (tā arī pagājušo ziemu bija). Šorīt saku, kāpēc tu tā runā. Viņš man atbild – es to nopietni nedomāju. Kā man tās lietas uztvert un ko darīt? Tā viņš ir aktīvs un gudrs puika. Skolā nav uzvedības problēmu. Ikdienā mājās arī nav. Ļoti stingra neesmu, bet arī nav tā, ka visu atļautu. Vienīgi pēc dažādām nopietnām izmaiņās dzīvē pati esmu kļuvusi nervozāka un nedrošāka. Bet jau ir labāk."

"Centrs Dardedze" atbild: "Paldies par jautājumu! Pēc mammas situācijas apraksta rodas iespaids, ka bērna uzvedības problēmas vērojamas tikai saistībā ar multfilmu skatīšanos. Ja tā ir, šeit galvenais ieteikums būtu izveidot pavisam skaidrus noteikumus attiecībā uz multfilmu skatīšanās biežumu un ilgumu. Piemēram, kurās dienās, kurā laikā multfilmas drīkst (vai nedrīkst) skatīties. Ja bērns skatās īsās filmiņas, var vienoties par kopējo skatīšanās ilgumu, savukārt, ja runa ir par garo multfilmu, tad tā varētu būt viena garā multfilma vienā reizē (ja esam atļāvuši to skatīties, nebūtu labi izslēgt garo multfilmu tās vidū – tas tiešām varētu bērnu sadusmot). Noteikumi darba dienās un brīvdienās var būt atšķirīgi.

Tāpat svarīgi sarunāt ar bērnu, cik minūtes pirms atļautā laika beigām viņš tiks pabrīdināts – mierīgā balsī pāris reizes atgādinot par to, pēc cik minūtēm multfilmu laiks būs beidzies vai arī pabrīdinot – "vēl viena, un tad darīsim ko citu". Tā kā bērns jau nav tik mazs, var vienoties par noteikumiem kopīgi, izdiskutēt tos, tad kopā uzrakstīt vai uzzīmēt un beigās abi parakstīties. Ja nav vienošanās par konkrētiem skatīšanās noteikumiem, bērnam pēkšņa multfilmas pārtraukšana var nākt negaidīti un izraisīt spēcīgas dusmas, par ko liecina ļoti negatīvie bērna izteikumi.

Pozitīvi, ka mamma pārrunāja strīda situāciju nākamajā dienā, kad emocijas ir pieklusušas, un zēns apliecināja, ka nebija teikto domājis nopietni. Tāpat svarīgi, ka vecāks šādās situācijās neapvainojas, bet gan pēc tam uzmanīgi uzklausa bērnu un vienkāršiem vārdiem paskaidro bērnam arī savas rīcības iemeslus un savas izjūtas, dzirdot bērna sacīto dusmu uzplūdā. Tādējādi mēs varam demonstrēt empātiju un veicināt to arī bērnā.

Dažreiz vecākam, kurš audzina savu bērnu viens, ir sarežģīti sabalansēt mīļumu ar stingrību un saglabāt pacietību, tāpēc kopā radīti noteikumi ļoti palīdz – jo tajos mēs vienojamies par noteiktām bērna uzvedības robežām mierīgā gaisotnē. Tāpat ļoti nozīmīgs vecākam ir arī emocionāls atbalsts no draugiem, radiem vai kolēģiem."

Vecāki jautā"Meitai ir 11 mēneši, jau kādu laiku sākusi man sist. Citreiz sit vienkārši tāpat, citreiz, kad neatļauju kaut ko darīt vai nedodu kādu no gribētajiem priekšmetiem. Parasti stingri nosaku – nedrīkst, bet viņa turpina tā darīt. Tapāt arī ir sākusi psihot, ja kaut kas viņai nesanāk – tā sākas histēriskā kliegšana, roku mētāšana un mantu mešana prom. Nesaprotu, kā īsti reaģēt uz šādam situācijām."

"Centrs Dardedze" atbild: "Liels paldies par jautājumu! Vispirms ikvienam vecākam iesakām padomāt par to, kāda ir jūsu saskarsme ar bērnu ikdienā. Bērna attīstībai pirmajos dzīves gados ir ārkārtīgi nepieciešams kontakts ar vecākiem – regulāri saņemta, nedalīta vecāku uzmanība, fizisks kontakts, samīļošanās, kopīgas rotaļas, atsaukšanās uz bērna signāliem vai darbībām. Jau kopš mazotnes svarīgi runāties ar bērnu. Var teikt tā – ja bērns ir "uzpildīts" ar vecāku pozitīvo uzmanību, tad viņam būs mazāka nepieciešamība pieprasīt uzmanību negatīvā veidā.

