Dienu pirms liktenīgā 1. jūlija, kad Liepājā pazuda 5 gadus vecs puisītis, “Centrs Dardedze” sarunu festivālā “Lampa” rīkoja situāciju izspēli un diskusiju ar zīmīgu nosaukumu – “Neredzamie vecāki, pazaudētie bērni”. Šo nosaukumu izdomājām pēc Dobelē notikušās traģēdijas gadu mijā, un diemžēl tēmas aktualitāte nezūd – medijos atkal un atkal izskan kliedzoši vardarbības vai nolaidības gadījumi pret bērniem, kas vismaz uz brīdi saviļņo sabiedrību un liek uzdot jautājumu: vai varēja notikt citādi.
Tā kā vardarbību un nolaidību pret bērniem medijos visspilgtāk ilustrē atsevišķi ļoti traģiski notikumi, var rasties iespaids, ka tas ir kas ārkārtējs un notiek tikai kādās īpaši nelabvēlīgās ģimenēs. Realitātē visos sabiedrības slāņos joprojām ir izplatīta bērna fiziska ietekmēšana, pēršana, raustīšana. Līdzās tai savu uzvaras gājienu turpina emocionāla vardarbība – kliegšana, bērna ignorēšana, apvainošana, ņirgāšanās, draudēšana. Seksuālā vardarbība Latvijā ir izplatītākais no policijā reģistrētajiem kriminālnoziegumiem, kas veikti pret bērnu. Un pamešana novārtā – nerūpēšanās par bērna fiziskajām vai emocionālajām vajadzībām – klusi nostājas līdzās.
Trīs no četriem vardarbības veidiem (fiziska, emocionāla vardarbība un pamešana novārtā) nereti notiek līdzcilvēku acu priekšā. Ar likumu jebkāda veida vardarbība pret bērnu ir aizliegta. Tomēr dažādu vēsturisku vai psiholoģisku faktoru ietekmē liela daļa cilvēku izvēlas neko no tā nepamanīt, līdz notiek kas neatgriezenisks.
Lai iesaistītos, cilvēkam, pirmkārt, ir jāspēj novērtēt pazīmes – kaut kas nav kārtībā. Piemēram, skaidri jāzina, ka atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam pirmsskolas vecuma bērnu nekādos apstākļos nedrīkst atstāt bez uzraudzības, jo viņš pats vēl nespēj pieņemt atbildīgus lēmumus par savu rīcību. Otrkārt, ir jāpārvar savā prātā uzbūvētā šķēršļu josla – ka iejaukties nav pieņemts, vecāku attiecības ar bērnu ir privāta lieta, bērnus audzināt mūsdienās vispār ir grūti, man pašam grūti, es nezinu visus apstākļus, un varbūt pēc manas iejaukšanās paliks vēl sliktāk! Daudz ērtāk ir ieņemt kādu no sekojošām divām pozīcijām.
Vainošana. Cilvēks aktīvi iesaistās interneta diskusijās, raksta komentārus un aktualizē jautājumu – kurš no viņiem ir jāsoda? Vai vainīgi ir bērna vecāki? Vai ģimenei sekoja sociālais dienests, bāriņtiesa un policija? Kāds būs sods? Varbūt vainīga ir sistēma (un kā to sodīt)? Šāda nostāja ir ārkārtīgi cilvēcīga, jo vardarbība pret bērnu pirmajā brīdī patiešām var izsaukt dusmas un niknumu, vienīgi šīs emocijas cietušam bērnam īsti nepalīdz. Ja tiešām gribam atrast vainīgo – tad tas ir ikviens no mums, kurš savā ikdienā piever acis uz jebkāda veida vardarbību pret bērnu. Lielās traģēdijas sākas no nepamanītiem sīkumiem.
Padošanās. Cilvēkam nav ticības, ka kāds – vai tas būtu kaimiņš, vecmāmiņa, bāriņtiesa vai policists – varētu mainīt vardarbīgo, nolaidīgo vecāku rīcību. Vēl vairāk – ka bērni vēlāk dzīvē nekopēs vecāku neveiksmīgos uzvedības modeļus nākotnē. Viņi neredz iespēju izskaust problēmu saknē, līdz ar to jebkādi citi centieni šķiet kā cīņa ar vējdzirnavām. Neticības pamatā, ļoti iespējams, ir reāla dzīves pieredze, tomēr šāda nostāja laupa kaut nelielu iespēju situāciju mainīt. Arī būtiskas pārmaiņas sākas no šķietamiem sīkumiem.
Abi minētie domāšanas veidi meklē atbildīgo ārpus sevis. Turpretī bērnu drošībai visvairāk nepieciešami cilvēki, kuri uzdod jautājumu – ko es varu darīt, lai palīdzētu? Ko es varu darīt, lai tas vairs neatkārtotos? Iespējams, šajā vasarīgajā dienā vēl viens, 10 vai 100 mazi bērni kādu iemeslu dēļ ir aizklīduši no pieskatītāju redzesloka. Varbūt turpmāk es, redzot pirmsskolas vecuma bērnu vienu pašu, apstāšos un pavērošu, vai viņu kāds pavada. Pārkāpšu savām bailēm “ko citi padomās” un pavaicāšu, kur ir bērna vecāki, vai bērnam ir vajadzīga palīdzība. Neatstāšu bērnu vienu: palikšu viņam līdzās, kamēr ierodas pieskatītājs vai policija. Jo nav nekā sliktāka, kā paiet garām bērnam, kurš cieš vai ir nedrošā situācijā.
Protams, ir jāmāca bērnam uzmanīties no svešiem cilvēkiem, jo viņu nodomi var būt dažādi. Tajā pašā laikā bērnam ir jāzina, ka ārkārtas situācijā – kad viņš ir pazaudējies, nobijies vai apjucis – bērnam nav jābēg vai jāslēpjas, bet gan tieši jādodas uz vietām, kur pulcējas daudz cilvēku un jāsauc palīgā. Ieteicams bērnam jau iepriekš parādīt, kas varētu būt drošie cilvēki, pie kā vērsties – piemēram, veikala pārdevēja, apsargs vai sieviete ar bērnu. Diemžēl, ja bērns vēl ir mazs vai vecāki nav iemācījuši atpazīt bīstamas situācijas un vērsties pēc palīdzības, visa atbildība paliek tikai līdzcilvēku rokās.
Vardarbība un nolaidība pret bērnu ikdienā ir redzama daudz biežāk, nekā mums gribētos to atzīt. Taču – jo vairāk iesaistīsimies preventīvi, vēl pirms vardarbība ir notikusi, jo mazāk ugunsgrēku pēc tam būs jādzēš. Vainot, padoties vai rīkoties?
Centrs Dardedze ir nevalstiska organizācija, kas iestājas par bērnu tiesībām uz dzīvi, brīvu no vardarbības un jau vairāk nekā 16 gadus darbojas bērnu aizsardzības jomā. Tā sniedz atbalstu bērniem, kuri cietuši no seksuālas, fiziskas, emocionālas vardarbības vai novārtā pamešanas, kā arī veic preventīvas apmācības vardarbības novēršanai bērniem, vecākiem, skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem, psihologiem un citiem speciālistiem.
