Kad medijos parādās ziņas par bērnu seksuālu izmantošanu, sabiedrības uzmanība parasti ir pievērsta konkrētajam gadījumam – pāridarītājam, notikušā detaļām, policijas izmeklēšanai un iespējamām sekām. Mūs pārņem dusmas, bailes sašutums un mēs prasām atbildību. Tas viss ir saprotami un nepieciešami, taču, koncentrējoties uz skaļiem gadījumiem, nereti nepamanām plašāku ainu. Aiz kokiem pazūd mežs – problēmas patiesais mērogs, tās cēloņi un mūsu iespējas vardarbību novērst.
Biežāk nekā mums šķiet
Seksuāla izmantošana nereti tiek uztverta kā kaut kas tāls un ārkārtējs – notikums, kas skar kādu īpaši nelabvēlīgu vidi vai bērnus, kuri nonākuši neparastos apstākļos. Taču starptautiskie dati liecina par pavisam citu mērogu: UNICEF aplēses rāda, ka pasaulē seksuālu izmantošanu bērnībā piedzīvo aptuveni katra piektā sieviete un katrs septītais vīrietis.
Turpretī publiskajā telpā nesalīdzināmi vairāk dzirdami sieviešu pieredzes stāsti – zēniem pastāstīt par seksuālu izmantošanu var traucēt arī stereotipi par vīrišķību un priekšstats, ka zēns taču nevar būt cietis no seksuālas izmantošanas. Tāpat svarīgi paturēt prātā, ka seksuāla izmantošana notiek ne tikai klātienē, fiziski pieskaroties, bet arī bez fiziska kontakta un tiešsaistē, turklāt tā var turpināties ilgāku laiku un atkārtoties.
Ja vēlamies izprast problēmas patieso apmēru, mums jāspēj runāt par visu cietušo pieredzi un veidot atbalsta sistēmu, kurā palīdzību var saņemt ikviens neatkarīgi no dzimuma un vecuma, kādā viņš par piedzīvoto uzdrošinās runāt.
Pievērsties arī pāridarītājam
Bērnu seksuālas izmantošanas prevencijā ierasts lielu uzmanība pievērst tam, kā pasargāt bērnu – mācīt atpazīt riskus, pateikt nē un vērsties pēc palīdzības. Tas ir nepieciešams, taču ar to vien nepietiek. Tikpat būtiski ir domāt par cilvēkiem, kuri varētu nodarīt pāri bērnam – gan pieaugušie, gan nepilngadīgie. Tas nenozīmē, ka bērni jāuzlūko tāpat kā pieauguši pāridarītāji, taču šāda uzvedība ir jāatpazīst un savlaicīgi jānovērš.
Pieaugušajiem, kuriem ir seksuāla interese par bērniem vai kuri apzinās risku, ka varētu rīkoties kaitējoši, jābūt iespējai savlaicīgi un konfidenciāli meklēt profesionālu palīdzību. Šādai palīdzībai jābūt pieejamai pirms kādam nodarīts pāri, nevis tikai pēc nozieguma atklāšanas. Savukārt bērnu un pusaudžu kaitējoša seksuāla uzvedība pret citiem bērniem ir jāuztver nopietni, vienlaikus ņemot vērā viņu vecumu un attīstības vajadzības. Nepieciešama savlaicīga speciālistu iesaiste, lai aizsargātu bērnu, kura robežas pārkāptas, un palīdzētu bērnam, kurš šādu uzvedību izrādījis, to mainīt. Arī šeit prevencija nozīmē rīkoties, pirms uzvedība kļūst par atkārtotu vardarbību.
Dzēst ugunsgrēku vai novērst tā cēloni?
Lai prevencija kļūtu par ikdienas praksi, nepieciešami konkrēti lēmumi un rīcība visos līmeņos. Piemēram, valsts līmenī jāmazina rindas uz nepieciešamajām ekspertīzēm, lai bērniem un bērnībā cietušajiem nebūtu mēnešiem jāgaida. Tāpat jāattīsta pieejami preventīvi atbalsta pakalpojumi cilvēkiem, kuriem ir risks nodarīt pāri bērnam – kā, piemēram, britu “Stop It Now”. Latvijā tālrunis cilvēkiem, kurus nomāc seksuālas tieksmes pret nepilngadīgiem, bija pieejams tikai pāris mēnešus pirms vairākiem gadiem, taču šobrīd pieejama anonīma pašpalīdzības vietne “ReDirection” un vardarbības prevences tālrunis 22045225.
Plašas iespējas prevencijā ir pašvaldībām – vairākas no tām ir izstrādājušas bērnu seksuālas izmantošanas prevencijas plānus, taču tādi būtu nepieciešami ikvienā novadā. Cēsu, Smiltenes, Madonas, Saldus un Mārupes piemēri* rāda, ka šāda sistemātiska prevecijas plānošana ir iespējama. Savukārt skolām, bērnudārziem, sporta klubiem un citām iestādēm nepieciešami bērnu tiesību aizsardzības protokoli vai vadlīnijas, kas nosaka, kā novērst riskus un kā rīkoties, ja rodas aizdomas par vardarbību vai tiek konstatēta bērnu kaitējoša seksuāla uzvedība.
Arī medijiem ir iespēja palīdzēt mainīt situāciju: atspoguļojot gadījumus, ir svarīgi neapstāties pie notikušā apraksta, bet arī uzdot jautājumus: vai bērnam bija pieejama palīdzība? Ko varam darīt, lai vardarbība tiktu pamanīta agrāk? Vai iestādē bija drošības protokols? Cik ilgi jāgaida uz nepieciešamajām ekspertīzēm? Vai pēc notikušā ir mainīta sistēma? Šādi jautājumi palīdz identificēt prevencijas un atbalsta sistēmas nepilnības un veicina pārmaiņas. Tikpat svarīgi ir regulāri stāstīt par risinājumiem un veiksmīgiem prevencijas piemēriem – tie ir pat ļoti nepieciešami!
Seksuāla izmantošana nav tikai daži skaļi gadījumi ziņās. Tā ir daudz plašāka problēma, kuras novēršanā iesaistīta valsts, pašvaldības, dažādas iestādes, vecāki, speciālisti, mediji un patiesībā ikviens no mums – gan cietušie, gan pāridarītāji ir tepat līdzās.
*Prevencijas plānu izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.