Konferences laikā aktualizētie sociālo darbinieku jautājumi – ekspertu atbildes uz tiem

X ikgadējās starptautiskās "Centrs Dardedze" konferences seksuālās vardarbības pret bērnu novēršanai laikā, kura šajā reizē tika veltīta būtiskajai sociālā darbinieka lomai, konferences dalībniekiem aktualizējās vairāki jautājumi. Kopā ar ekspertiem, kuri konferencē uzstājās, esam sagatavojuši atbildes uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. 

VAI PUSAUDZIS VAR ATTEIKTIES NO SOCIĀLĀS REHABILITĀCIJAS UN VAI VECĀKS VAR ATTEIKTIES BĒRNAM NODROŠINĀT REHABILITĀCIJU, UN KĀ TAS IR LIKUMDOŠANAS KONTEKSTĀ? 

Ikvienam cilvēkam ir tiesības atteikties. Taču piedāvājot pakalpojumu nepilngadīgai personai vienmēr ir jāievēro trīs svarīgi bērnu tiesību pamatprincipi:

1.1. Bērna labāko interešu princips – ikvienam lēmumam, kas tiek pieņemts ir jāatbilst bērna labākajām interesēm gan lēmuma pieņemšanas brīdī, gan nākotnē. Un vienmēr jāatceras, ka ne visiem bērniem der un ir nepieciešama rehabilitācija, kas izpaužas kā psihologa konsultācijas, iespējams kādam bērnam ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi cits – viņa labākajām interesēm atbilstošs, katrā gadījumā ļoti individuāls.

1.2. Bērna līdzdalības princips – ikviens, pat vismazākais bērns ir jāinformē par aktivitātēm, kurās viņš tiek iesaistīts, sekām, ko šīs aktivitātes rada vai var radīt. Pusaudži bieži atsakās, jo viņiem nav pietiekamas informācijas par paredzamajiem pasākumiem un to saturu.

1.3. Bērna un ģimenes stipro pušu princips – vienmēr mēģināt saskatīt ģimenē un pašā bērnā arī resursus, kas var palīdzēt tikt galā ar piedzīvotu vardarbību. Stiprināt šīs puses un sniegt ģimenei nepieciešamo atbalstu, kas var izpausties daudz citos veidos, ne tikai valsts apmaksātajā sociālajā rehabilitācijas pakalpojumā.

Visi aprakstītie principi izriet no Bērnu tiesību konvencijas, kas ir starptautisks dokuments, kam Latvija ir pievienojusies. Tos ļoti veiksmīgi var un vajag izmantot paskaidrojot savus lēmumus, strādājot ar bērniem, kas saskārušies ar vardarbību.

Ja vecāki ļaunprātīgi atsakās no piedāvāta pakalpojuma un sociālajam darbiniekam ir pilnīgi skaidrs, ka tieši šāda rehabilitācijas pakalpojuma saņemšana ir bērnam nepieciešama, tātad atbilst bērna labākajām interesēm, vienmēr ir iespēja vērsties bāriņtiesā, kuras galvenais uzdevums ir aizstāvēt bērna intereses.

VAI MĒSVARAM BŪT DROŠI, KA POLICIJĀ STRĀDĀ ZINOŠI UN PROFESIONĀLI DARBINIEKI SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS JOMĀ UN ZINA, KĀ PALĪDZĒT CIETUŠAJIEM? 

Mēs, diemžēl, nevaram būt droši ne par viena speciālista profesionalitāti un zināšanām.

VAI PIETIEKAMI TIEK DOMĀTS PAR TO LAI IZGLĪTOJOŠI SEMINĀRI NOTIKTU PEDAGOGIEM UN CITIEM SPECIĀLISTIEM INTERNĀTSKOLĀS, SPECIALAJĀS SKOLĀS? 

Saskaņā ar Latvijā pastāvošo likumdošanu pedagogiem ir obligāti jāapmeklē 8 stundu apmācība par bērnu tiesībām kas sevī ietver detalizētu informāciju par vardarbības veidiem, pazīmēm sekām.

KAD TIEK PAZIŅOTS POLICIJAI UN VECĀKI TIEK IZSAUKTI UZ NOPRATINĀŠANU, TAD BĒRNI MĀJĀS TIEK IEBIEDĒTI UN IZPĒTĒ NEKO NEATLĀJ. STĀSTS NO PIEREDZES.

Izpēte sastāv ne tikai no bērna stāstījuma. Psihologi izmanto daudz dažādu metožu, kas var palīdzēt saprast bērna emocionālo stāvokli un iespējamos iemeslus, kādēļ šis stāvoklis ir tieši tāds. Der atcerēties, ka ne visa vardarbība ir krimināli sodāma, tāpēc ir ļoti svarīgi kā tiek veidots kontakts ar vecākiem, lai viņi netiktu iebiedēti, bet kļūtu par sadarbības partneriem savas uzvedības koriģēšanā.

JA SOCIĀLAJAM DARBINIEKAM IR AIZDOMAS PAR SEKSUĀLO VARDARBĪBU, TAČU NAV NEKĀDU PIERĀDĪJUMU – KĀ RĪKOTIES? 

Ir svarīgi saprast, kas tieši šīs aizdomas rada. Iesakām izmantot Bērnu seksuālās uzvedības luksofora metodi, kas palīdz saprast vai konkrētā uzvedība atbilst bērna vecumposmam un vai tā ir normāla, satraucoša vai pilnīgi nepieņemama. Var noorganizēt starpinstitucionālu tikšanos ar mērķi noskaidrot, vai arī citiem pieaugušajiem, kas ikdienā saskaras ar bērnu, šādas aizdomas arī ir radušās. Tālāk iespējami divi attīstības scenāriji – 1.fakti liecina, ka vardarbības tomēr nav, bet bērna uzvedība jākoriģē, tad jāiesaista speciālisti. 2.fakti liecina, ka kaut kas nav kārtībā – veicam izpēti, taču ne vienmēr krīzes centrā. Atceramies, ka arī šis lēmums jāpieņem bērna labākajās interesēs. Ja aizdomas apstiprinās, nekavējoties ziņojam policijai. Policijai nekavējoties ziņojam arī tad, ja bērns nepārprotami stāsta par piedzīvotu seksuālu vardarbību. Šādās situācijās nekādā gadījumā nevajadzētu bērnus pētīt.

