Tests vecākiem – cik drošas ir manas attiecības ar bērnu?

Ir dabiski, ka vecākiem ir emocijas. Taču bērns būs lielāks ieguvējs tad, ja vecāks nesteigsies bērnu vainot, nosodīt un spēs saglabāt saprotošu attieksmi: vispirms nomierināties pats, nomierinās bērnu un tad risinās situāciju.

Mēs, vecāki, gribam labu – lai bērns droši izbauda ūdens priekus un nešķiež laiku velti. Taču, ar varu un piespiešanu liekot bērnam darīt to, kam viņš nav gatavs, mēs pamatīgi bradājam pāri bērna izjūtām un mācām viņam – tas, kā Tu jūties, nav tik svarīgi, kā tas ko es gribu. Ieklausīsimies bērnā un palīdzēsim viņam tuvoties jaunajam savā tempā.

Mēs esam dažādi – vienam vecākam ir pierasts runāties par izjūtām, bet citam varbūt jau kopš paša bērnības emocijas ir noliktas tālākā plauktiņā. Iespējams, vecāks grib izaudzināt drosmīgu, patstāvīgu bērnu, tomēr ir jānovērtē tas, ka bērns vēršas pie mums pēc palīdzības. Cenšoties "atslēgt" bērna emocijas vai nosodot "sūdzēšanos par sīkumiem", mēs riskējam, ka bērns atslēgs arī ļoti svarīgas emocijas un pie mums vairs nevērsīsies arī par patiešām lielām problēmām.

Ir veselīgi painteresēties par bērna viedokli jau no mazotnes – tas ceļ viņa pašapziņu, apliecina mūsu cieņu pret viņu un pamazām veido bērnā prasmi formulēt un aizstāvēt savas domas. Tas ļoti noderēs turpmākajā dzīvē.

Liela daļa vecāku jau labi zina, ka daudz biežāk bērniem nodara pāri (t.sk. seksuāli izmanto) nevis svešinieki, bet gan pazīstamie, tuvie cilvēki. Tajā pašā laikā bērniem vecāki joprojām visbiežāk stāsta par "ļauno svešinieku". Diemžēl tas noved pie situācijām, kad bērns nav spējīgs atpazīt riskus, ko rada ģimenes locekļi vai draugi, un vērsties pēc palīdzības – jo par to neviens bērnam nav stāstījis. Svarīgi bērnam skaidrot, ka arī par tuva cilvēka pāridarījumu vai “robežu pārkāpumu” vecākiem vai citiem uzticamiem pieaugušajiem var un vajag uzreiz pastāstīt.

Būsim godīgi – saspringtā situācijā, steigā diezgan daudzās ģimenēs kaut kas gadās. Jautājums – vai tā ir ikdiena vai izņēmums, par ko spējam atvainoties, paskaidrot bērnam un novērst šādu situāciju atkārtošanos. Ja tā ir ierasta prakse, mēs vistiešākajā veidā mācām bērnam, ka cits cilvēks (pat tuvākais cilvēks) drīkst nodarīt bērnam sāpes, un varam būt droši, ka bērns to patiešām apgūs – vai nu ieņemot upura lomu dažādās attiecībās vai pats darot pāri citiem (iespējams, arī uzņemoties abas lomas vienlaikus). Teiksim skaidri: cieņu tas pavisam noteikti nemāca.

Skaidrs, ka vienmēr ir kādi objektīvi iemesli, kāpēc mēs bērnam tā izdarījām. Bet ne par to ir stāsts. Svarīgākais te ir jautājums – vai Tu kā vecāks pamani, apzinies, kad esi pārkāpis bērna robežu? Un vai tu spēj uzņemties atbildību, tādējādi parādot, ka bērns arī ir cilvēks, kurš pelnījis līdzvērtīgu attieksmi, cieņu un arī atvainošanos?

