Nereti izskan viedoklis, ka mūsdienās bērniem tiesību esot pārāk daudz… Diemžēl reālajā dzīvē ar bērnu tiesību ievērošanu mums tik labi vis neveicas – trūkst kā zināšanu, tā arī pārliecības, ka bērna intereses būtu jāpatur pirmajā vietā.
Tuvojoties Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai, kuru atzīmēsim 1. jūnijā, vērts atgādināt sev par bērnu tiesību ievērošanu.
Bērnu tiesības nosaka ANO Bērnu tiesību konvencija, kurai Latvija pievienojās 1992. gadā. Lai bērns augtu harmoniskā un atbalstošā vidē, ir izvirzīti seši pamatprincipi, kas būtu jāievēro visur – kā ģimenēs, tā arī izglītības iestādēs, bērnunamos, medicīnas iestādēs un citur. Nevalstiskās organizācijas gadiem ilgi strādājušas un turpina strādāt pie šo principu iedzīvināšanas reālajā dzīvē, bet, kamēr gan ģimenes, gan visas valsts institūcijas nepārņems tos savā ikdienā, bērnu tiesību ievērošana būs nepilnīga.
Bērnu tiesību īstenošanas princips
Uz bērna tiesībām balstīta pieeja nozīmē to, ka bērniem tiek dota iespēja paust savas raizes un saņemt atbalstu – veidojot apziņu, ka viņiem ir tiesības. Tāpat tas paredz pieaugušajiem aktīvu cīņu ar tiesību pārkāpumiem, ko bērni pieredzējuši, un sekošanu līdzi, vai valsts šīs tiesības aizsargā. Bērna tiesību ievērošana palīdz veidoties pozitīvai, aktīvai, atbildīgai personībai, turpretī lēmumu pieņemšana bērna vietā veicina pasivitāti un rada iespējas ar cilvēku manipulēt arī tālākajā dzīvē.
Bērnu līdzdalības princips
Bērnu līdzdalības princips Latvijā tiek ievērots kūtri – bieži vien bērns tiek uzskatīts par beztiesisku būtni, līdz iegūst tiesības vēlēt vai precēties. Daļa pieaugušo uzskata, ka bērnam drīkstam samelot, nepastāstīt par notiekošo, tāpat arī izmantot bērna dalību komerciālos pasākumos vai izplatīt bērna fotoattēlus. Rezultātā arī bērns iemācās neteikt patiesību – viņš neiemācās izprast reālos notikumus, neiemācās uzņemties savu daļu atbildības, un šī problēma turpinās, viņam pieaugot.
Kad “Centrā Dardedze” strādājām ar bērnu nopratināšanu, daudzi bērni vēl ierodoties nezināja, uz kurieni un kāpēc ir atvesti. Arī bērnu aprūpes iestādēs ar bērniem nepietiekami runā par to, kas notiks, kurp bērns tiks pārvests un kāpēc. Kā iemesls tam parasti tiek minēts laika, cilvēkresursu trūkums – lai skaidrotu bērnam notiekošo, patiešām ir nepieciešams laiks un pacietība. Atzīsim arī to, ka pieaugušajam tas nav īpaši ērti, jo bērns var iebilst. Tomēr pamatā tas ir attieksmes jautājums – vai mēs gribam vai negribam ņemt vērā bērna domas un sajūtas?
Bērnam ir tiesības iesaistīties lēmumu pieņemšanā, tai skaitā par bērna dzīvē būtiskiem lēmumiem, un bērns to drīkst darīt jau kopš mazotnes. Mēs varam pastāstīt bērnam, kurp dodamies, paskaidrot, kas tur notiks un cik ilgi. Bērna iesaistīšana veicina abpusējas cieņas veidošanos un māca pieņemt lēmumus ar pārrunām, nevis konfliktiem. Protams, bērna viedoklis būtu jāņem vērā atbilstoši viņa vecumam un briedumam – ne viss, ko bērns pasaka, ir nekavējoties jāpilda, taču ir būtiski bērnam saprotamā valodā paskaidrot pieņemto lēmumu iemeslus un sekas.
Kāpēc bērnu līdzdalība ir svarīga?
- Tā attīsta bērnos svarīgas prasmes, zināšanas, spējas un pārliecību par sevi, kas veicina viņu attīstību.
- Bērnus, kurus «apklusina» un padara pasīvus, var vieglāk pakļaut vardarbībai.
- Bērni, kuri līdzdarbojas, aug par aktīvākiem un atbildīgākiem pilsoņiem.
- Līdzdalība veicina atbildības uzņemšanos par savu situāciju.
