Emocionāla vardarbība ir bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai) – Bērnu tiesību aizsardzības likums.
Emocionāla vardarbība iekļauj sevī draudēšanu, lamāšanu, ņirgāšanos, bērna atraidīšanu, ignorēšanu, pazemošanu. Emocionālā vardarbība var būt arī kā manipulēšana, otra cilvēka pašcieņas graušana, šajās situācijās bērns atkārtoti piedzīvo emocionālu spriedzi, izjūt bailes, pazemojumu, uztraukumu.
Visbiežāk emocionāla vardarbība pret bērnu notiek verbāli, taču bieži tā notiek arī ar noteiktas attieksmes paušanu. Pret bērnu parasti tiek izmantoti vairāki emocionālās vardarbības veidi, taču arī katrs no tiem atsevišķi spēj radīt nozīmīgas sekas.
Emocionālas vardarbības rezultātā bērns nesaņem piemērotu atbalstu savu emociju atpazīšanā un regulēšanā, tiek deformēts priekšstats par bērna paša emocijām un veidu, kā emocijas ir pieņemts izpaust. Ilgstoša emocionāla spriedze kavē normālu, bērna vecumam atbilstošu emocionālo attīstību, kas var ietekmēt arī fizisko veselību.
Emocionālas vardarbības rezultātā būtiski tiek deformēti bērna priekšstati par sevi, attiecībām ar citiem un pasauli kopumā. Emocionāla vardarbība negatīvi ietekmē bērna spēju veidot drošas piesaistes attiecības turpmāk dzīvē, uzticēties citiem.
Nevienā vardarbības pret bērnu epizodē nav vainojams bērns!
- pastāvīgi negatīva attieksme pret bērnu;
- attīstībai neatbilstoša vai nekonsekventa mijiedarbība ar bērnu;
- nepiemērota, nekonsekventa un barga bērna disciplinēšana;
- bērna audzināšana bez robežām, t.i., nedisciplinējot;
- prasības un gaidas, kas neatbilst bērna attīstībai un spējām;
- tiek sagaidīts, ka bērns sniegs atbalstu vecākam;
- tiek sagaidīts, ka rūpēsies par brāļiem un māsām vai sevi, spēs sevi mierināt, kad būs satraucies;
- pārāk liela bērna aizsardzība, aprūpe un kontrolēšana jeb hiperaprūpe;
- bērna pakļaušana mulsinošiem un traumatiskiem notikumiem, bērns ir starpnieks gadījumos, kad notiek vardarbība starp vecākiem;
- nespēja atpazīt vai atzīt bērna individualitāti vai spējas;
- bērna izmantošana vecāku emocionālo vajadzību apmierināšanai;
- bērna iesaistīšana vecāku strīdos, piemēram, par vecāku dzīvošanu kopā vai atsevišķi;
- nespēja atšķirt bērna reālās iespējas un spējas no vecāku uzskatiem un vajadzībām;
- vecākiem ir negatīva un klaji noraidoša attieksme pret institūcijām un palīdzību sniedzošām organizācijām, kas varētu bērna situāciju uzlabot;
- situācijas, kad vecāki ar nolūku izraisa slimības vai veselības traucējumus, kad vecāks savu bērnu atkārtoti ved pie ārsta un sūdzas par bērna veselības problēmām (t.s. Minhauzena sindroms);
- vecāki attiecina uz bērnu savas jūtas, vēlmes un motivāciju, kaut arī bērnam ir pilnīgi citas jūtas, vēlmes un motivācija;
- bērna temperamenta īpašību un personības ignorēšana;
- bērna sociālās adaptācijas neveicināšana;
- vecāki mudina savu bērnu uz nelikumīgu vai antisociālu darbību, vai cenšas šādās darbībās bērnu aktīvi iesaistīt (ubagošana, zagšana, noteikumu ignorēšana);
- nespēja vai nevēlēšanās bērnam nodrošināt vecumam un spējām atbilstošu kognitīvo stimulāciju, izglītību vai mācīšanās iespējas, t.sk. bērna spējām atbilstošu izglītības programmu;
- vecāki izolē bērnu no vienaudžiem un citiem cilvēkiem;
Saistībā ar vecāku emocionālo vardarbību tiek izdalīti daudzi riska faktori, kas varētu veicināt emocionālo vardarbību pret bērnu. Neviens riska faktors pats par sevi vēl nenorāda uz šīs vardarbības iespējamību.
Taču, jo vairāk riska faktoru ir novērojams konkrētā situācijā, jo lielāka iespēja, ka bērns var tikt pakļauts šim vardarbības veidam. Līdz ar to, strādājot ar ģimeni, liela nozīme jāpievērš riska faktoru izvērtēšanai.
Preventīvajam darbam ir jābūt vērstam uz riska faktoru mazināšanu.
Riska faktori attiecināmi uz pieaugušo – vardarbības veicēju:
- vardarbības pieredze bērnībā;
- vāja impulsu kontrole;
- zems pašvērtējums;
- izteikta neelastība priekšstatos par sevi un citiem;
- nesagatavotība vecāku lomai;
- pieaugušais ir prasīgs, kontrolējošs;
- pieaugušais nespēj pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir;
- pieaugušais izturas pret bērnu kā pret nevēlamu;
- bērns tiek uztverts kā mieru traucējošs, prasīgs un ļauns;
- bērns pārņem vecāka pozīciju (lomu), pieaugušais – bērna pozīciju.