NO CIK GADU VECUMA BĒRNAM VEIC IZPĒTES INTERVIJAS "CENTRS DARDEDZE" ? 

Jaunākais rekomendējamais vecums izpētes intervijai būtu 4-5 gadi, bet katrs bērns jāizvērtē individuāli. Galvenais kritērijs izpētes intervijas veikšanai ir bērna komunikācijas prasmes, cik attīstīta ir bērna valoda. Novērtējumu par to, vai bērnam var tikt veikta izpētes intervija pirms izpētes intervijas veic psihologs, tiekoties ar bērna vecāku vai aizbildni.

VAI IR IESPĒJA IEPAZĪTIES AR IZPĒTES INTERVIJU? 

Ja ir interese par šo pakalpojumu, varam nosūtīt projektā izstrādātās rekomendācijas sadarbībai ar Rīgas Sociālo dienestu, kurā varēsiet gūt plašāku ieskatu un informāciju par izpētes intervijas gaitu.

Diemžēl, ievērojot personas datu aizsardzības prasības un konfidencialitātes nosacījumus klātienes tikšanos vai izpētes intervijas gaitas novērošanu nevaram piedāvāt.

VAI IR VEIKTA UZSKAITE, CIK IZPĒTES INTERVIJU GADĪJUMOS IR ATKLĀTS, KA NAV PAMATA TURPINĀT IZPĒTI UN UZSĀKT KRIMINĀLPROCESU? 

No 22 gadījumiem, kas šobrīd ir nonākuši mūsu redzeslokā:

            Par 1 ziņojām pēc izpētes intervijas, kur tika uzsākts kriminālprocess.

Veiktas: 7 izpētes intervijas: 1 ziņojums policijai, par 1 gadījumu ziņots policijai bez izpētes intervijas.

3 gadījumos Sociālais dienests vai vecāki vērsušies policijā.

Šobrīd tiek turpināts veikt 8 psiholoģiskās izpētes un 2 psiholoģiskās konsultēšanas.

Par 2 gadījumiem ziņots bāriņtiesai, 4 gadījumos Bāriņtiesa vērsusies vai ir iesaistīta gadījuma risināšanā.

        Pēc izpētes intervijas 1 gadījumā netika ziņots policijai un netika arī turpināts veikt psiholoģisko izpēti.

Šobrīd ir vairāki gadījumi, kad tomēr izvēlamies veikt pilnu psiholoģisko izpēti, bez izpētes intervijas vai ir vairāki gadījumi, kuri nonākuši mūsu redzeslokā, kur jāziņo policijai, bez izpētes intervijai vai psiholoģiskās izpētes. Vairākos gadījumos pēc izpētes intervijas un veiktās psiholoģiskās izpētes atklāts, ka sākotnējām aizdomām nav pamata.

VAI IZPĒTES INTERVIJU CITAS PAŠVALDĪBAS VAR PIRKT UN PIEPRASĪT KĀ PAKALPOJUMU JAU TAGAD? 

Jā, esam atvērti dažāda veida sadarbībai šādos neskaidros seksuālās vardarbības gadījumos. Droši sazinieties ar mums un vienosimies par sadarbību un piemērotāko pakalpojumu.

KAS VEIC IZPĒTES INTERVIJU? VAI PSIHOLOGS?

Jā, izpētes interviju veic īpaši apmācīts psihologs, izmantojot NICHD protokolu. Novērošanas telpā atrodas “Centrs Dardedze” speciālists/-i un gadījuma vadītājs, kā arī nepieciešamības gadījumā citi sociālā gadījuma risināšanā iesaistītie speciālisti.

KAS PALĪDZ NOVĒRST DZIMUMNOZIEGUMU RECIDĪVUS?

Dzimumnoziegumu recidīvu novēršana ir pasākumu komplekss, kas veidojas no sabiedrības un speciālistu izglītošanas un atbildības mijiedarbības visos prevencijas līmeņos. Dzimumnoziegumu recidīvu palīdz novērst korekcijas darbs ar personām, kuras tos veikušas, un turpmākā uzvedības kontrole. Korekcijas darbs ietver sevī dzimumnoziegumu izdarīšanas cēloņu atpazīšanu, kas palīdz izprast personas vajadzības, riskus un resursus, kā arī personas paškontroles mehānisma attīstību. Runājot par dzimumnoziegumu recidīvu novēršanu ir jāņem vērā arī darbu ar cietušajiem, kuriem nepieciešama kvalitatīva rehabilitācija, kas būtu vērsta uz konkrētā cietušā vajadzību nodrošināšanu un drošas vides radīšanu.

 INFORMĒJOT INSTITŪCIJAS PAR DZIMUMNOZIEGUMU/VARDARBĪBU – VAI PROBĀCIJAS DIENESTS SAŅEM INFORMĀCIJU NO VALSTS POLICIJAS, VAI VĒSTULĒ JĀPIEVIENO VALSTS PROBĀCIJAS DIENESTS KĀ PAPILDU ADRESĀTS?

 Valsts probācijas dienests strādā ar personām, kuras ir notiesātas vai ar prokurora priekšrakstu par sodu sodītas (probācijas klienti). Valsts policija Valsts probācijas dienestam sniedz informāciju tikai par probācijas klientiem.

CIK GADĪJUMOS DZIMUMNOZIEDZNIEKI VEIC ATKĀRTOTU NOZIEDZĪBU PRET UPURI?