Jā, ar mums bērnībā, visticamāk, par to nerunāja - kas tur mums starp kājām ir un kā to "pareizi" sauc. Līdz ar to daudziem vecākiem trūkst šī ieraduma – arī intīmās vietas nosaukt vārdā. Taču arī tā ir daļa no mūsu ķermeņa – tāpat kā deguns vai elkonis, ko nosaukt mācām jau mazulīšiem. No bērna drošības viedokļa ir svarīgi, ka mēs ar bērniem spējam par šīm ķermeņa daļām ikdienā sarunāties (ka tas nav nekas TĀDS), ka bērns spēj tās nosaukt, turklāt izmantotos terminus varētu saprast arī, piemēram, pedagogs vai ārsts. Ja meitenīte izstāsta dārziņa pedagogam, ka kāds ir aizticis viņas "puķīti", ir risks, ka bērns paliks bez nepieciešamās palīdzības. Tādas situācijas notiek.

Ir tēmas, kuru pārrunāšanu ar bērnu mēs gribētu atlikt – piemēram, līdz pusaudža gadiem. Taču bērns kaut ko padzird no ekrāniem vai draugiem un pajautā – kas tas ir? Svarīgi atcerēties: ļoti labi, ka jautā Tev, nevis "googlei", priecāsimies par to. Tas dod mums iespēju atbildēt bērna vecumam atbilstošā veidā un valodā – dodot pamata zināšanas, bet neieslīgstot detaļās. Visdrošāk, ja bērna un vecāku vidū nav "tabu tēmu".

Mūsdienās bieži vien bērni ar pornogrāfiju “satiekas” jau sākumskolas vecumā – to parāda kāds skolasbiedrs vai arī pieaugušo saturs uziets patstāvīgos interneta klejojumos. Liela daļa pornogrāfijas ir vardarbīga. Bērnā redzētais var radīt satraukumu, bailes, ziņkāri vai pat vēlmi izmēģināt redzēto ar citiem bērniem, tāpēc par šo tēmu ieteicams aprunāties, vēl pirms bērns ar pornogrāfiju ir saskāries – lai viņam būtu pilnīgi skaidrs, kā atpazīt pieaugušo saturu un ko darīt, kad bērns ar to sastopas: aizvērt ciet (atteikties) un pastāstīt vecākiem.

Dažkārt vecāki nejūt robežas arī labās lietās – tādās kā bērna mīļošana, apskaušana, bučošana, kutināšana. Bet dažreiz bērnam konkrētajā brīdī negribas tikt apskautam. Dažreiz kutināšanas ir par daudz. Jo iejūtīgāki būsim pret bērna "nē", jo labāk bērns iemācīsies pārtraukt nevēlamus pieskārienus arī no vienaudžiem un citiem pieaugušajiem.

Mēs esam piemērs bērnam it visā, un arī attieksmi pret citiem cilvēkiem bērns iemācīsies nevis no mūsu vārdiem, bet gan darbiem. Ikdienā. Kādas ir mūsu attiecības ar citiem ģimenes locekļiem? Ko mēs darām, ja kāds nokaitina, braucot pie stūres? Vai virtuves sarunās, bērnam dzirdot, lamājam valdību, priekšnieku vai bērna audzinātāju? Arī šādās situācijās bērns no mums mācās. Pēc tam neprasiet, kāpēc viņš TĀ izturas pret klasesbiedriem, pedagogiem vai vecmāmiņu.

Visnedrošākajā situācijā atrodas bērns, kurš paliek viens ar piedzīvotu pāridarījumu: tieši noslēpumanība un manipulēšana ar bērna kaunu, bailēm un vainas izjūtu ir galvenie bērnu seksuālu izmantotāju ieroči. Mēs varam nestāstīt citiem par sagatavoto dāvanu vai citu labu pārsteigumu, bet nekādā gadījumā nevajadzētu par “mūsu noslēpumu” nosaukt nepatīkamus notikumus vai izjūtas. Sliktie noslēpumi vienmēr jāizstāsta!