Emocionāli tuvas attiecības ar vecākiem ir viens no faktoriem, kas palīdz pusaudžiem nenonākt riska situācijās. Uzmanīgi vecāki ir tādi, kas veido padziļinātas attiecības ar savu bērnu. Tie interesējas par bērna pieredzi un viedokli, viņa izjūtām, sapņiem, idejām un to, kā bērns izprot pasauli.
Uzmanīgi vecāki vēro bērnu, cenšas saprast tā vajadzības un uzvedības iemeslus. Tie nekoncentrējas vienīgi uz audzināšanas mērķu īstenošanu, tiem ļoti būtiski ir veidot emocionālas, uz cieņu un uzticību balstītas attiecības ar bērnu. Šādas attiecības vislabāk ir veidot no paša sākuma, bet nekad nav par vēlu, lai tās sāktu attīstīt.
Tava bērna emocionālās vajadzības un sajūtas
Katram cilvēkam – neatkarīgi no vecuma – ir dzīvei un attīstībai būtiskas vajadzības. Tām ir pieskaitāmas pamata vajadzības, kas saistītas ar izsalkuma apmierināšanu, drošības izjūtu, attiecībām ar tuviem cilvēkiem, kā arī ar pozitīvu novērtējumu no citu cilvēku puses, mērķu sasniegšanu un personisko attīstību.
Vēlme apmierināt šīs vajadzības ir dabīgs process. Tomēr mēdz būt gadījumi, ka vajadzību atpazīšana, nosaukšana un izpaušana sagādā grūtības pat pieaugušajiem. Šāds stāvoklis attiecas uz bērniem un jauniešiem, kas nupat atklāj pasauli, iepazīst sevi un piedzīvo daudz jaunu situāciju, kas viņos var izraisīt jaunas emocijas. Bērns var apmaldīties emociju virpulī un nepamanīt apdraudējumus, kā arī nesaprast citu cilvēku nolūkus pret viņu. Tādēļ svarīgi, lai vecāki pievērstu uzmanību tam, ko pārdzīvo bērns, nozīmētu skaidras robežas, atbalstītu bērnu tā vajadzību apmierināšanas procesā, kā arī uzmanītu to, kādā veidā tas tiek īstenots.
Jaunāki bērni
Pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni ir dabīgi paļāvīgi, ziņkārīgi un viegli pakļaujas par sevi vecāku cilvēku autoritātei. Tāpēc ir vērts pievērst uzmanību tam, kādas darbības tie veic internetā. Vēlme izzināt pasauli un iepazīties ar jauniem cilvēkiem var pakļaut bīstamiem kontaktiem, tostarp riskam, kas saistīts ar pieaugušu cilvēku seksuālo uzmākšanos.
Pusaudži
Pusaudžu vecumposms bieži vien ir ļoti dinamisks un to raksturo vairākas pārmaiņas pusaudža garīgajā un fiziskajā dzīvē. Ņemot vērā vēlmi un nepieciešamību veidot savu identitāti, noliegt vispārpieņemtos modeļus un vecāku sniegtās vērtības, pusaudži eksperimentē, pārbauda savas un citu noteiktās robežas, kā arī apšauba autoritātes. Vēlme nodibināt attiecības ar citiem cilvēkiem, iegūt jaunas izjūtas, mazināt negatīvas emocijas, stresu, bēgt no problēmām, dabīga zinātkāre, izklaižu meklēšana, cīņa ar garlaicību, nepakļaušanās vai vēlme izrādīties vienaudžiem var novest pie situācijām, kurās pusaudži veic bīstamas darbības, tostarp nodibina kontaktus ar svešiem cilvēkiem internetā.
Kā uzmanīgi runāt ar bērnu?
Nemitīgā steigā mēs mēdzam aizmirst, ka saruna ar bērnu nav gluži saraksts ar jautājumiem, kas jāatķeksē. Atceries, ka Tavs bērns ikdienā piedzīvo dažādas situācijas un emocijas, pat ja šķietami to neizrāda. Turklāt šādos brīžos tam ir nepieciešama tava klātbūtne un uzmanīga, sirsnīga saruna. Atrodi laiku, lai uz mirklī apstātos, un no darbības režīma pārslēgtos uz uzmanīgas klātbūtnes režīmu. Uz brīdi pārstāj domāt par visiem pienākumiem, kas Tevi gaida, nesteidzini sarunu, nepārtrauc stāstu, nedari citas lietas vienlaikus, neuzspied savu viedokli. Saruna ir dialogs, kurā ir vieta bērna atšķirīgam viedoklim. Novērtē tos brīžus, kad bērns izsaka savu viedokli un prot to aizstāvēt, atbalsti bērnu sava viedokļa paušanā. Tā ir prasme, ko bērns var izmantot nosakot robežas attiecībās, piemēram, spējot pateikt atšķirīgu viedokli vienaudžiem, kā arī internetā, kad kāds vēlas mudināt bērnu izdarīt to, ko viņš nevēlas vai kam nepiekrīt.