Valsts probācijas dienests ir publicējis pētījumu “Noziedzīgu nodarījumu recidīvs personām, kuras notiesātas par dzimumnozieguma izdarīšanu”. Pētījuma mērķis bija raksturot probācijas klientus, kuri notiesāti par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību un apzināt jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas (recidīva) rādītājus šajā grupā. Pētījuma Izlasē tika iekļauti 708 gadījumi – par dzimumnoziegumiem sodītas personas, kuras kļuva par Valsts probācijas dienesta klientiem laika posmā no 2010.gada janvāra līdz 2016.gadam. Pētījumā tika konstatēts, ka katrai piektajai izlasē iekļautai personai pēc notiesāšanas par dzimumnozieguma izdarīšanu vai atbrīvošanas no ieslodzījuma ir ierosināts jauns kriminālprocess par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (151 no 708 gadījumiem; 21%), bet biežāk no jauna izdarītais noziedzīgais nodarījums bija ar dzimumnoziegumiem nesaistīts noziedzīgs nodarījums. Tikai nelielai daļai notiesāto dzimumnoziedznieku ir ierosināts jauns kriminālprocess par dzimumnoziegumu izdarīšanu (35 no 708 gadījumiem; 5%). Tāpat tika konstatēts, ka ieslodzījumu izcietušo dzimumnoziedznieku grupa, kā arī tās izlasē iekļautās personas, kuras bija veikušas seksuāli motivētu noziedzīgu nodarījumu pret konkrētu cietušo, ir ar augstāku risku izdarīt atkārtotu dzimumnoziegumu. Plašāka informācija par pētījumu un tā rezultātiem ir atrodama Valsts probācijas dienesta mājaslapas sadaļā “Informācija” (skatīt:

https://www.vpd.gov.lv/petjumi [1]). Valsts probācijas dienesta rīcībā nav informācijas par atkārtotu dzimumnoziegumu pret konkrētu upuri.

CIK INTENSĪVI PROBĀCIJAS DIENESTS STRĀDĀ AR DZIMUMNOZIEDZNIEKIEM? CIK BIEŽI TIEKAS UN KĀDI IR UZDEVUMI?

Ja dzimumnoziedznieks ir notiesāts un sodīts ar kriminālsodu piespiedu darbs, tad Valsts probācijas dienestam ir tiesības tikai kontrolēt, kā notiesātais veic piespiedu darbu. Šajā gadījumā Valsts probācijas dienestam nav tiesību iejaukties citās notiesātā dzīves sfērās – tai skaitā veikt kādas darbības vai pārbaudes ārpus piespiedu darba grafikā noteiktā laika. Ja dzimumnoziedznieks nonācis Valsts probācijas dienesta uzraudzības funkcijas (nosacīti notiesāts, nosacīti pirms termiņa atbrīvots no brīvības atņemšanas iestādes vai sodīts ar papildsodu – probācijas

uzraudzība) ietvaros, tad uzraudzības intensitāte atkarīga no dzimumnoziedznieka riska un vajadzību novērtējuma (RVN) līmeņa.

Uzraudzības laikā probācijas klientam tiek piemērots riska princips – ļoti augsta vai augsta uzraudzības un atbalsta līmeņa probācijas klientiem piemēro intensīvākus un resursu ziņā ietilpīgākus kontroles un atbalsta pasākumus nekā vidēja uzraudzības un atbalsta līmeņa probācijas klientiem. Savukārt vidēja uzraudzības un atbalsta līmeņa probācijas klientiem piemēro intensīvākus un resursu ziņā ietilpīgākus kontroles un atbalsta pasākumus nekā zema un ļoti zema uzraudzības un atbalsta līmeņa probācijas klientiem. Katram probācijas klientam tiek pielietota individuāla pieeja, ņemot vērā viņa kriminogēnās un sociālās problēmas/vajadzības, attīstības līmeni, fizisko un garīgo veselību. Uzraudzības ietvaros tikšanās ar probācijas speciālistu var būt sākot no reizes divos mēnešos līdz četrām reizēm mēnesī, bet pienākumu pārkāpumu gadījumos vai probācijas klientam nonākot krīzes situācijās, tikšanās var būt biežāka – pat līdz vairākām reizēm nedēļā. Ja probācijas klientam tiek noteikts pienākums piedalīties probācijas programmā, tad papildus tikšanās reizēm ar probācijas speciālistu, probācijas klients apmeklē probācijas programmu. Katram probācijas klientam uzraudzības laikā tiek sagatavots uzraudzības plāns, kurā tiek izvirzīti probācijas klientam sasniedzamie mērķi un darbības mērķu sasniegšanai.

Probācijas speciālists kontrolē, lai uzraudzības plānā izvirzītie mērķi un veicamās darbības tiktu izpildītas.

 KĀ NOTIEK IZLĪGUMA SAGATAVOŠANA?

Valsts probācijas dienesta likuma 1.pants  noteic terminus, tādējādi “izlīgums” – pēc izlīguma procesa noslēgta rakstveida vienošanās, kurā noteikti izlīguma nosacījumi, savukārt “izlīguma process” – starpnieka organizēta un vadīta brīvprātīga un strukturēta saruna, kurā piedalās cietušais un probācijas klients. Persona, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kļūst par probācijas klientu, kad ir brīvprātīgi piekritusi piedalīties izlīguma procesā un rakstiski to apstiprinājusi.

