23.novembris Latvijā ir diena bērnu aizsardzībai no seksuālas izmantošanas. Tā kā “Centrs Dardedze” jau 20 gadus strādā vardarbības pret bērniem novēršanas jomā un īpaši specializējas bērnu seksuālas izmantošanas atklāšanā un psihosociālajā rehabilitācijā, aicinām atbildīgās institūcijas aktīvāk pievērsties nepieciešamajām sistēmiskajām izmaiņām procesā, kā tiek reaģēts uz bērnu seksuālas izmantošanas gadījumiem. Šeit apkopojam mūsu novērotās problēmas un priekšlikumus sistēmas pilnveidošanai.
Ja bērns ir cietis no seksuālas izmantošanas, vajadzētu notikt diviem procesiem: bērns un viņa ģimene savlaicīgi saņem nepieciešamo atbalstu, kā arī pāridarītājs tiek apturēts, lai šis un citi bērni vairs nebūtu apdraudēti. Taču pēdējo gadu laikā “Centrs Dardedze” darbinieki ir novērojuši, ka nebūt ne vienmēr tā notiek. Pārskatot pēdējo divu gadu bērnus seksuālas izmantošanas gadījumus, kas nonākuši “Dardedzes” redzeslokā, novērojam dažādas problēmas, kuru risināšanai šogad esam rīkojuši sešas tikšanās ar Valsts policijas, Tieslietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Tiesībsarga, Ārpusģimenes aprūpes ģimeņu atbalsta centra “Terēze”, kā arī pēdējās divās reizēs – Labklājības ministrijas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāvjiem. Tālāk aprakstīsim pārrunātās problēmas un dažus priekšlikumus, kas varētu palīdzēt.
Mēs te mazliet parunāsimies
Saruna ar bērnu par to, kā viņš tika seksuāli izmantots, bērnu var atkārtoti traumēt. Lielais vairums pasaules speciālistu zina, ka bērna seksuālas izmantošanas gadījumā svarīgi nopratināt bērnu pēc iespējas drīzāk, saudzīgāk un, ja iespējams, vienu reizi, lai pēc tam var notikt rehabilitācijas process. Atbilstoši normatīvajiem aktiem nopratināšana ir jāieraksta un to veic vai nu izmeklētājs ar atbilstošām zināšanām vai arī tiek piesaistīts juridiskais psihologs. Tiktāl viss būtu labi un pareizi.
Kas notiek reālajā dzīvē? Pēdējo divu gadu laikā esam sastapušies ar situācijām, kad kriminālprocesa rosināšanas un nopratināšanas vietā tiek pielietotas “alternatīvas” metodes – resoriskā pārbaude un vienkārši pārrunas, kas it kā neprasa iesaistīt psihologu un veikt sarunas ierakstu. Tas, savukārt, var novilcināt procesu, liegt iegūto informāciju izmantot kā pierādījumu, kā arī neļauj pārliecināties par bērnam saudzīgu sarunas gaitu, pielietotajām nopratināšanas taktikām un metodēm un vairākkārtējas izjautāšanas novēršanu. Būtiski piebilst, ka arī Tiesībsargs šobrīd veic pārbaudi par bērnu seksuālas izmeklēšanas lietu izmeklēšanas gaitu, ilgumu un izmeklēšanā iesaistīto Valsts policijas darbinieku kvalifikāciju.
Diskutējot ar institūcijām, esam noskaidrojuši, ka, lai gan Valsts policijā tiek pilnveidoti iekšējie noteikumi un izstrādāta dzimumnoziegumu izmeklēšanas metodoloģija, nepastāv skaidri, konkrēti un vienoti algoritmi, kāda būtu labā prakse attiecībā uz bērnu seksuālas izmeklēšanas lietas izskatīšanu. Tas, savukārt, paver plašas iespējas interpretācijām atkarībā no katra policijas darbinieka kompetences un pieredzes līmeņa. Arī pēc Ģenerālprokuratūras pārstāvju teiktā, šobrīd nav vadlīniju vai kritēriju, pēc kādiem būtu jāvadās, lai varētu nodalīt, kurus gadījumus novirzīt resoriskajai pārbaudei, kurus administratīvās atbildības kārtībai un kurus kriminālprocesam. Pēdējā no šī gada tikšanās reizēm dzirdējām to, ka Tieslietu ministrija ir apņēmusies strādāt pie bērnu seksuālas izmeklēšanas lietu izmeklēšanas labās prakses rokasgrāmatas izveides, kas ir apsveicams solis un, mūsuprāt, dos būtisku uzlabojumu bērnu lietu izmeklēšanā.
