Aizskaroši komentāri par otra ķermeni, seksuāla rakstura joki, nevēlami pieskārieni, intīmu attēlu pārsūtīšana bez otra piekrišanas – šādas situācijas bērnu un jauniešu vidū nav retums, tomēr skolās par tām joprojām runā maz. Tai pašā laikā pētījumi rāda, ka katru trešo seksuāla rakstura pāridarījumu pret bērnu veicis cits nepilngadīgais. Tas nozīmē, ka skola nav tikai vieta, kur bērni var piedzīvot seksuālu pāridarījumu – tā ir arī viena no būtiskākajām vietām, kur to laikus pamanīt, apturēt un novērst atkārtošanos.
Kad pāridarījums kļūst par ikdienu
Ja bērni regulāri dzird seksuālus jokus, aizskarošus komentārus vai zina par intīmu attēlu apriti, ar laiku šāda uzvedība var sākt šķist ierasta, turklāt arī pieaugušajiem var rasties sajūta: “Viņi jau tā joko visu laiku”, “Tas ir pusaudžu vecums” vai “Nekas nopietns jau nenotika”. Taču tas, ka kāda uzvedība notiek bieži, nenozīmē, ka tā kļuvusi pieņemama.
Ja uz aizskarošu seksuālu uzvedību nereaģē, bērni saņem skaidru vēstījumu: tas ir pieļaujams. Bērns, kurš pārkāpj cita robežas, var iemācīties, ka viņa rīcībai nebūs seku, savukārt bērns, kura robežas ir pārkāptas, var secināt, ka pieaugušie viņu neaizstāvēs un nav vērts stāstīt.
Ar laiku šāda pieredze var veicināt vēl lielāku klusēšanu un normalizāciju. Bērni var sākt pielāgoties videi, kur seksuāli komentāri, pazemošana, spiediens vai nevēlami pieskārieni tiek uztverti kā “joki”, nevis robežu pārkāpumi. Tāpat normalizācija vecina tā saucamo “kaitējuma hierarhiju”, kad reaģēts tiek tikai uz pašiem smagākajiem pārkāpumiem, kamēr ikdienas aizskaršana paliek bez ievērības. Diemžēl nav pamata gaidīt, ka neiejaucoties situācija pati atrisināsies: ja bērns nesaņem skaidru signālu par robežām un pieņemamu rīcību, pāridarījumi var turpināties un kļūt arvien nopietnāki.
Vienlaikus ir svarīgi neuzlūkot bērnu, kurš izrāda kaitējošu seksuālu uzvedību, kā “sliktu bērnu”. Šādai uzvedībai var būt dažādi iemesli: pētījumi liecina par saistību ar iepriekš piedzīvotu vardarbību, nolaidību, traumu un citiem riska faktoriem. Tas nemazina nepieciešamību aizsargāt bērnu, kurš piedzīvojis pāridarījumu, tomēr atbilstoša palīdzība arī tam bērnam, kurš pārkāpj citu robežas. Turklāt bērnu lomas bieži mainās – šodien cietušais jau rīt var pārkāpt cita bērna robežas.
“Nesūdzēt” – klusēšanas kultūra skolā
Cita kaitējoša sociālā norma saistās ar tā saucamo “noklusēšanas kultūra”, kurā ziņošana par pāridarījumu tiek uztverta negatīvāk nekā pats nodarījums – nerakstīti noteikumi vienaudžu vidū. Piemēram: “Par savējiem nestāsta” vai: “Ja pateiksi skolotājam, būsi nodevējs.” Bērns var zināt, ka kaut kas nav kārtībā, bet vienlaikus baidīties par to pastāstīt, jo nevēlas zaudēt draugus, tikt izsmiets vai izstumts no klases.
Arī dzimumu stereotipi var ietekmēt to, kā mēs uztveram notiekošo. Piemēram, agresīva vai seksuāli uzbāzīga uzvedība var tikt attaisnota ar “viņš vienkārši gribēja pajokot” vai “tā jau puiši dara”. Savukārt bērnam, kurš piedzīvojis pāridarījumu, var tikt uzdoti jautājumi, kas netieši viņu vaino: “Kāpēc tu tur gāji?”, “Kāpēc tu viņu provocēji?” vai “Kāpēc tu pati sūtīji bildi?”. Šādi jautājumi var neviļus pārlikt atbildību no tā, kurš pārkāpis otra cilvēka robežas, uz pašu bērnu, kurš piedzīvojis kaitējumu, bet rezultātā bērnam var rasties sajūta, ka runāt par notikušo nav vērts vai kļūs tikai sliktāk.
Bet ko man darīt?
Ja pedagogs pamana problēmu, viņam rodas ļoti praktisks jautājums: ko man tagad darīt? Vai jārunā ar bērniem individuāli? Kad jāiesaista vecāki? Kam skolā par notikušo jāziņo? Ko darīt, ja iesaistītie bērni sniedz atšķirīgus stāstus? Kā rīkoties, ja situācija notikusi internetā? Un ko darīt, ja ir bažas par vecāku reakciju? Ja skolā nav skaidras kārtības un pedagoga rīcību neatbalsta administrācija, atbildība var šķist pārāk liela vienam cilvēkam. Tas var radīt vilcināšanos: “Varbūt vispirms paskatīšos, vai tas atkārtojas.” Tai pašā laikā gaidīšana pati par sevi ir reakcija: ja pieaugušais redz robežu pārkāpumu un neko nedara, bērni to var uztvert kā klusējošu atļauju.
Būtiski apzināties, ka pedagogam nav jāgaida ļoti nopietns incidents, lai sāktu par šo tēmu runāt – drošu skolas vidi veido arī šķietami mazas ikdienas reakcijas. Ja klasē izskan seksuāls joks vai komentārs par kāda ķermeni, pieaugušais var mierīgi pateikt: “Šāds komentārs par otra cilvēka ķermeni nav pieņemams.” Nav nepieciešama gara lekcija – svarīgi ir nosaukt robežu un parādīt, ka pieaugušais to pamana.
Tāpat svarīgi ir runāt par robežām tad, kad vēl “nekas nav noticis”. Sarunas par piekrišanu, privātumu, ķermeņa robežām, cieņpilnu komunikāciju un uzvedību internetā nav tikai reakcija uz problēmu – tās ir daļa no tās novēršanas. Ja bērns stāsta par piedzīvotu seksuālu aizskaršanu, viņam vispirms ir nepieciešams pieaugušais, kurš uzklausa un uztver teikto nopietni.
Pedagogam nav jābūt izmeklētājam vai psihologam. Taču pedagogs var būt tas pieaugušais, kurš pamana, nosauc, uzklausa un rīkojas. Tieši šāda pieaugušā reakcija bērnam var parādīt: manas robežas ir svarīgas, es drīkstu par tām runāt, un pieaugušie mani uztvers nopietni. Lai skola kļūtu par drošu vidi, ir svarīgi mainīt ne tikai oficiālos noteikumus, bet arī mūsu ikdienas attieksmi pret to, ko mēs pieļaujam un attaisnojam savā vidē.
Plašāk tēma par pieaugušo reakciju uz kaitējošu seksuālu uzvedību starp bērniem tiks aplūkota “Centrs Dardedze” konferencē “Mūsu bērni – mūsu atbildība. Ko mēs katrs varam darīt bērnu seksuālas izmantošanas novēršanai?”, kas notiks 23. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Plašāka informācija: https://centrsdardedze.lv/konferences/xvi-konference/