Izlīguma procesu var ierosināt policija, prokuratūra, tiesa, nosūtot Valsts probācijas dienestam pieprasījumu, kā arī izlīguma procesu var ierosināt tiesnesis likuma par “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” ietvaros. Arī iesaistītās puses – cietušais, persona, kura izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, vai arī viņu likumiskie pārstāvji var iesniegt iesniegumu izlīguma procesa organizēšanai un vadīšanai. Cietušais var būt gan fiziska, gan juridiska persona. Kad Valsts probācijas dienestā tiek saņemta informācija par kriminālprocesu (kriminālprocesa numurs, noziedzīga nodarījuma kvalifikācija), cietušā un personas, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu kontaktinformāciju, noziedzīga nodarījuma izvērstu aprakstu un datumu, līdz kuram vēlams organizēt un vadīt izlīguma procesu, starpnieks parasti vispirms sazinās ar personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, lai uzaicinātu uz klātienes konsultāciju, kurā izskaidrotu izlīguma procesa mērķus, norisi u.c. jautājumus. Ja noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir motivēts satikties ar otru pusi, tad uz līdzīgu konsultāciju tiek aicināts arī cietušais. Būtiska uzmanība ir jāpievērš abu pušu sagatavošanai un viņu vajadzībām. Ja abas puses ir gatavas satikties, tad starpnieks vienojas par pusēm pieņemamu tikšanās laiku. Izlīguma sēdi vada viens vai divi starpnieki, jo katrs gadījums ir individuāls. Nepilngadīgo gadījumos tiek piedāvāta izlīguma sanāksme, kurā piedalās iesaistītās puses, likumiskie pārstāvji, atbalstītāji, kopienas pārstāvji un profesionāļi, kuri var sniegt profesionālu atbalstu abām pusēm. Ja abas puses izlīgst un sasniedz sev pieņemamu un taisnīgu risinājumu, tiek sagatavots izlīgums un izsniegts katrai no pusēm, procesa virzītājam un viens paliek Valsts probācijas dienestā. Ja puses nepanāk vienošanās, tiek sniegta vispārīga informācija procesa virzītājam, ka puses nespēja panākt vienošanos, neizklāstot nianses. Izlīguma procesa pamatos tiek pielietotas taisnīguma atjaunošanas  pieejas _(Restorative Justice)_. Taisnīguma atjaunošanas process attiecas uz jebkuru procesu, kurā iesaistās tie, kuri tika ietekmēti no noziedzīgā nodarījuma un tie, kuri ir atbildīgi par nodarījumu. Process var notikt, ja abas puses brīvprātīgi piekrīt piedalīties taisnīga risinājuma meklēšanā, lai mazinātu kaitējumu, kas radies noziedzīga nodarījuma rezultātā un procesu vada trešā neitrālā puse – starpnieks (mediators) (Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācija CM/Rec (2018)8).

 CIK LIELS IR SODS DZIMUMNOZIEDZNIEKIEM?

Atbildība par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību ir paredzēta Krimināllikuma XVI nodaļā. Jo noziedzīgs nodarījums ir smagāks, jo bargāks sods par to ir paredzēts. Bargākais soda veids ir mūža ieslodzījums.

 KĀDI IR REZULTĀTI KOREKCIJAS PROGRAMMĀM?

 Sociālās uzvedības korekcijas programmu mērķis ir mazināt probācijas klientu seksuālo noziegumu un cita veida kriminogēnas uzvedības recidīva risku, vienlaikus stiprinot sociāli pieņemamu uzvedību sabiedrībā. Lai šo mērķi sasniegtu, pasaules praksē tiek īstenotas dažāda veida sociālās uzvedības korekcijas/terapijas programmas ieslodzījuma vietās un sabiedrībā, kas izstrādātas darbam ar personām, kuras veikušas seksuāla rakstura noziegumus vai kurām ir konstatēti riski, ka šādu noziegumu varētu veikt (prevencijas programmas). Programmu izstrādes pamatā ir t.s. ,,uz pierādījumiem balstīta prakse’’ (_practice based evidence_), izmantojot kognitīvi-biheiviorālās terapijas (CBT) metodes, kā arī papildus citu pieeju elementus, kas nav pretrunā ar KBT,  piemēram – Finkelhora modelis (ceļa uz noziegumu analīze), labās dzīves modelis (_good lives model_), apzinātības treniņi (_mindfullness_), mākslas terapijas metodes.

Pētījumu rezultāti  liecina, ka sociālās uzvedības korekcijas programmu jeb terapijas programmu dzimumnoziedzniekiem (Sex Offender Treatment programmes) īstenošana praksē mazina recidīva risku.

Valsts probācijas dienestā  ir veikti pētījumi, kuros analizēts noziedzīgu nodarījumu recidīvs personām, kuras notiesātas par dzimumnozieguma izdarīšanu, taču veiktajos pētījumos netiek atsevišķi analizēti recidīva rādītāji programmu pabeigušajiem klientiem.

Sociālās uzvedības korekcijas programmas dzimumnoziegumus veikušām personām tiek vadītas, izmantojot t.s. ,,uz stiprajām pusēm balstīto pieeju’’, kas fokusēta uz apmierinātību ar dzīvi un emocionālo labklājību, modelējot un pastiprinot prosociālas attieksmes un uzvedību, aktīvi strādājot ar klienta domāšanas kļūdām. Programmas vadītāji palīdz klientam šajā pārmaiņu procesā, iedrošina, balstoties uz viņa esošajiem resursiem, sekmē jaunu resursu atklāšanu un stiprināšanu, vienlaikus aktualizējot klienta atbildību par pārmaiņu iespējamību. Programmas ietvaros tiek noteikti un analizēti vairāki terapeitiskie mērķi, kas raksturo kvalitatīvu klienta sasniegumu (pārmaiņu) procesu un tā efektivitāti. Tie ir: piederības izjūta, vispārējā empātija, prosociālās attieksmes, adekvāts saskarsmes stils, adekvāta intimitāte, pozitīvs pašvērtējums (pašcieņa), laba vispārējā pašregulācija, laba seksuālā pašregulācija, riska faktoru izpratne un nākotnes plānu kvalitāte. Minēto faktoru kvalitatīva analīze grupas darba procesa ietvaros tiek veikta, ņemot vērā konkrētā klienta  riskus, kriminogēnās vajadzības un apzinātos resursus.