“Centrs Dardedze” aicina institūcijas nostiprināt normatīvajā regulējumā, kādos gadījumos bērnu seksuālas izmantošanas lietās ir pieļaujams rosināt resoriskās pārbaudes, kā arī to, ka sarunām ar bērnu dzimumnoziegumu lietās ir jānotiek tikai nopratināšanas veidā (ne parastas sarunas formātā). Un tā kā bērnu nopratināšana dažkārt nepiedodami ievelkas – pat ilgāk par sešiem mēnešiem, būtu nepieciešams likumdošanā precizēt, cik īsti ir “pēc iespējas drīzāk” – cik ilgā laikā pēc iesnieguma saņemšanas jānotiek bērna nopratināšanai.
Atbalsts vecākiem ir atbalsts bērnam
Cik veiksmīgi bērns tiks pāri piedzīvotai vardarbībai, ir ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, cik lielā mērā bērnu spēj emocionāli atbalstīt viņa vecāki vai likumiskie pārstāvji. Lai vecāki spētu izprast notikušo, tikt galā ar savām emocijām un sniegt mierinājumu bērnam, viņiem ir jāsaņem saprotama informācija par to, kas notiek un notiks, kā arī – kur nepieciešamības gadījumā saņemt palīdzību. Tajā pašā laikā vienīgā palīdzošā informācija, ko bērna vecāki rakstiski saņem no Valsts policijas bērna seksuāla izmantošanas lietas uzsākšanas gadījumā, ir juridiskā valodā sagatavots izvilkums no Kriminālprocesa likuma 97.1 panta par cietušā tiesībām kriminālprocesā ar nelieliem skaidrojumiem. Mūsu pieredze liecina: ja bērnu vecāki netiek pietiekami informēti par procesa gaitu un atbalsta saņemšanas iespējām, tas rada pārpratumus, vēlmi vecākiem pašiem “izmeklēt” lietu vai ierakstīt bērna teikto, ietekmējot kvalitatīvas nopratināšanas iespējas un radot papildu satraukumu.
Protams, ka Valsts policijai ir jāveic savas primārās funkcijas un psiholoģiskā atbalsta sniegšana būtu citu institūciju kompetencē, taču ir lietas, ko mēs varam paveikt. Mēs aicinām Valsts policijas un citu bērnu tiesību aizsardzības institūciju pārstāvjus kopā ar mums izstrādāt informatīvu, viegli uztveramu materiālu bērnu likumiskajiem pārstāvjiem, ko iedot viņiem bērnu seksuālas izmantošanas lietu gadījumos. Līdzīgi materiāli jau ir tapuši arī agrāk, bet pietrūkusi to saskaņošana ar tiesībsargājošās un sociālās jomas reālo praksi, vienota informācija dažādās iestādēs un regulāra tās aktualizēšana atbilstoši normatīvā regulējuma vai citām izmaiņām.
Informācija paliek gaisā
Problēmas vērojamas arī informācijas apritē starp tiesībsargājošo un sociālo sektoru. Ja Valsts policijā nonāk ziņa par to, ka kāds bērns, iespējams, cieš no seksuālas izmantošanas, bērnam un viņa ģimenei var būt nepieciešams atbalsts. Tāpat ģimenē iespējamas arī citas grūtības vai vardarbības formas. Tajā pašā laikā šobrīd lēmums, vai ziņot sociālajam dienestam vai bāriņtiesām, ir izmeklētāja paša ziņā – šāda algoritma vai obligāta pienākuma nav.
Ja viens no ziņošanas policijai mērķiem ir identificēt signālus, ka ģimenei nepieciešama palīdzība, nepieciešams skaidrs informācijas nodošanas algoritms no Valsts policijas sociālajiem dienestiem vai bāriņtiesām. Šobrīd informācija tiek nodota atkarībā no tā, kur notikusi bērna seksuāla izmantošana un kas to paveicis. Mūsuprāt, sociālajam dienestam būtu jāsaņem ziņa no Valsts policijas jebkurā gadījumā – tai skaitā bērnu kaitējošas seksuālas uzvedības gadījumos un gadījumos, kad kriminālprocess kādu iemeslu dēļ netiek ierosināts.
Ja pāri dara bērns, vai viņam kāds palīdz mainīties?
Starptautiski pētījumi liecina, ka nozīmīgu daļu no seksuāliem pāridarījumiem pret bērniem ir paveikuši citi, vecuma vai attīstības ziņā pārāki bērni – jomā strādājošajiem speciālistiem, šķiet, tas nebūtu nekas jauns. Par Latvijas situāciju gan neko konkrētāku pateikt nav iespējams, jo kopējais Valsts policijas redzeslokā nonākušo bērnu skaits, kas iesaistīti kaitējošas seksuālas uzvedības bērnu starpā[1] (turpmāk – KSU) gadījumos, šobrīd no datubāzēm neesot izgūstams – var noskaidrot tikai administratīvi vai krimināli sodītos (attiecīgi – no 11 vai 14 gadu vecuma, par jaunākiem nav zināms). Lai arī institūcijas ir vienisprātis, ka KSU gadījumi ir izplatīti – īpaši internātskolās, ārpusģimenes aprūpes vietās un citās iestādēs, kur bērni uzturas ilgstoši – tomēr institūcijas nereti nezina, kā uz tiem reaģēt un kā palīdzēt. Līdzīgam nodarījumam mēdz būt ļoti dažādas sekas – atkarībā no tā, kur vecāki vai speciālisti vērsušies pēc palīdzības.
