Seksuālās vardarbības ietekme uz cietušā bērna nākotnes ģimeni
Veidojot partnerattiecības un partnerim uzzinot, ka cilvēks bērnībā ticis seksuāli izmantots, upura partneris var just nodevības izjūtas, jo nav uzzinājis par notikušo ātrāk, var just trauksmi par cietušā partnera psihisko veselību un emocionālo labklājību, var raizēties par savu spēju sniegt atbalstu. Daži upuru dzīvesbiedri stāsta, ka, uzzinot par partnera bērnības pieredzi, pieaugusi empātija un izpratne par dzīvesbiedra izjūtām vai izturēšanos.
Sievietēm, kas bērnībā cietušas no seksuālas izmantošanas un pašas vēlāk kļuvušas par mātēm, ir ievērojami augstāki riski saslimt ar depresiju, tai skaitā arī grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā, kas iespaido jaundzimušā bērna labklājību. Ja kopumā ar pēcdzemdību depresiju saslimst 3 -6% sieviešu, tad bērnu dienu piedzīvotās seksuālās vardarbības upuru vidū ar pēcdzemdību depresiju sirgst 57% sieviešu.
Bērnībā piedzīvotā seksuālā vardarbība ietekmē to, kā cilvēks audzina savus bērnus pieaugušā vecumā: ticība tam, ka neatkarīgs un drošs bērns varēs sevi pasargāt, veicina to, ka var tikt izmantots visatļaujošs audzināšanas stils, proti, cenšanās veicināt bērna neatkarību. Tomēr tas pakļauj bērnu virknei risku iegūt traumatisku – arī seksuālas izmantošanas – pieredzi. Papildus, šāds pārmērīgi liberāls audzināšanas stils, ļauj saglabāt vecākam zināmu distanci no bērna, izvairoties no atkārtotas savas traumatiskās pieredzes pārdzīvošanas.
Mātes, kuras pašas bērnībā piedzīvojušas seksuālu izmantošanu, var just mazāk emocionāla siltuma pret saviem bērniem, īpaši meitām. Bērns var justies mazāk atbalstīts no mātes puses. Citkārt mātes, kas cietušas no seksuālās vardarbības var būt pāraprūpējošas, bet tas grauj normālu bērna attīstību un pozitīvas bērna un vecāka attiecības.
Vecāki ar seksuālas izmantošanas pieredzi var vairāk izmantot sodošu disciplinēšanu pret bērnu, kurš arī cietis no seksuālas vardarbības. Tā ir šo vecāku reakcija uz atkārtotas viktimizācijas izjūtu. Vecākam var gluži vienkārši arī trūkt enerģijas atbilstoši audzināt bērnu, jo tā nemitīgi jāiegulda pašam savā psiholoģiskajā atlabšanā no traumatiskās pieredzes. Līdz ar to vecāks savu bērnu var uztvert negatīvāk, izjust grūtības veidot emocionālu saikni ar bērnu. Vecāki, kas bērnībā cietuši no seksuālas vardarbības, kopumā nejūtas apmierināti ar sevi vecāka lomā.
Ja vecāks pats cietis no seksuālas izmantošanas bērnībā, tad viņš/viņa var izjust grūtības izglītot bērnu par seksualitātes jautājumiem un atbilstoši tikt galā ar bērna seksualitāti. Līdz ar to vecāks var vairāk kontrolēt bērnu, jo neuzticas bērnam. Vecākam var būt grūti pieņemt bērna seksuālo nobriešanu un līdz ar to mātes var sākt skatīties uz bērnu kā uz tādu, ko grūti audzināt, kam grūti nospraust robežas, ar kuru grūti līdzsvarot autonomiju un drošības izjūtu.