Rezultātā par klienta līdzdalību programmā tiek sagatavots atzinums, ko izmanto turpmākajā uzraudzības/korekcijas darbā ar konkrēto klientu. Programmā iesaistītajiem klientiem tiek veikta arī psihometriskā testēšana, nosakot klienta personības sociāli afektīvos rādītājus kategorijās, kurām ir ietekme uz recidīva risku – vispārējā empātija, vientulība, pašcieņa, impulsivitāte, kontroles lokuss, asertivitāte (spēja adekvāti reaģēt dažādās situācijās), izpratne par personiskajiem recidīva riska faktoriem. Anketēšana tiek veikta pirms/pēc klienta iesaistīšanas programmā ar mērķi izveidot klienta deviances profilu (izmantojot datus terapeitisko mērķu izvirzīšanā) un, lai fiksētu konkrētā klienta sociāli afektīvo rādītāju izmaiņas pēc līdzdalības programmā (ir/nav uzlabojumi). Arī šī informācija tiek pievienota atzinumam par klienta līdzdalību programmā un var būt noderīga turpmākajā kontroles/atbalsta sistēmas darbā ar konkrēto personu, kurš veicis dzimumnoziegumu. Pārmaiņu procesā klients bieži vien sastopas ar vilšanos, pretestību, noliegumu, viņam nepieciešama drosme un atbalsts, lai atzītu savas domāšanas un uzvedības kļūdas, atpazītu tās savā pagātnes uzvedībā, lai nepieļautu un savlaicīgi pamanītu aktuālajā dzīvē. Šāds process ir psihoemocionāli sarežģīts, īpaši, ja runājam par gadījumiem, kas saistīti ar smagu noziegumu –  dzimumnoziegumu, to skaitā pret bērniem, izdarīšanu un pats saviem spēkiem klients ar to visbiežāk nespēj ,,tikt galā’’ . Tādēļ pasaulē par labas prakses piemēriem, balstoties uz pētījumu rezultātiem, tiek uzskatīts intensīvs terapeitisks darbs profesionāļu vadībā. Iesaistīšanās sociālās uzvedības korekcijas programmā ir ilgtermiņa intensīva intervence klienta dzīvē, to ilgums ir vidēji no 6 mēnešiem līdz 2 gadiem (grupu darbs) ar tikšanās biežumu vismaz 1 reizi nedēļā un sesijas ilgumu ne mazāku kā 2 stundas. Nereti pēc grupas  darba pabeigšanas klientam tiek rekomendēts turpināt terapiju pie psihoterapeita, vai iesaistīties kādā uzturošās terapijas/atbalsta grupā. Klientiem, kuri sociālās uzvedības korekcijas programmās iesaistījušies ieslodzījuma vietā, atsevišķos gadījumos tiek piedāvāta un ir vēlama iesaistīšanās arī šāda veida grupā/ programmā pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas, lai sekmētu un stiprinātu  resocializācijas procesu, atgriežoties dzīvē sabiedrībā. Pārmaiņu procesa pozitīvā ietekme ir novērojama, fiksējot izmaiņas klienta dzīves kvalitātēs, izmantojot ,,labās dzīves modeli’’ – drošības saglabāšana un apmierinātība ar dzīvi dažādās dzīves jomās un, protams, recidīva riska mazināšana.

Arī citām sociālās uzvedības korekcijas programmām, kuras tiek īstenotas Valsts probācijas dienesta klientiem, ir līdzīgi mērķi, atbilstoši katras programmas specifikai, uz ko tās ir orientētas – piemēram, emociju pārvaldīšana, kaitējuma mazināšana, attiecību izpratne un vadīšana (“Cieņpilnas attiecības”, “Emociju menedžments”, “Vielu lietošanas menedžments”), sociālo prasmju attīstīšana (“Vienkārši par sarežģīto”) vai motivācijas izzināšana (“Motivācija izmaiņām”, “Dzīves skola -2”). Šo probācijas programmu mērķis sociālās uzvedības korekcijas kontekstā ir sniegt probācijas klientam pamatkoncepcijas un metodes, kuras  palīdz  izmainīt uzskatu sistēmas, attieksmi un ieradumus, kas noved pie kriminālas uzvedības; noteikt emocionāli nekontrolētas, impulsīvas vai vardarbīgas uzvedības priekšnosacījumus; apzināties noteiktas uzvedības ietekmi uz sevi un citiem cilvēkiem; noteikt domāšanas veidus, kas noved pie riskantas uzvedības dažādās situācijās un veicināt pašpārvaldīšanas prasmes; piemēram, spēju noteikt, kā stress un spriedze var novest pie impulsīvas vai vardarbīgas uzvedības.  Programmas palīdz noteikt riska faktorus, atpazīt augsta riska situācijas, izveidot un pielietot plānu efektīvai uzvedības pārvaldīšanai, ietverot arī sociālo prasmju apguvi un izmantošanu – īpaši tas ir attiecināms uz jauniešu programmu “Uzmanību! Gatavību! Starts!”. Visa informācijas un prasmju apguve probācijas programmās ir balstīta uz  mācīšanās metodēm, kas ir pielāgotas pieaugušajiem – galvenokārt tā ir kognitīvā (uz izziņu balstītā) mācīšanās, paškontroles iemaņu attīstīšana, metakognīciju atpazīšana un izmantošana, domāšanas kļūdu noteikšana un analīze. Visas probācijas programmas īsteno personāls, kurš ir sagatavots konkrētās programmas vadīšanai darbam gan ar grupu, gan individuāli. Gan programmas īstenošanas laikā, gan pēc tās pabeigšanas tiek saglabāta intensīva saikne ar uzraudzības procesu un visas programmas pabeidzot, tiek sagatavots atzinums, kurā ietvertā informācija tiek izmantota turpmākajā uzraudzības procesā. Programmu ilgums svārstās no 3 mēnešiem līdz

7 mēnešiem, tās visas ir orientētas uz recidīva riska samazināšanu un novēršanu, probācijas klienta dzīves kvalitātes uzlabošanu un resocializāciju.

VAI IZLĪGUMS IR EFEKTĪVS LĪDZEKLIS DZIMUMNOZIEGUMU GADĪJUMOS? CIK BIEŽI UN KĀDOS APSTĀKĻOS TO PIEMĒRO? VAI ARĪ PRET NEPILNGADĪGO?

