Bieži tēviem ir sajūta, ka ģimenes sadzīve un bērnu audzināšana nav viņu lauciņš, taču pēdējos gados pieaug pozitīvā tendence, ka tēvi arvien aktīvāk iesaistās savu bērnu dzīvē. Tas ir nozīmīgs faktors vardarbības pret bērnu risku novēršanā.
Tēvs bērna dzīvē ir kā paraugs, ar savu piemēru, ar izturēšanos pret apkārtējiem, tēvs rāda piemēru un veido sava bērna uzvedības modeli. Pat tad, kad šķiet, ka bērns kādu iemeslu dēļ tēvu ignorē, viņš ir ļoti vērīgs pret to, kā vecāks reaģē noteiktās situācijās, kā un vai viņa vārdi saskan ar darbiem un vai viņš pats ievēro citiem, tai skaitā bērnam, izvirzītos noteikumus. Kā tētis pavada savu brīvo laiku, kādas ir viņa attiecības ar mammu, kā tētis iesaistās ģimenes notikumos – tas viss veido bērna izpratni par tēva lomu.
Nereti vīrieši atzīst, ka savu lomu un galveno pienākumu saskata ģimenes materiālajā nodrošināšanā un īsti nezina, kā izrādīt emocionālas rūpes, kā iesaistīties bērna audzināšanā un “ko tad īsti man kā tēvam ar to bērnu darīt?” Daudzi tēvi secina, ka viņiem trūkst iemaņu un zināšanu, lai būtu vairāk klātesoši savu bērnu ikdienā.
Sabiedrībā bez ievērības tiek atstāts fakts, ka ļoti būtiska ir tieši bērna un tēva kopīga rotaļāšanās. Daudzi psihologi norāda, ka bērniem, kuriem ir veselīga, priekpilna rotaļāšanās ar tēti pieredze, novērotas sekojošas iezīmes:
- viņi ir patstāvīgāki, neatkarīgāki un ar izteiktāku vēlmi izzināt pasauli;
- viņu paškontroles un pašdisciplīnas spējas ir labākas;
- viņiem ir augstāka pašapziņa un labāka emocionālā pašsajūta;
- viņi sasniedz labākus rādītājus mācībās;
- viņi labāk socializējas ar vienaudžiem un daudz mazāk iekuļas nepatikšanās;
- viņi iemācās sekot saprātīgiem noteikumiem.
Tādēļ iejūtīga, droša, bērna interesēm un noskaņojumam atbilstoša rotaļāšanās, kas kļūst par regulāru ieradumu, var būt labs veids, kā tētis izrāda rūpes, pieķeršanos un savu klātbūtni.
- Iesaisties rotaļīgās darbībās ar zīdaini un jaunākā pirmsskolas vecuma bērnu, cik bieži vien iespējams. Fiziska rotaļāšanās uzlabo bērna motorikas attīstību un māca emocionālo paškontroli.
- Rotaļīga, kontrolēta cīkstēšanās spēles laikā ar vecākā pirmsskolas vai sākumskolas vecuma bērnu ir veids, kā tētis var palīdzēt viņam iemācīties tikt galā ar savu spēku un kontrolēt savu agresivitāti. Atslēga ir tajā, ka tētis ļauj bērnam rāpties sev virsū, pārspēt sevi, būt uzvarētam, ik pa laikam maigi un saudzīgi liekot manīt, kad bērna rotaļāšanās kļūst par skarbu.
- Turpini fiziskas rotaļas un spēles arī tad, kad bērns kļūst vecāks. Ar pasīvām kopīgām aktivitātēm, piemēram, TV skatīšanos vai datorspēļu spēlēšanu, nepietiek. Uzspēlēt bumbu, kopīgi uzrīkot futbola vai basketbola maču, izbraukt kopā ar velosipēdu, iet pārgājienos ir brīnišķīgas aktivitātes, kas uztur tēva-bērna saikni, uzlabo fizisko un emocionālo pašsajūtu.
- Piedalies bērna vaļaspriekos. Kopīga modelīšu konstruēšana, zīmēšana, spēļu kāršu vai galda spēļu spēlēšana māca pacietību un paškontroli. Kā bērnam, tā tētim.
- Iesaisties kopīgās ikdienas darbu aktivitātēs. Kopā uzklāt un novākt vakariņu galdu, mazgāt un slaucīt traukus pēc ģimenes maltītes, uzkopt istabas, grābt lapas pagalmā vai laistīt zālienu, tīrīt sniegu uz piebraucamā ceļa… Šādas kopīgas tēva un bērna aktivitātes attīsta atbildības sajūtu, sniedz apziņu, ka esi nozīmīgs un noderīgs. Tas arī ir lielisks tēva kā uzvedības modeļa paraugs.
- Lasi bērnam grāmatas. Tā var būt lasīšanas piecminūte pirms gulētiešanas, tāpat vari paņemt grāmatu līdzi, kad dodaties, piemēram, pie ārsta, un kopīgi lasīt to uzgaidāmajā telpā. Pēc iespējas palīdzi bērnam ar mājasdarbu pildīšanu vai vismaz painteresējies par tiem. Tas, tāpat kā došanās uz skolu, lai satiktu sava bērna skolotājus, ļauj bērnam apzināties, ka tētim rūp viņa izglītība un zināšanas.
Ir daudz lietu, ko tēvs diendienā var darīt kopā ar savu atvasi. Vēl vairāk ir to lietu, ko šāda cieņpilna, iejūtīga, draudzīga un gādīga attieksme sniedz bērna attīstībai un emocionālajai pašsajūtai.