Tāpat jau kopš mazotnes bērns cenšas izzināt pasauli un attīstās, mācoties rotaļāties. Un arī šeit ļoti svarīga ir vecāku loma – rūpēties, lai bērns atrastos drošā vidē, ar vecumam piemērotām rotaļlietām vai priekšmetiem (neaizmirsīsim koka karotes, bļodas utt.). Bērns ik uz soļa mācās ko jaunu – un vecāki var parādīt bērnam, ko ar pieejamajiem priekšmetiem var izdarīt, palīdzēt, lai sanāktu arī bērnam. Un pēc tam papriecāties par bērna izdošanos. Svarīgi parādīt bērnam, ko viņš spēj un drīkst izdarīt, nevis teikt tikai to, ko nedrīkst (bērns mazo priedēkli "ne-" vēl nemaz neuztver).

Ja bērns ir satraucies, vecākiem viņš jāsamīļo un jāpalīdz nomierināties. Pretēji agrāko paaudžu uzskatiem tik mazam bērnam nav raksturīgas "kaprīzes", kuras jāignorē – tās ir izjūtas, ar kurām viņš pats vēl neprot tikt galā, un ir vajadzīga vecāka palīdzība. Būtiski arī pasargāt bērnu no negatīvas rīcības piemēriem – piemēram, vardarbības televīzijā, vecākā brāļa vai māsas rīcībā (protams, arī vecāka sitiens vai pēriens māca bērnam to kā "normālu" rīcību).

Dažkārt vecākiem gribas steigties – pasteidzināt to laiku, kad bērns rāpos, sēdēs, staigās un daudz ko mācēs pats. Tomēr steidzināšana var radīt problēmas gan bērna fiziskajā attīstībā (piemēram, sēdinot bērnu, kad viņš pats vēl to nedara un viņa kaulu sistēma tam vēl nav gatava), gan arī emocionālajā attīstībā. Steiga un vecāku stress bērnu satrauc un var izraisīt dusmu uzplūdus, jo mazulis vienkārši nespēj tikt lielajiem līdzi. Protams, bērnam augot, mēs arvien vairāk ļaujam darīt pašam, un bieži bērns jau pats parāda, ka ir tam gatavs. Ir ļoti būtiski saprast bērna attīstības gaitu un pielāgoties bērna tempam, nevis sagaidīt pielāgošanos no bērna.

Ieteicamā rīcība

Kā tad īsti rīkoties, ja vecāki veic visus minētos "priekšdarbus", tomēr bērns dara ko nepieļaujamu – šai gadījumā sit? Tā kā bērna pašregulācijas spējas sāk veidoties pirmajā dzīves gadā, svarīgi, lai vecāki jau sākotnēji maigi, bet pārliecinoši aptur un nepieļauj nevēlamo bērna uzvedību. Šai gadījumā vecāks vienkārši apstādina bērnu, aptur rociņu un, atrodoties vienā līmenī ar bērnu, mierīgi un pārliecinoši saka "nē". Varam arī jau sākt verbalizēt bērna sajūtas: "Es redzu, ka tu esi dusmīgs, ka tev tas neizdevās. Ļoti dusmīgs. Pamēģināsim kopā!" Kā metode šai vecumā var noderēt arī uzmanības novēršana.

Tā kā bērns visvairāk mācās tieši no vecāku izturēšanās piemēra (nevis vārdiem), vecākiem vispirms ir svarīgi saglabāt iekšēju mieru un kontrolēt savas emocijas – nesadusmoties un nepalikt agresīvam, jo tas situāciju neatrisinās, bet gan satrauks bērnu vēl vairāk. Bērns visu mācās atdarinot – gan mūsu emocijas, gan uzvedību. Tāpēc vecāka galvenais uzdevums ir saprast bērna rīcības iemeslus un apstākļus, lai paredzētu un izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē.