Ņemot vērā, ka dzimumnoziegumi un citi vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi ir jutīgs jautājums, tad šīs sarunas varētu nosaukt kā dziedinošās sarunas vai dialogs. Izlīguma process nav panaceja, taču, ja cietušais vēlas satikt pāridarītāju, tās ir cietušā tiesības. Būtiski ir saprast, cik motivēts ir noziedzīga nodarījuma izdarītājs un ko viņš sagaida no šīs tikšanās, tādēļ ir būtiski apmācīt šo sarunu vadītājus (starpniekus), lai pasargātu cietušos no atkārtotas viktimizācijas riskiem. Šajos gadījumos ir jāpievērš liela uzmanība abu iesaistīto pušu sagatavošanai. Mums nav pētījumu par efektivitāti, taču tā ir iespēja cietušajam “iziet” no upura lomas un pateikt savam pāridarītājam par savām jūtām un vajadzībām, savukārt pāridarītājam tā ir iespēja uzņemties atbildību par notikušo. Nepilngadīgo gadījumos ir būtiski runāt par notikušo, kad nepilngadīgais ir veicis noziedzīgo nodarījumu pret citu nepilngadīgo, taču šajos gadījumos cietušais bērns parasti nepiedalās,  jo vecāki tā nolemj. Šajos gadījumos būtu nepieciešamas organizēt starpinstitucionālās sanāksmes, lai izskatītu atbalsta sniegšanas iespējas pāridarītājam un cietušajam. Cietušajiem ir iespēja iesaistīties sarunās, netiekoties _aci pret aci_ ar pāridarītāju, piemēram, nosūtot vēstuli, izmantojot skype u.tml. Gadījumos, kad pieaugušais ir veicis dzimumnoziegumu pret bērnu, tad, ja vecāki vēlas, viņi var satikt pāridarītāju, taču parasti viņi atsakās. Citu valstu pieredze rāda, ka cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši dzimumnoziegumus, atgūstas pēc noziedzīga nodarījuma pat vairāku gadu garumā un tad ir gatavi satikt savu pāridarītāju, taču katrs gadījums ir individuāls.

KĀDĀ LAIKA POSMĀ PĒC NODARĪJUMA PĀR DZIMUMNOZIEDZNIEKU IR UZRAUDZĪBA (TERCIĀLĀ PREVENCIJA)?

Terciārā prevencija dzimumnoziedzniekam no Valsts probācijas dienesta puses iespējama tikai tad, kad persona kļūst par probācijas klientu, proti, kad persona ir notiesāta vai sodīta ar tādu soda veidu, kura izpilde vai izpildes organizēšana ietilpst Valsts probācijas dienesta funkcijās. No prakses redzams, ka personas uzraudzība dažkārt ilgst pat līdz pieciem gadiem. Ja dzimumnoziedzniekam piemērots smagākais soda veids – brīvības atņemšana un papildsods – probācijas uzraudzība, tad Valsts probācijas dienests ar notiesāto var sākt strādāt tikai pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas vai notiesātajam iznākot no cietuma pirms termiņa, proti, pat pēc vairāk kā desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem pēc nozieguma izdarīšanas. Valsts probācijas dienesta nodarbinātie sadarbībā ar cietuma darbiniekiem brīvības atņemšanas soda ietvaros (brīvības atņemšanas iestādē) īsteno sociālās uzvedības korekcijas programmu personām, kuras veikušas dzimumnoziegumus "Programma seksuālos noziegumus izdarījušo personu monitoringam un uzraudzībai". Minētā programma ir iedarbīgs instruments darbā ar notiesātajiem, lai notiesātie atpazītu savas uzvedības riskus un veidotu stratēģijas drošai uzvedībai sabiedrībā. Programma tiek īstenota notiesātajiem, kuri ir brīvprātīgi piekrituši dalībai programmā un tā tiek īstenota divus līdz trīs gadus pirms atbrīvošanās no ieslodzījuma.

KAD PROBĀCIJAS DIENESTS INFORMĒ BĀRIŅTIESU PAR NOZIEDZNIEKU, VAI TIEK DOTAS ARĪ KĀDAS REKOMENDĀCIJAS KĀ RĪKOTIES AR ŠO INFORMĀCIJU?

Saskaņā ar Valsts probācijas dienesta likuma 18.1pantu Valsts probācijas dienestam ir pienākums nosūtīt informāciju

bāriņtiesai:

_(1) Valsts probācijas dienests triju darbdienu laikā pēc probācijas klienta reģistrācijas dienas vai dienas, kad saņemta informācija par šāda klienta dzīvesvietas maiņu, nosūta bāriņtiesai, kuras teritorijā atrodas probācijas klienta jaunā dzīvesvieta, informāciju par attiecīgo klientu, kas ir sodīts par tīšiem vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem vai noziedzīgiem nodarījumiem pret dzimumneaizskaramību un tikumību._

_(2) Ja šā panta pirmajā daļā minētais probācijas klients kriminālsodu izpildes likumā noteiktajā laikā neierodas reģistrēties Valsts probācijas dienestā, Valsts probācijas dienests nekavējoties nosūta informāciju bāriņtiesai atbilstoši probācijas klienta pēdējai deklarētajai dzīvesvietai._

_(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajā informācijā norāda probācijas klienta vārdu, uzvārdu, personas kodu, __Krimināllikuma [2]__ pantu, pēc kura viņš sodīts, soda veidu un apmēru, plānoto uzraudzības ilgumu, prokurora uzliktos vai Valsts probācijas dienesta noteiktos pienākumus, kā arī deklarētās dzīvesvietas adresi. Ja deklarētā dzīvesvieta nesakrīt ar faktisko dzīvesvietu, norāda gan deklarēto, gan faktisko adresi._

_(4) Valsts probācijas dienests nekavējoties nosūta bāriņtiesai informāciju par probācijas klientu, ja iegūtās ziņas rada pamatotas aizdomas par bērna veselības, dzīvības un pilnvērtīgas attīstības apdraudējuma iespējamību un probācijas klients dzīvo vai plāno dzīvot ģimenē, kurā ir bērni._