KSU gadījumos bērniem un viņu ģimenēm nepieciešama īpaša pieeja – apmācītu speciālistu komandas darbs situācijas novērtēšanā un rīcības plānu izveidē, kā arī specializēts pakalpojums, kas palīdz bērnam patiešām mainīt savu domāšanu un uzvedību. Šobrīd Latvijā nav plaši pieejami nedz apmācīti speciālisti, nedz arī efektīvi koriģējoši pakalpojumi bērniem. Tajā pašā laikā, piemēram, bērna ievietošana krīzes centrā pie citiem bērniem kaitējošas seksuālas uzvedības gadījumā varētu nevis palīdzēt bērnam, bet gan izraisīt vēl jaunus KSU gadījumus.
KSU ir īpaši nozīmīga problēma, jo, nesaņemot atbilstošu atbalstu agrīni, no 14 gadu vecuma bērns jau var tikt saukts pie kriminālatbildības ar atbilstošiem soda mēriem, un tad diemžēl palīdzēt jau ir daudz grūtāk. Būsim tieši – ja bērns seksuāli nodara pāri citam bērnam pusaudža vecumā, visticamāk mēs, speciālisti, esam palaiduši garām jau ļoti daudzas pazīmes par bērna grūtībām. Bet sekas izcietīs bērns.
Tā kā KSU iesaistītajiem bērniem un ģimenēm šobrīd Latvijā nav pieejami efektīvi atbalsta un korekcijas pakalpojumi, “Centrs Dardedze” aicina Iekšlietu ministriju un Labklājības ministriju iekļaut topošajā Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu plānā pasākumus kaitējošas seksuālas uzvedības bērnu vidū jomai: speciālistu apmācībām, kā arī specializētu pakalpojumu izstrādei un nodrošināšanai. Tāpat arī plānojam pārrunāt ar iesaistītajām institūcijām konkrētu ziņošanas kārtību – kādas pazīmes no tiesībsargājošo iestāžu viedokļa uzskatāmas par pietiekamām, lai būtu pamats vērsties Valsts policijā, un vai ir gadījumi, kad par KSU būtu jāziņo kādai citai no bērna tiesību aizsardzības institūcijām.
Kā vienmēr vai kā labāk?
Aplūkotās problēmas nav novērojamas tikai “Centrs Dardedze” pieredzē, tāpēc mēs vēlamies kopīgi meklēt sistēmisku risinājumu sistēmiskām problēmām, preventīvi novērst dažādu interpretāciju iespējas bērnu seksuālas izmantošanas lietu izskatīšanā, kā arī tuvināt tiesībsargājošās un sociālās sfēras profesionāļu skatījumu uz bērnu lietām.
Esam ļoti pateicīgi iesaistītajām pusēm par dalību mūsu sasauktajās diskusijās, kas ir ļāvis labāk izprast dažādu institūciju rīcības pamatojumu, juridisko pusi un iespējas pilnveidojumiem. Jā, dažkārt jūtams, ka vairāk esam gatavi nopūsties par citu institūciju neizdarīto nekā ieplānot pilnveidojumus paši savā darbībā. Nereti dažu institūciju pārstāvju acīs lasāms “Ko īsti jūs no mums gribat?”, jo jautājums “ko konkrēti mēs katrs varētu darīt, lai bērniem būtu labāk” ir diezgan neērts un izaicinošs. Arī mums pašiem nav visu atbilžu, un, iespējams, pat vieglāk būtu meklēt “vainīgo”. Taču esam cerīgi: sistēma ir iekustējusies, daļa no institūcijām ir sākusi apzināties sistēmas trūkumus un plānot uzlabojumus, tāpēc mēs turpināsim saukt tās kopā un meklēt iespējas pilnveidot bērnu aizsardzības sistēmu – īpaši pievēršoties sarežģītajai bērnu seksuālas izmantošanas tēmai. Jo tajā ar likumiem viss ir labi, bet bērniem, nez kāpēc, ir slikti.
[1] Kaitējoša seksuāla uzvedība bērnu starpā – seksuālas darbības ar un bez penetrācijas nepilngadīgu, t.sk. 14 gadus nesasniegušu bērnu starpā.