Kā redzams, maza bērna audzināšana no vecākiem prasa daudz uzmanības, pacietības un zināšanu. Turklāt arī mamma pēc bērna piedzimšanas kādu laiku vēl tikai atkopjas, pastāv pēcdzemdību depresijas risks. Tāpēc ļoti būtisks ir tuvinieku un draugu atbalsts, kā arī iejūtīga attieksme – gan pret bērnu, gan vecākiem.

Pirms bērna piedzimšanas daudzi vecāki aktīvi meklē informāciju par dzemdībām un zīdaiņa fizisko aprūpi, taču ne mazāk svarīgi vecākiem ir meklēt zināšanas arī par bērna emocionālo attīstību, viņa vajadzībām un atbilstošu vecāku atbildi uz tām. Nav tā, ka visas zināšanas visiem vecākiem piemistu "dabiski", tiklīdz bērns ir piedzimis. Tāpēc vēlamies iedrošināt ikvienu mammu un tēti aktīvi izglītoties par šīm tēmām – arī tad, ja nav radušās kādas konkrētas grūtības.

Kur vēl smelties informāciju

  • Saprast bērnu un apgūt noteiktas prasmes, kā bērnu audzināt atbilstoši konkrētam vecumposmam, palīdz kursi "Bērna emocionālā audzināšana", kas pieejami daudzviet visā Latvijā.
  • No bērna dzimšanas līdz trīs gadu vecumam jaunajām ģimenēm ir pieejams PEP mammu atbalsts – jeb "pirmā emocionālā palīdzība" no citām mammām, kuras izgājušas īpašu apmācību.
  • Tūlītēju atbildi jebkurā diennakts laikā var saņemt arī, zvanot uz bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111 (konsultē ne tikai bērnus, bet arī bērnu vecākus).
  • Ja vecākam ir grūti novērst nevēlamo bērna uzvedību, iesakām vērsties pie psihologa. Speciālists palīdzēs labāk saprast gan bērnu, gan vecāka paša pieredzi, gan abu saskarsmi, lai ieteiktu praktiskus soļus situācijas uzlabošanai. Labāk doties pēc padoma, kamēr bērns vēl ir mazs, jo, nerisinot problēmas, ar laiku tās var vēl vairāk pastiprināties un kļūt grūtāk risināmas."

Vecāki jautā: "Labdien! Priecājos, ka izlasīju par iespēju uzdot ekspertam jautājumu par bērna uzvedības problēmām. Manam puikam ir trīs gadi, un tikpat kā katru dienu pēdējā laikā nākas saskarties ar šādu uzvedību: par to, kas viņam nepatīk, viņš reaģē ar sišanu. Piemēram, beidzas multene, saku, lai izslēdz televizoru, un viņš uzreiz man sit, ja atrodos tuvumā. Pirmā reakcija uz to, kas nepatīk, ir sišana, ja esmu netālu no viņa. Par laimi, no bērnudārza man neko tādu neziņo. Šķiet, ka tā viņš reaģē uz mammas teikto, kas viņam nepatīk. Ikdienā dzīvojam divatā. Reiz gan arī parkā gadījās nepatīkama situācija: gāja garām meitenīte ar tēti un kaut ko teica par viņa jaku. Teiktais viņam nepatika, viņš metās skriešiem pakaļ tai meitenītei un gribēja sist, bet meitenes tētis aizlika roku priekšā un novērsa mazā vīrieša dūru vicināšanu. Biju pateicīga tam tētim, ka viņš no šī neiztaisīja problēmu, nosmaidīja un turpināja ceļu, mazā meitene pat neko nepamanīja. Bet es biju ļoti nepatīkami pārsteigta par tādu dēla uzvedību, protams, pēc tam ar viņu situāciju pārrunāju. Saprata, ka bija slikti rīkojies. Ko darīt, kad puika kārtējo reizi, kad ir neapmierināts, paceļ roku, lai sistu? Kā vislabāk reaģēt?"

"Centrs Dardedze" atbild: "Paldies par jautājumu! Trīs gadu vecumā problēmu risināšana ar sišanu bērniem nav neierasta uzvedība – viņi gluži vienkārši vēl nav iemācījušies apzināties savas emocijas un nav paspējuši apgūt citus veidus, kā šīs emocijas izpaust un tikt ar situāciju galā. Arī ne vienam vien pieaugušajam emociju kontrole sagādā grūtības – kur nu vēl mazam bērnam!