_(5) Šā panta ceturtajā daļā minētajā informācijā norāda probācijas klienta vārdu, uzvārdu, personas kodu, __Krimināllikuma [2]__ pantu, pēc kura viņš sodīts, soda veidu un apmēru, plānoto uzraudzības ilgumu, prokurora uzliktos vai Valsts probācijas dienesta noteiktos pienākumus, informāciju, kas norāda uz iespējamu bērna apdraudējumu, un deklarētās dzīvesvietas adresi. Ja deklarētā dzīvesvieta nesakrīt ar faktisko dzīvesvietu, norāda gan deklarēto, gan faktisko adresi._

_(6) Šajā pantā minēto informāciju nosūta bāriņtiesai, kuras darbības teritorijā uzturas probācijas klients un iespējami apdraudētais bērns._

_(7) Šajā pantā minētā informācija ir ierobežotas pieejamības informācija._

Valsts probācijas dienests, nosūtot informāciju bāriņtiesai, nesniedz rekomendācijas, bet, ja bāriņtiesai rodas jautājumi par saņemto informāciju, Valsts probācijas dienests sniedz skaidrojumu.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Valsts probācijas dienests organizē starpinstitūciju sanāksmes (STIS), kurās vairumā gadījumu tiek pieaicināti arī bāriņtiesas pārstāvji. STIS  katrai iesaistītajai institūcijai tiek izvirzīti uzdevumi un katra no institūcijām savas kompetences ietvaros uzņemas atbildību par noteikto uzdevumi izpildi.

JA DZIMUMNOZIEDZNIEKS PĒKŠŅI PĀRSTĀJ APMEKLĒT PROBĀCIJAS DIENESTU, KĀDA IR JŪSU NĀKAMĀ RĪCĪBĀ? VAI ZIŅOJAT PĀRĒJIEM KLIENTA LIETĀ IESAISTĪTIEM DIENESTIEM, IESPĒJAMAJAM UPURIM?

Ja probācijas klients neierodas Valsts probācijas dienestā, Valsts probācijas dienests probācijas klientam nosūta uzaicinājuma vēstuli ierasties Valsts probācijas dienestā un sniegt paskaidrojumus, atsevišķos gadījumos tiek veikts probācijas klienta dzīvesvietas apmeklējums, notiek saziņa ar probācijas klienta norādītajām kontaktpersonām, valsts un pašvaldību iestādēm (sociālo dienestu, bāriņtiesu, Valsts policiju). Izvērtējot konkrētu gadījumu, Valsts probācijas dienests var steidzami sasaukt STIS, uzaicinot visas kompetentās institūcijas.

Ja noteiktajā datumā probācijas klients neierodas Valsts probācijas dienestā, neinformē par neierašanās iemesliem, tad probācijas klientam tiek nosūtīts brīdinājums un tiek lemts par iesnieguma sagatavošanu tiesai.

Uzsākot probācijas klienta uzraudzību, Valsts probācijas dienests informē cietušo par iespēju sazināties ar Valsts probācijas dienestu, lai vienotos par pasākumiem, kas vērsti uz cietušā interešu aizsardzību. Ja cietušais ir sazinājies ar Valsts probācijas dienestu un izteicis vēlmi saņemt šādu informāciju, Valsts probācijas dienests var informēt arī cietušo.

VAI SEKSUĀLO NOZIEDZNIEKU ĀRSTĒŠANAI IZMANTO NE TIKAI PSIHOTERAPIJU, BET ARĪ MEDIKAMENTOZO ĀRSTĒŠANU?

Jautājums ir ļoti plašs. Latvijā pie noteiktiem apstākļiem personai var piemērot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.

Tomēr, visticamāk, ka jautājums nav par tiem, tādēļ pievienojam plašāku informāciju par šo tēmu.

Ķīmiskā kastrācija ir medikamentoza terapija. Terapijas rezultātā tiek ietekmēts hormonu līmenis un neiromediatoru aktivitāte, kas savukārt samazina terapijā iesaistītā pacienta libido (dzimumtieksmi) un seksuālo aktivitāti. Terapija paredz regulāru medikamentu lietošanu un pacienta ārstēšanas gaitas uzraudzību.

Ķīmiskā kastrācija vairumā gadījumu ir atgriezenisks process, t.i., ja zāļu lietošana tiek pārtraukta, tad dzimumtieksme un seksuālās funkcionēšanas spējas atjaunojas.

Ķīmiskā kastrācija kā terapeitiska intervence dzimumnoziedzniekiem tiek izmantota vairākās Rietumeiropas valstīs, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Dānijā, Apvienotā Karalistē. Rezultāti par šīs prakses izmantošanu šajās valstīs ir visai līdzīgi:

            * Ķīmiskā kastrācija kā terapeitisks līdzeklis tiek izmantots ļoti nelielam skaitam dzimumnoziedznieku. Šis līdzeklis tiek lietots gadījumos, ja likumpārkāpēja terapeitiskais progress nav sasniedzams ar citiem terapeitiskiem līdzekļiem vai neterepeitiskiem intervences līdzekļiem (Johnson, Kafka, Hucker, 2005).

            * Ķīmiskā kastrācijas tiek pielietota kopā ar psihoterapeitiskajām intervencēm, tai skaitā psihoterapeitiskajām grupu programmām. Amerikas dzimumnoziedznieku ārstēšanas asociācija (Association for the Treatment of Sexual Abusers, 1997) rekomendē gadījumos, kad tiek izvēlēta medicīniskas ārstēšana, līdztekus nodrošināt psihoterapeitiskus pakalpojumus dzimumnoziedzniekiem.

            * Veiktie pētījumi par ķīmiskās kastrācijas pielietošanu apstiprina, ka izmantotie medikamenti mazina seksuālu spriedzi, seksuālo tieksmi un aktivitāti, mazina dzimumnoziedznieka pārņemtību ar seksu, masturbēšanas intensitāti (Cooper, 1986).

