Bērna tehniskā apkope vai tomēr rūpes?

08.11.2017

Bērna tehniskā apkope vai tomēr rūpes?

Šonedēļ raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” demonstrētais ieskats viena Rīgas bērnunama ikdienā parādīja, cik kritiski nepietiekamas var būt bērnu aprūpē strādājošu cilvēku zināšanas par to, ko nozīmē rūpēties par bērnu. Vai pietiek ar to, ka bērnam ir pilns vēders un tīrs dibens, lai teiktu, ka viņš ir aprūpēts? Nē. Ar to ir daudz, daudz par maz.

Ja bērns tiek piekauts, badināts vai seksuāli izmantots – tas skan ļoti slikti. Savukārt bērna emocionāla pamešana novārtā pirmajā brīdī varētu izklausīties pēc salīdzinoši nelielas problēmas. Taču tā nav taisnība. Emocionāla nerūpēšanās par bērnu patiešām ir viens no vardarbības veidiem - bērns ilgstoši tiek atstāts bez pieskatīšanas, vērojama vienaldzīga attieksme pret bērna emocionālajām vajadzībām, to ignorēšana, un pieskatītāji apzināti izvairās no emocionālas tuvības ar bērnu.

Minētais apraksts visai precīzi atbilst bērnunamā novērotajai situācijai. Neraugoties uz to, ka ar 50 bērnu aprūpi tur nodarbojas 82 darbinieki (aprūpētāji, medmāsas, logopēdi utt.), par bērna emocionālajām vajadzībām nerūpējas neviens. Tikmēr pētījumi rāda, ka bērnam emocionāls kontakts ar aprūpētāju – acu skatiens, sarunāšanās, pieskārieni - ir tikpat svarīgs, cik fizisku vajadzību apmierināšana – ēšana un kustēšanās. Patiešām: ja aprūpētājs atsaucas uz bērna raudāšanu, bērns viņu sauc regulāri, un ir vairāk darba. Turpretī, ja aprūpētājs nereaģē uz bērna signāliem un raudāšanu, tas nav tikai pārejošs pārdzīvojums - tiek kavēta bērna smadzeņu attīstība. Bērns nemācās runāt, jo ar viņu nerunā. Bērnam veidojas piesaistes traucējumi - izteikta pārliecība, ka man neviens nevar palīdzēt, es neko nespēju ietekmēt un man nav neviena, uz kuru paļauties, es esmu viens un bezpalīdzīgs. Problēmu uzskaitījumu varētu vēl turpināt, un daļu no tām vēlāk ilgākā laikā iespējams saglābt, bet diemžēl ne viss ir labojams.

Drīz vien bērnam var “piekārt” kādu diagnozi. Nonākot bērnudārzā, šis bērns ir citādāks, un viņam ir grūti saprasties ar citiem bērniem. No viņa novēršas. Arī skolā viņš ir citādāks. Ilgākā laika posmā, meklējot vismaz kaut kādu mierinājumu, viņš, iespējams, sāk lietot apreibinošas vielas, agri stājas dzimumattiecībās un bieži maina partnerus. Un, kad viņam pašam piedzimst bērns, bērnunama audzēknis diemžēl nereti turpina šo apburto loku. Viņš joprojām nezina, ko nozīmē rūpēties par bērnu, un varbūt pat labprātīgi atdod to aprūpes iestādei – ar domu, ka tur bērnam klāsies labāk. Rezultātā sistēma (neapzināti?) turpina traumēt bērnus un tādējādi atražo pati sevi.

Kā to nepieļaut? Lai arī sociālajā sfērā strādājošajiem patiesi ir ļoti mazas algas un liela slodze, diez vai algas pielikums pēkšņi liktu bērnunama darbiniecei zīdaini paņemt rokās. Galvenokārt speciālistiem, kuri saskaras ar bērniem un jaunām ģimenēm, ir nepieciešama dziļāka izpratne par bērna attīstību, bērna vajadzībām un arī dažādiem vardarbības veidiem, kā arī ikviena profesionāļa atbildību bērnu aizsardzībā. Vecmāte, ģimenes ārsts, sociālais darbinieks, vēlāk - pirmsskolas pedagogs var pievērst uzmanību ne tikai tam, vai bērns ir apģērbts un paēdis, bet arī tam, kādas ir bērna attiecības ar vecākiem. Vai mamma atsaucas uz bērna signāliem? Vai runā ar viņu? Vai barojot skatās acīs? Vai mamma zina, ko nozīmē rūpēties? Ja spēsim pēc iespējas agrāk pamanīt potenciālus riskus, varēsim sniegt ģimenei nepieciešamo atbalstu un, ļoti iespējams, novērst vajadzību bērnu no ģimenes izņemt.

Ja vecākiem ir grūtības bērnu aprūpē, bērna interesēs vispirms ir nevis sodīt vecākus, bet gan meklēt pašus atbilstošākos veidus, kā viņus atbalstīt. Piemēram, viens no veidiem, kā sociālie dienesti var palīdzēt mammām un arī tētiem, kam pašiem bērnībā ir trūcis ģimenes siltuma, ir izglītojošās atbalsta grupas “Sargeņģelis”. Tajās vecāki iegūst pamata zināšanas par bērna aprūpi – gan fizisko, gan emocionālo, kā arī sajūt tik ļoti nepieciešamo atbalsta plecu no grupas vadītājiem (sociālajiem darbiniekiem) un citiem vecākiem. Un tas ir tikai viens no veidiem, kā palīdzēt ģimenei palikt ar savu bērniņu kopā – domājot primāri par bērnu, nevis par sava ikdienas darba atvieglošanu. Mācot, rādot, nevis gaidot situācijas galēju pasliktināšanos un pēc tam sodot. Jo visvairāk no šī soda cieš pats bērns.

Šobrīd mūsu valsts ir uzsākusi deinstitucionalizācijas procesu, un esošā sistēma, kam bērni institūcijās ir ierasti un izdevīgi, būs spiesta mainīties. Pozitīvas pārmaiņas veicina arī sabiedrisko mediju neatlaidība, ne vien aktualizējot “sistēmas bērnu” tēmu, bet arī gatavojot konkrētus risinājumus kopā ar valsts un nevalstisko sektoru. Taču svarīgākais ir tas, lai veidojot citu sistēmu esošās vietā, mums izdotos noturēt uzmanības centrā nevis pieaugušo ērtības, mērķus un ambīcijas, bet gan beidzot pašu bērnu, viņa vēlmes un vajadzības.

Autors: Laila Balode, “Centrs Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja, sociālā darbiniece

Foto no LSM.lv (Vita Anstrate, Latvijas Radio)

Atpakaļ
       Ziedot

Piesakies ziņām epastā

Vecākiem
Speciālistiem