Attiecībā uz tūlītējo reakciju no vecāka puses – mammai ir konkrēti jāparāda bērnam, ka šāda rīcība nav pieļaujama (ar pārliecinātu balsi, apturēšanu un skaidru "Stop!"). Vēlams arī paskaidrot bērna rīcības sekas, īsi un vienkārši paskaidrojot, kā es jūtos, kad bērns tā dara, un tādējādi pamazām veicinot bērnā empātiju.

Lai bērna uzvedību mainītu, vecākiem vispirms jāveic daži sagatavošanās darbi. Trīs gadus vecs bērns jau spēj saprast noteikumus. Mierīgā situācijā mājās bērnam izskaidrojam dažus, īsus un vienkāršus pamata noteikumus. Varam tos arī uzzīmēt un pielikt pie sienas. Stāstot tos, izskaidrojam arī pamatojumu – piemēram, noteikums varētu būt: "Mēs dalāmies tikai ar labajiem pieskārieniem. Ar sliktiem pieskārieniem dalīties nedrīkst." Un paskaidrojam – labie pieskārieni ir samīļošana vai buča, savukārt sišana, grūšana, košana ir slikts pieskāriens. Ja mēs tā darīsim, tas otram cilvēkam sāpēs, viņš būs bēdīgs un negribēs draudzēties.

Tāpat attiecībā uz multfilmām – ļoti noderēs iepriekš izrunāti, skaidri noteikumi, kad un cik daudz bērns drīkst tās skatīties. Un kādu brīdi pirms šī laika beigām, mamma var pabrīdināt bērnu – "vēl atlikušas piecas minūtes" vai "vēl viena maza multenīte, un tad darīsim ko citu".

Ja nevēlamā uzvedība atkārtojas regulāri, noteikumu ievērošanu varam veicināt ar kādu no pozitīvās disciplinēšanas metodēm – vai nu krājot zvaigznītes par katru dienu, kad esam dalījušies tikai ar labiem pieskārieniem (par noteiktu zvaigznīšu skaitu – kāda iepriecinoša kopīga aktivitāte). Tādējādi bērns saņems pozitīvu pastiprinājumu vēlamai uzvedībai. Tāpat varam izmantot arī "privilēģiju liegšanu".

Piemēram, ja bērns sitīs, viņš šai dienā nedrīkstēs skatīties multenīti vai tikt pie našķiem (atkarībā no tā, kas nu kuram bērnam ir lielāka vērtība). Iepazīstinot bērnu ar noteikumiem, mums jau iepriekš jāpaskaidro – kādas būs sekas par to neievērošanu. Neatkarīgi no tā, par kuru metodi būsiet vienojušies, ļoti būtiski, lai vecāks būtu konsekvents un vienmēr reaģētu uz noteikumu neievērošanu vienā veidā.

Ieteicams arī aprunāties ar bērnudārza pedagogu. Ir vērtīgi izstāstīt pedagogam jūsu situāciju un painteresēties, vai kas līdzīgs mēdz notikt arī dārziņā, aicinot pedagogu padalīties pieredzē un saskaņojot jūsu rīcību. Painteresējieties, kādas disciplinēšanas metodes tiek izmantotas dārziņā? Kādi tur ir noteikumi un kādas ir sekas par to neievērošanu? Bērnam būs daudz vieglāk, ja visur noteikumi būs līdzīgi.

Tāpat mums vajadzētu parādīt un paskaidrot bērnam, kā bērnam rīkoties, kad uznāk sliktās emocijas. Piemēram, pateikt, kā viņš jūtas ar vārdiem vai ieelpot un izskaitīt līdz pieci. Ja redzam, ka bērns kļūst dusmīgs, varam izteikt viņa emocijas vārdos un palīdzēt tās atpazīt. Un arī te labākais piemērs būs pats vecāks – kā mēs paši reaģējam, kad esam dusmīgi? Vai protam mierīgi izteikt savas emocijas vārdos? Bērns daudz vairāk mācās no mūsu darbiem, nekā no vārdiem."

Informācija sagatavota projekta “No teorijas uz realitāti – attieksmes un prakses maiņa no miesas sodiem uz bērnu aizsardzību”, projekta numurs JUST/2015/RDAP/AG/CORP/9175 ietvaros.

Atpakaļ
       Ziedot

Piesakies ziņām epastā

Vecākiem
Speciālistiem