Skolās mācās dažādi bērni, un šiem bērniem mēdz būt grūtības, kas var izpausties dažādos veidos – tai skaitā arī kā agresīva uzvedība. Lai cīnītos ar šo problēmu (un vārds “cīnīties” šeit izvēlēts atbilstoši izglītības sektora kareivīgajai nostājai), pērn pavasarī stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi nr. 474 par to, ka agresīvus bērnus ir iespējams uz mēnesi atstādināt no mācībām klasē kopā ar citiem uz mācībām citā telpā, citā laikā vai mājās. Sākotnējā doma, acīmredzot, bija šī mēneša laikā veikli “pa gabalu” atrisināt bērna un ģimenes grūtības, lai pēc tam bērns atkal draudzīgi nāktu uz skolu. Paraudzīsimies, kā sokas ar šīs idejas īstenošanu.
Lai izvērtētu, kā izvēlētā pieeja strādā, būtu labi sākt ar datiem – cik bērni uz laiku tikuši pārlikti uz mācībām no mājām. Domāts – darīts: lai apzinātu datus Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar IKVD izveidoja izglītības iestādēm aptauju[1], uz kuru atbild 68,3% jeb 838 no 1227 pirmsskolas, vispārējās un profesionālās izglītības iestādes. Tātad par veselu trešdaļu izglītības iestāžu informācijas nav. Jautājums, vai ziņām par bērniem, kuri demonstrē, pēc skolas domām, bīstamu agresijas līmeni, tomēr nevajadzētu pieiet mazliet nopietnāk – piemēram, paredzot ievadīt datus kādā no valsts informācijas sistēmām, lai būtu iespējams regulāri analizēt situāciju bez brīvprātīgu aptauju rīkošanas?
Tālāk palūkosimies, ko rāda dati, kurus ir izdevies savākt. Piektdaļa no izglītības iestādēm (19,1%) apstiprinājušas, ka tajās ir sistēmiski vardarbību veikušie izglītojamie, un 428 bērniem ir ticis atšķirīgs izglītības ieguves klātienes nodrošināšanas veids. 18,7 % no tiem tika piemērotas attālinātas mācības – tātad 80 bērni uz laiku “palūgti” mācīties no mājām. Tām pašām mājām, kas, ļoti iespējams, daudzos gadījumos ir iemesls viņa uzvedības problēmām. Zīmīgi, ka attālināti mācīties praksē tiek mudināti arī pirmsskolas vecuma bērni, lai gan, pēc IZM teiktā, neklātienes mācību process nav attiecināms uz izglītojamo pirmsskolas izglītības iestādē. Tomēr tas notiek.
Ja analizējam tēmu par bērniem ar agresīvu uzvedību, būtu vērtīgi raudzīties ne tikai uz pašu agresijas faktu, bet arī meklēt tā cēloņus un laicīgi (preventīvi) strādāt pie tā, lai tie neeskalētos par bīstamām, vardarbīgām situācijām. Un pat, ja mēs esam palaiduši garām prevencijas posmu… Ja mēs ienāktu mājās un redzētu applūdušu grīdu, mēs taču arī vispirms steigtos aizgriezt vannas krānu, nevis tikai smeltu izlijušo ūdeni līdz spēku izsīkumam, vai ne? Bērna uzvedība ir kā signāllampiņa par grūtībām bērna dzīvē – iespējams, iemesls meklējams neapmierinātās vajadzībās, nedrošā ģimenes situācijā, noteiktu prasmju trūkumā, pašā skolas vidē vai šo apstākļu kombinācijā. Signāllampiņas atslēgšana problēmu nenovērš. Diemžēl aptaujas datu analīzē nav nekādas informācijas par iespējamiem bērnu grūtību iemesliem vai centieniem tos laicīgi novērst vai mazināt.