Esi klāt arī tad, kad bērns klusē. Brīžos, kad tas neprot vai nav gatavs dalīties ar savu stāstu, ļauj bērnam izjust Tavu mīlestību, atbalstu, pieejamību un, ka viņu sagaidīs sapratne un atbalsts, kad viņš būs nolēmis dalīties ar savu problēmu.
Bailes no nesaprašanas no vecāku puses ir biežs iemesls, kāpēc bērni nestāsta par savām grūtībām. Bažas no negatīva vērtējuma, nesaprašanas un sodiem bieži noved pie attālināšanās un meliem. Neziņa, ko īsti pārdzīvo bērns, kā arī nespēja piekļūt bērna pasaulei var mazināt vecāku modrību un palielināt iespējamību, ka bērns paliks bez atbalsta tad, kad viņam tas būs nepieciešams visvairāk.
Izvairies no manipulācijas, izsmiešanas, kritikas, apsmiešanas, pazemošanas, iebiedēšanas, piespiešanas vai salīdzināšanas ar citiem. Bieži vien attiecībās ar bērniem reaģējam automātiski, atkārtojam negatīvas reakcijas, ko paši esam piedzīvojuši bērnībā. Tādēļ ir vērts vērot savu uzvedību, būt kritiskam pret to un meklēt jaunus risinājumus.
Tas viss, protams, nenozīmē, ka sarunā ar bērnu vecāki nevar paust savu viedokli un gaidas. Gluži pretēji – runā par to, kas Tev kā tēvam vai mātei ir svarīgs un kāpēc.
Izzini savu bērnu
Nepastāv bērna vai pusaudža lietošanas instrukcija. Tāpēc meklē to, kas strādā jūsu attiecībās un nezaudē apņēmību, ja kaut kas Tev nesanāk. Nesekmīgs attiecību uzlabošanas mēģinājums nav neveiksme, bet gan signāls, ka Tu esi klāt; ka Tev rūp. Saruna ir tikai viens no veidiem attiecību veidošanai. Papildus tam ir vērts izmēģināt citas iespējas kā būt klāt bērna dzīvē, piemēram, kopējas aktivitātes vai vaļasprieki.
Esi jūtīgs uz sava bērna neverbālajiem signāliem. Plecu paraustīšana var paust ne tikai nicinājumu, bet būt arī bezspēcības izteiksme, un bieža bērna aizdomāšanās vai aizsapņošanās var liecināt par jūtīgumu, bet arī par mēģinājumu bēgt no apkārtējās realitātes. Aiz bērna uzvedības un reakcijām stāv konkrētas vajadzības un emocijas; ja mēs tās pamanīsim un identificēsim, tad varam ar tām veiksmīgi nodarboties.
Kā reaģēt?
Ja bērns uzvedas tādā veidā, kas sagādā Tev grūtības, vai kārtējo reizi saka, ka nekas nav noticis, kamēr Tavs situācijas vērtējums ir atšķirīgs, tad ar lielu varbūtību var pieņemt, ka viņš netiek galā ar emocijām un neprot reaģēt citā veidā. Ņem vērā bērna konkrētās uzvedības apstākļus – viņa attīstības posmu vai to, kas ar viņu pašreiz notiek. Ja Tev nav skaidrs, kā vislabāk reaģēt uz bērna uzvedību, kas Tev sagādā grūtības, atceries, kas Tev bija svarīgākais, kad biji viņa vecumā, kāda uzvedība Tevi atbalstīja un kādai bija gluži pretēja iedarbība, kā arī kas Tev trūka no vecākiem un citiem tuviniekiem.
Kad nevari savaldīt savas emocijas, padomā: mans bērns ir man ļoti svarīgs – vai viņš to tagad jūt un saprot? Kā es šajā brīdī varu viņam to izrādīt.