            * Izpēte par ķīmiskās kastrācijas efektivitāti ir vāja. Gijs un Gūrnens atzīst, ka analizējot literatūru par pēdējos 40 gados veikto izpēti šajā jomā var konstatēt, ka secinājumi par ķīmiskās kastrācijas efektivitāti tiek izdarīti balstoties uz atsevišķu gadījumu izpēti, mazām mērķgrupas izlasēm un zinātniski vāji organizētu pētījumu iegūtiem datiem (Gijs & Gronen, 1996). Ņemot vērā šos apstākļus, pētījumos iegūto secinājumu kvalitāte ir zema un pierādījumi par šīs prakses efektivitāti ir nepietiekami.

            * Ķīmiskās kastrācijas pielietošanas nozīmīga problēma ir izmantoto medikamentu blaknes – ķermeņa masas pieaugums, hronisks nogurums, hipofīzes traucējumi (pituitary disease), aknu slimības (liver disease), embolisko bojājumu un trombu veidošanās (Butler & Jeffries, 2002)[1], ostioporozes, vēža saslimšanas, kā arī citu saslimstību risks (vairāk skatīt Bezchiluyk-Butter & Jeffries, 2002).

Šo blakņu novēršanai ķīmiskās kastrācijas medikamentu pielietošanas gadījumā tiek iesaistīts plašs ārstniecības personāla spektrs un dzimumnoziedzniekam tiek nodrošinātas daudzveidīgas medicīniskas izmeklēšanas. Šāda ārstniecības procesa nodrošināšanai ir nepieciešami nozīmīgi finanšu resursi.

            * Ķīmiskā kastrācija tiek pielietota ar dzimumnoziedznieka labprātīgu piekrišanu.

Ķīmiskās kastrācijas izmantošanu labi ilustrē Dānijas prakses piemērs. Dānija 1989. gadā papildus psihoterapeitiskai dzimumnoziedznieku ārstēšanai ieviesa ķīmisko kastrāciju. Dānijā laika posmā no 1989. -2007. gadam ķīmiskā kastrācija kā papildus pasākums psihoterapeitiskām intervencēm ir pielietota 48 dzimumnoziedzniekiem. Pastāvīgi ķīmiskā kastrācija tiek nodrošināta aptuveni 20 dzimumnoziedzniekiem un programmā ik gadu no jauna tiek iesaistīti 2-3 dzimumnoziedznieki. Lai dzimumnoziedznieku iesaistītu ķīmiskās kastrēšanas programmā viņam ir jāatbilst šādiem kritērijiem:

  –        likumpārkāpējam ir jābūt novērtētam kā „bīstamam dzimumnoziedzniekam”;

  –        ir jābūt pierādījumiem, ka dzimumnoziedzniekam ir nosliece uz recidīvu;

  –        ir jābūt speciālista atzinumam par to, ka psihoterapeitiskās intervences nav pietiekamas tam, lai novērstu atkārtotu dzimumnoziegumu.

No dzimumnoziedznieka tiek prasīta labprātīga piekrišana dalībai šajā ārstēšanas procesā, lai gan jāatzīst, ka dzimumnoziedznieka labprātīga piekrišana ir visai nosacīta, jo dzimumnoziedzniekiem var tikt liegta iespēja atgriezties sabiedrībā, ja viņš no šīs intervences atsakās. Lēmumu par ķīmiskās kastrācijas medikamentu lietošanu un pacienta ārstēšanas gaitas uzraudzību nodrošina ārstu konsīlijs, kur obligāta ir endokrinologa un psihiatra līdzdalība.

Secinājumi par ķīmisko kastrāciju:

            * Ķīmiskās kastrācijas prakse ir pielietojama nelielam skaitam dzimumnoziedznieku. Tā netiek piemērota un nav atbilstošs risinājums lielākajai dzimumnoziedznieku daļai.

            * Izpēte par ķīmiskās kastrācijas ilgtermiņa ietekmi uz dzimumnoziegumu recidīvu ir vāja un līdz šim veiktie pētījumi nav pietiekami tam, lai pamatotu šīs pieejas efektivitāti.

            * Ņemot vērā to, ka ķīmiskā kastrācija tiek izmantota kā papildinoša metode psihoterapeitiskai ārstēšanai, ir lietderīgi lielāku uzmanību pievērst efektīvu psihoterapijas metožu ieviešanai.

            * Apzinoties šīs ārstēšanas metodes blaknes un nepieciešamību ārstēšanā iesaistīt plašu medicīnas speciālistu loku, ir prognozējama nozīmīga finanšu resursu nepieciešamība ķīmiskās kastrācijas prakses ieviešanai un uzturēšanai.

 VAI VPD NODROŠINA PSIHOLOGA UN/VAI PSIHOTERAPEITA KONSULTĀCIJAS UZRAUDZĪBĀ ESOŠAM KLIENTAM (DZIMUMNOZIEDZNIEKAM), VAI ŠO PAKALPOJUMU NODROŠINĀŠANU JĀVEIC PAŠVALDĪBAS SOCIĀLAJAM DIENESTAM?

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksu Valsts probācijas dienests uzraudzības laikā var noteikt probācijas klientam pienākumu kriminogēna rakstura problēmu risināšanai apmeklēt noteiktu speciālistu, ja probācijas klients piekrīt apmaksāt ar šādu apmeklējumu saistītos papildu izdevumus vai speciālista apmeklējums nerada papildu izdevumus. Finansiāli Valsts probācijas dienests nenodrošina psihologa un/vai psihoterapeita konsultācijas probācijas klientam. Taču probācijas darbinieki ir tie, kas sūta pieprasījumus/lūgumus (ar pamatojumu) sadarbības partneriem rast iespēju nodrošināt probācijas klientiem iespēju saņemt šo pakalpojumu. Praksē ir bijusi iespēja piesaistīt probācijas klientiem psihoterapeitu projekta īstenošanas ietvaros. Pieredze liecina, ka sociālie dienesti/bāriņtiesas ir atsaucīgi, ieinteresēti veicināt sabiedrības drošību un probācijas klientiem tiek piešķirtas 10 bezmaksas konsultācijas. Ir gadījumi, kad probācijas klients ir motivēts pats apmaksāt psihologa un/vai psihoterapeita konsultācijas.