Nediskriminēšanas princips
Uz ikvienu bērnu tiesības attiecas vienādi.
Diskriminācija nozīmē «jebkuru atšķirību, izstumšanu, ierobežojumu vai priekšroku sniegšanu bērna, viņa vecāku vai aizbildņu rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās piederības, politiskās vai citas pārliecības dēļ, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ».
Ir pieņemami izturēties atšķirīgi, ja tas veicina bērnu vienlīdzību (piemēram, vājredzīgam bērnam papildu laiks Braila raksta izlasīšanai), tomēr jebkādas atšķirības var attaisnot tikai tad, ja tās ir bērna labākajās interesēs.
Lai arī uz ikvienu bērnu cilvēktiesības attiecas vienādi, ne visur bērnunamos var iekļūt bērni ar īpašajām vajadzībām, ne visur esam gatavi pieņemt atšķirīgas etniskās izcelsmes bērnus, ne visās iestādēs ir pietiekamas zināšanas par saskarsmi ar bērniem, kas inficēti ar HIV vīrusu un šo sarakstu varētu vēl turpināt. Bērniem, kuriem nav pilsonības, bēgļiem vai politiskā patvēruma meklētājiem būtu tādas pašas tiesības uz pārtiku, pajumti, izglītību un aizsardzību kā pārējiem.
Bērna labāko interešu princips
Visās ar bērnu saistītās darbībās nepieciešams primāri paturēt prātā bērna labākās intereses, turklāt domāt par labākajām interesēm ilgtermiņā, ne tikai šajā brīdī. Piemēram, ja bērns paveicis ko sliktu, pirmā reakcija var būt izņemt viņu no klases. Taču bērna labākajās interesēs būtu nepieciešams risināt pašu problēmu – noskaidrot viņa rīcības iemeslus un bērnam palīdzēt. Tāpat Latvijā nav retums arī tā sauktā institucionālā vardarbība – nereti, risinot aktuālo situāciju, bērns tiek vadāts starp dažādām iestādēm un aizbildniecības formām, taču, paraugoties uz bērna kopējo vēsturi, ilgtermiņā ar šiem lēmumiem, to nemaz negribot, esam bērnam vēl vairāk kaitējuši.
Bērna un ģimenes stipro pušu princips
Pētot situācijas dažādās ģimenēs, esam pieraduši meklēt riskus, skaitīt kļūdas un, ja to skaits pārsniedz noteiktu līmeni, izņemt bērnu no ģimenes. Noteiktu apstākļu dēļ mēs drīzāk esam gatavi sodīt nekā palīdzēt ģimenei atkal nostāties uz kājām. Tajā pašā laikā mums būtu jāspēj saskatīt arī to, kas ģimenei un konkrētajam bērnam izdodas labi, un atbalstīt stiprās puses. Nepieciešams vairāk koncentrēties uz vēlamo darba rezultātu, nevis nevēlamā novēršanu vai labošanu. Tāpat arī mums, pieaugušajiem – būtu vērtīgi saskatīt to, ko mēs varam izdarīt, nevis ko nevaram.
Nekaitēšanas princips
Jau Hipokrats ir teicis: “Lai jums ir divi ieradumi – palīdzēt vai vismaz nekaitēt.”
Iejaukšanās, pat labi domāta, noteiktās situācijās var arī kaitēt – piemēram, viegli ievainojamu bērnu ievietošana institūcijā, kur viņi kļūst par fiziskas vai seksuālas vardarbības upuriem, bērnu izglītošana par viņu tiesībām, par tām neinformējot vecākus. Katrā situācijā jāvērtē, vai iejaukšanās ieguvumi būs lielāki par potenciālajiem riskiem.
Šo jomu nenoliedzami ietekmē arī tai veltītais finansējums. Lai arī demogrāfija un ģimeņu atbalsts valstiski svarīgos dokumentos parādās starp prioritātēm, cilvēki, kuri ikdienā strādā ar bērniem ģimenēs, bērnudārzos, skolās, medicīnas iestādēs un citur, joprojām saņem nepietiekamu atbalstu. Tāpēc nevaram brīnīties, ka bērna intereses dažkārt paliek otrajā plānā aiz citiem, pavisam praktiskiem jautājumiem.
Svarīgi atcerēties, ka katram bērnam ir tiesības zināt savus pienākumus, un mūsu kā pieaugušo uzdevums ir īstenot arī šīs bērna teisības, izstāstot un iedrošinot bērnu, nevis pārmetot un sodot.
Pats būtiskākais, lai katrs bērns mūsu sabiedrībā mums patiešām rūp un interesē – tas arī ir galvenais priekšnosacījums bērna interešu ievērošanai.