Lai arī Latvijā līdz šim pētījumi par vardarbību pret bērniem nav veikti gana sistemātiski, esošie dati patiešām liecina: vardarbība ietekmē lielu daļu no Latvijas bērniem, un arī sabiedrības tolerance pret vardarbību joprojām ir augsta. Attiecībā uz bērniem tiek izdalīti četri galvenie vardarbības veidi – fiziska, emocionāla, seksuāla vardarbība un pamešana novārtā. Pirmajos dzīves gados bērni ir visneaizsargātākie un visvairāk cieš no vardarbības sekām, visbiežāk – nolaidības, kas īpaši apdraud zīdaiņu attīstību, veselību un dzīvību. Un tieši šajā laika posmā bērns un ģimene ir vismazāk redzami sabiedrības acīm: māmiņa ir dekrētā, un neviens var pat neuzzināt, kā viņai ar mazuli klājas. Taču viens speciālists viņus noteikti satiek – tas ir ārsts.
Ja bērns piedzīvo vardarbību, nolaidību vai paaugstinātu stresu savās mājās, tuvākie cilvēki, visdrīzāk, nespēj bērnam palīdzēt, tāpēc nepieciešams stiprināt ārstu lomu mazo bērnu aizsardzībā. Piemēram, nolaidības sekas ārsts var agrīni pamanīt, novērtējot bērna attīstības rādītājus, un tas var būt pirmais signāls par plašākām problēmām ģimenē un, iespējams, vēl citiem vardarbības veidiem. Jo agrākā vecumā tiek saņemta palīdzība, jo mazāk kaitējuma bērna attīstībai tiks nodarīts. Ja ārsts spēj efektīvi novērtēt situāciju, pārzina ziņošanas procesu un ģimenei tiek sniegta nepieciešamā palīdzība, tas patiešām var mainīt bērna dzīvi. Kāpēc šobrīd ne vienmēr tā notiek?
Pirmkārt, ļoti zīmīgs ir ārstu novērojums par to, ka vardarbības atpazīšanas pazīmes un algoritmi netiek jaunajiem ārstiem mācīti nedz universitātē, nedz pēcdiploma izglītības programmās. Lai arī, piemēram, Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.-2027. gadam skaidri definē mērķi izglītot ārstniecības personas par bērnu drošību un rīcību vardarbības gadījumos, tai skaitā, vardarbības atpazīšanu, ziņošanu un sadarbību ar citām atbildīgajām iestādēm, ir ļoti būtiski, lai šīs zināšanas patiešām kļūst par daļu no ārstu izglītības sistēmas, nevis ieguļas kādā atsevišķā projektā vai vienreizējā aktivitātē. Tās ir zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas visiem ārstiem, kuri strādās ar bērniem un vecākiem. Turklāt līdzās tēmām par vardarbību nepieciešams apgūt prasmes arī par cieņpilnu komunikāciju ar bērnu un vecākiem, jo ārsta profesijā neizbēgami jāsaskaras gan ar spēcīgām bērnu un vecāku emocijām, gan ar bērna ķermeņa robežām. Ja gribam, lai bērni nebaidās no ārstiem, tad principam “ka tik ātrāk” jākļūst par pagātni.
Otrkārt, nepieciešams precizēt to, kādā veidā tiek fiksētas un dokumentētas vardarbības pazīmes. Pirms dažiem gadiem Slimību profilakses un kontroles centrs izstrādāja ieteikumus ārstniecības personām vardarbības gadījumu, kuros cieš bērni, atpazīšanai. Tajos norādītas izplatītākās vardarbības pazīmes, kuras konstatējot, ieteikumu autori aicina vērsties policijā. Reālajā dzīvē gan pazīmes var nebūt tik skaidras, tāpēc ārstos var būt šaubas par to, vai ziņošana policijai būtu pamatota. Rodas jautājums, kāpēc tiek aizmirsts sociālais dienests, kas varētu kļūt par labu atbalsta punktu. Ja ārsts aizdomu par vardarbību gadījumā sazinās ar pašvaldības sociālo dienestu, tas var apzināt kopējo ģimenes situāciju un piedāvāt atbalsta pakalpojumus. Piemēram, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca ir izstrādājusi skaidrus algoritmus par to, kā tiek fiksētas aizdomas par vardarbību un kāda rīcība seko, turpretī citviet Latvijā informācija diemžēl mēdz palikt ģimenes ārsta papīros. Lieki teikt, ka Veselības inspekcijas sods ārstam par nepamatotu ziņošanu ir pretrunā ar bērnu labākajām interesēm – jā, varam diskutēt par to, kā tieši dokumentējamas pazīmes, taču pati ziņošana nekādā ziņā nedrīkst būt sodāma. Labāk ziņot lieku reizi un pārliecināties par to, ka viss tomēr ir kārtībā, nekā nožēlot nepaziņoto. Ja iestādes vēlas pievērsties lietai pēc būtības, tās var palīdzēt precizēt skaidru kārtību, kad, kur un kā ārstiem pareizi ziņot.
Treškārt, būtu precizējams, kā notiek informācijas apmaiņa starp dažādām institūcijām. Lai arī jau vairākus gadus pašvaldībās darbojas bērnu tiesību aizsardzības sadarbības grupas, kurās piedalās pārstāvji no dažādām iestādēm, diemžēl ārsts šo sadarbības grupu reglamentējošajos Ministru Kabineta noteikumos nav pieminēts (to var izlasīt tikai zem apzīmējuma “citi speciālisti”, ko grupa var piesaistīt). Tas beidzot būtu jāmaina. Ārsts ir ārkārtīgi nozīmīgs sadarbības partneris un informācijas avots sistemātiskai informācijas apritei starp speciālistiem, kas strādā ar bērnu un ģimeni. Dalība sadarbības grupā svarīga arī tāpēc, ka nodrošinātu medicīnas personālam atgriezenisko saiti par bērnam un ģimenei sniegto palīdzību un stiprinātu savstarpējo uzticēšanos ar citu iestāžu – sociālo dienestu, bāriņtiesu, policijas pārstāvjiem. Tāpat būtiski, ka sadarbības grupa dod iespēju ievākt plašāku informāciju un koleģiāli pieņemt lēmumu par rīcību bērna labākajās interesēs, un visa atbildība nav jāuzņemas vienam speciālistam.
Paldies ārstiem, kuri vēlas ieņemt aktīvu lomu vardarbības pret bērnu izskaušanā, jo pagaidām šāda nostāja Latvijā nav pašsaprotama. Apzināmies, ka ārsti Latvijā ir ļoti noslogoti, taču ceram, ka ārstu iesaistīšanās bērnu aizsardzības jomā drīz kļūs par normu. Ikvienam jāapzinās: vardarbība ģimenē bērna fizisko un mentālo veselību var iedragāt daudz vairāk un ilgstošāk nekā klepus vai temperatūra. Tas patiešām ir ikviena bērna un visas sabiedrības veselības (tātad – arī ārstu) jautājums.
Komentārs sagatavots žurnālam “Doctus”.