Agrs rīts, jāsteidzas, bet bērnudārznieks protestē pret to, ko mamma piedāvā vilkt mugurā. Pusaudzis ieurbies telefonā un klusē, pat ja viņam uzdod jautājumu par to, kā šodien veicās skolā. Divgadnieks histērijā nokritis uz grīdas lielveikalā par nedabūtu saldumu… Šīs un līdzīgas situācijas ir pazīstamas lielākajai daļai vecāku.
Vecāki, ne reizi vien izjūt bezspēcības dusmas, nedrošību, apmulsumu un citas negatīvas emocijas, jo bērni neklausa.
Pozitīva disciplinēšana nozīmē iedziļināties bērna vajadzībās, izprast iemeslus viņa rīcībai un rīkoties, domājot nevis par konkrēto situāciju, bet par labu attiecību veidošanu ilgtermiņā. Der atcerēties – tad, kad bērns niķojas, vislabākais, ko pieaugušais var darīt, ir akceptēt bērna emocijas, atbalstīt viņu un fiziski nomierināt bērnu.
Lai vecākiem nenāktos kārtējo reizi kļūt emocionāli vai pat fiziski vardarbīgiem, ir vērts ik pa laikam atkārtot pamata principus, kas var veicināt veiksmīgāku pozitīvas disciplinēšanas metožu ieviešanu.
- Ir vērts veltīt nedalītu uzmanību bērnam, turklāt regulāri un ne tikai brīvdienās jeb tad, kad ir mierīga atmosfēra. Arī 15 minūtes darba dienu vakaros vai rītos, kopā darot lietas vai parunājot, bet paralēli nelietojot ekrānus (TV, datoru, telefonu), ir svētīgas bērna pašapziņas un pozitīvas sarunas veidošanai.
- Īsi, vienkārši un konkrēti runāt ar bērnu, izmantojot kombināciju “es (emocija, izjūta) + kad tu (konkrētas rīcības apraksts) + jo (sekas, kas attiecas uz runātāju minētās darbības rezultātā un izskaidro izjūtu cēloni)”. Jo garāki skaidrojumi, jo bērniem grūtāk uztvert un daudz ātrāk apnīk koncentrēties uz klausīšanos.
- Negatīvu vārdu spēks un ietekme nevienam nav noslēpums, tomēr nereti dusmās pieaugušie mēdz tos teikt, cerot, ka bērns aizmirsīs vai neieklausīsies. Kritika un vērtējums būtu jādod nevis par bērnu pašu, bet par viņa uzvedību, kā arī neatgādināt līdzīgus pagātnes notikumus, kas nevajadzīgi pastiprina negatīvās informācijas apjomu.
- Atceries, ka bērns nav pieaugušais. Katrā vecumposmā ir sava izpratne par noteikumiem, laiku, emociju kontroli, sekām savai rīcībai un to, ko sagaida no bērna. Pētījumi liecina, ka divgadīgs bērns spēj ievērot noteikumus mazāk nekā pusē gadījumu, un ka piecgadnieks savam vecumam atbilstošā aktivitātē spēj noturēt uzmanību tikai 15 minūtes.
- Bērns pats var netikt galā ar emociju kontroli. Ja pieaugušais palīdz izprast visa veida emocijas un ar savu piemēru rāda veidus, kā tās savaldīt, bērnam ir vieglāk tās atpazīt, akceptēt un spēt kontrolēt. Bērnam ir tiesības būt domīgam, aizkaitinātam un dusmīgam, tāpēc emocijas ir nevis jāignorē, bet jānosauc vārdā un jāiepazīst.
- Bērni ļoti bieži rīkojas tā, kā to dara pieaugušie. Ar savu piemēru vecāki var paveikt daudz vairāk nekā tikai ar sarunām un noteikumiem, īpaši, ja tās ir klajā pretrunā ar vecāku pašu rīcību. Ja ir aizliegums, bet bērns redz, ka tas attiecas tikai uz viņu, nav grūti saprast protestu un nevēlēšanos klausīties.
Pozitīvas disciplinēšanas metodes būs iedarbīgas tikai tad, ja pieaugušie īstenos šos pamatprincipus. Par pārējiem principiem un arī metodēm vairāk lasi “Centrs Dardedze” veidotajā brošūrā “Bērns Neklausa: Ieteikumi bērna disciplinēšanai”. To var lejuplādēt http://www.dzimba.lv/wp-content/uploads/2017/10/Berns_neklausa_web.pdf.
Šī publikācija sagatavota ar Eiropas Savienības Tiesību, vienlīdzības un pilsonības (Rights, Equality and Citizenship, REC 2014-2020) programmas finansiālu atbalstu projekta “No teorijas uz realitāti – attieksmes un prakses maiņa no miesas sodiem uz bērnu aizsardzību” ietvaros, projekta numurs JUST/2015/RDAP/AG/CORP/9175. Publikācijas saturs ir nodibinājuma “Centrs Dardedze” atbildība un nevar tikt uzskatīts par Eiropas Komisijas uzskatu atspoguļojumu.