Vēl svarīgi būtu analizēt, kā veiktā intervence ir palīdzējusi situāciju uzlabot. Gribētos domāt, ka skola negrib vienkārši uz mēnesi atpūsies no problemātiska bērna – šai laikā vajadzētu notikt pašvaldības sadarbības grupas operatīvai sanāksmei (noteikumi paredz tai sanākt kopā 2 dienu laikā), kur tiek analizēts skolas jau paveiktais un pilnveidots atbalsta plāns bērnam un ģimenei, savukārt pēc tam būtu jāvērtē, vai bērna uzvedību ir izdevies mainīt. Protams, atbalsta plānu mēneša laikā nevar paspēt īstenot, tāpēc nepieciešams arī ieplānot ģimenes risku novēršanu mājmācīšanās mēnesī un bērna atgriešanos skolā, lai novērstu citu bērnu bažas un arī iespējamo bulingu pret skolēnu, kurš mācījies attālināti. Ir jānosprauž skaidri intervences mērķi, jāveido plāns tā sasniegšanai un tad pēc skaidriem kritērijiem jāizvērtē, vai mērķim tuvojamies. Diemžēl datu par intervenču veikšanu vai to efektivitāti nav.
Arī reālie stāsti nav iedvesmojoši. Ne visas skolas proaktīvi strādā pie vardarbības riska faktoru mazināšanas, tāpēc ir situācijas, kurās mazie signāli ilgstoši nav risināti un rīcība notiek tikai “galastacijā” – kad bērns apdraud savu vai citu drošību. Nereti šķietami agresīvie bērni paši ir cietuši no vardarbības vai nerūpēšanās. Ir situācijas, kur informācija par lēmumu atstādināt bērnu no klātienes mācībām tiek sniegta bērnam, vecākiem par to uzzinot tikai vēlāk vai bez skaidra pamatojuma. Vecāki mēdz būt arī iebiedēti par iespējamu bērnu izņemšanu no ģimenes. Kas īsti un cik efektīvi tiek darīts mēneša iepauzēšanas laikā ir miglā tīts jautājums, savukārt “iepauzētie” bērni pēc atgriešanās var arī tikt pastiprināti pakļauti bulingam no skolasbiedru puses. Ja mājas nav bērnu atbalstoša vide, agresijas problēmas pēc mēneša var būt arī pastiprinājušās.
Ja izmantojam likumdošanas normas tikai tam, lai palūgtu bērnu uz laiku aiziet, bet pēc tam ar jaunu sparu sastaptos ar tām pašām un vēl ielaistākām problēmām, mums ir jāatzīst – tā nav efektīva sistēma. Vēl vairāk, tā vispār nav sistēma, jo tajā trūkst skaidras, vienotas pieejas, datu, mērķtiecīgas rīcības un rezultāta. Taču pāri visam šajā pieejā trūkst intereses palīdzēt katram no šiem reālajiem bērniem, lai arī pārējie var droši mācīties viņiem līdzās un galu galā visi uzaugtu par drošiem pieaugušajiem – mēs nevaram mūžīgi viņus turēt uz pauzes.
Nav šaubu, ka skolu, to vadības un kolektīva darbs šobrīd ir ļoti sarežģīts un daudzās vadlīnijas un birokrātiskas prasības nepalīdz. Tomēr nedz izglītības iestādes, nedz pašvaldību sadarbības grupas nerunā par augstāk minēto normu piemērošanas ietekmi uz pašu bērnu, viņa izglītības kvalitāti un labbūtību kopumā. Daudz tiek runāts par speciālistu noslodzi un grūtībām, bet bērns no šīs bildes ir izkritis. Kā plāksteris, kurš atlipis no kaula lūzuma vietas. Mēs aicinām ministrijas un citas iesaistītās institūcijas palīdzēt skolām un izstrādāt vienkāršu, pārskatāmu sistēmu, kā fiksēt datus, savlaicīgi izstrādāt efektīvus atbalsta plānus un kā bērniem patiešām palīdzēt, nevis izslaucīt viņus laukā no skolas.
Autors: Latvijas Bērnu labklājības tīkls
[1] Pirmsskolas, vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu aptauja par rīcību ar izglītojamiem, kas no 08.03.2024. līdz 08.03.2025. apdraudējuši savu vai citu personu drošību, veselību un dzīvību (vardarbību veikušie izglītojamie). Dati prezentēti Saeimas Cilvēktiesību komisijā 04.06.2025.