Riska faktori attiecināmi uz sociālo kontekstu:
- sociālo pakalpojumu nepieejamība;
- tuvākajā sociālajā vidē ir daudz riska faktoru;
- aizspriedumi un mīti par vardarbību;
- sabiedrībai ir pieņemoša attieksme pret vardarbību pret bērnu.
Riska faktori attiecināmi uz ģimenes vidi:
- laulības vai attiecību problēmas;
- liela ģimene;
- liela vecāku noslogotība darbā;
- izolācija no paplašinātās ģimenes un draugiem;
- nespēja meklēt un atrast palīdzību;
- ģimenes dzīves prasmju trūkums, neprasme izrādīt mīlestību,
- cieņu, atbalstu, līdzjūtību.
Riska faktori attiecināmi uz bērnu – vardarbības upuri:
- bērns ar fiziskām (veselības) problēmām;
- bērns ar problemātisku uzvedību;
- bērns ar saskarsmes grūtībām;
- bērns, kura temperaments ir ļoti atšķirīgs no vecāku temperamenta;
- bērns, kas līdzinās kādam cilvēkam, ar kuru vecākiem ir ļoti sliktas attiecības, vai arī bērns ar savu uzvedību, izturēšanos atgādina vecākam kādu viņa personības daļu vai īpašību, kas pašam sevī nepatīk.
Bērna fiziskajā, emocionālajā un sociālajā veselībā un uzvedībā var būt vērojamas dažādas pazīmes, kas var norādīt, ka bērns cieš no emocionālas vardarbības.
Vecāki:
- izvirza bērna vecumam un spējām neatbilstošas prasības, ar kurām bērns paša spēkiem nav spējīgs tikt galā;
- disciplinēšanas nolūkos izmanto neadekvātus – pārāk bargus – sodus;
- pret bērnu ir pārāk kritiski;
- bieži ir dusmīgi uz saviem bērniem;
- draud bērniem.
Bērns:
- emocionāli vēss, vienaldzīgs;
- bieži ir skumjš, depresīvs;
- izvairās veidot acu kontaktu;
- sūkā pirkstus, monotoni šūpojas;
- izteikti noslēdzies sevī un domīgs vai arī izteikti aktīvs un agresīvs;
- pārāk pakļāvīgs vai pieprasošs;
- neizrāda interesi par rotaļāšanos, draudzēšanos ar vienaudžiem;
- nepārtraukti raizējas, ka rīkojas nepareizi.
Bērnam novērojami:
- miega traucējumi, baiļu lēkmes naktī;
- dienas un/vai nakts enurēze;
- psihosomatiskas sūdzības – galvassāpes, sāpes vēderā, slikta
- dūša, duršana sirds apvidū;
- palēnināta bērna fiziskā un vispārējā attīstība;
- pazeminātas sekmes.
Emocionāla vardarbība pret bērnu var radīt gan īslaicīgas, gan ilgtermiņa sekas, kas var nozīmīgi ietekmēt bērna attīstību un sociālpsiholoģisko funkcionēšanu. Turklāt emocionālā vardarbība ir pamatā arī jebkuram citam vardarbības veidam, un tās sekas ir tikpat smagas, atsevišķos gadījumos pat vēl smagākas kā pēc fiziskās vai seksuālās vardarbības. Emocionālās vardarbības veicējs vistiešākajā veidā ietekmē bērna kognitīvo izpratni par sevi. Parasti, lai bērns varētu pārvarēt emocionālās vardarbības radītās sekas, ir nepieciešams saņemt specializētu psiholoģisku palīdzību, kas fokusēta uz traumas pārstrādi, kā arī attīstīt jaunas sociālās prasmes. Tāpat ieteicams arī vardarbības veicējam, īpaši, ja tas ir primārais bērna aprūpētājs, saņemt psihoizglītošanu, psiholoģisku un sociālu palīdzību.
Sekas uzvedībā:
- agresīva uzvedība;
- antisociāla, destruktīva uzvedība;
- riskanta vai agresīva seksuālā uzvedība;
- nespēja rotaļāties;
- pasīva uzvedība, pakļaušanās;
- izolēšanās;
- suicidālas darbības;
- atkarību izraisošu vielu lietošana.
Sekas sociālajā sfērā:
- grūtības veidot noturīgas attiecības;
- neuzticēšanās cilvēkiem;
- tendence izolēties no sociāliem kontaktiem;
- tendence ātri veidot attiecības ar svešiniekiem.
Sekas kognitīvajā sfērā:
- izmainīti priekšstati par sevi, attiecībām un pasauli;
- grūtības koncentrēties;
- runas traucējumi;
- pazeminātas sekmes;
- suicidālas domas.
Sekas fiziskajā veselība:
- miega traucējumi;
- ēšanas traucējumi;
- enurēze;
- zīdaiņa vecumā aizkavēta fiziskā attīstība;
- psihosomatiskas saslimšanas.
Sekas emocionālajā sfērā:
- kauna, vainas un baiļu izjūta;
- depresija;
- trauksme;
- zems pašvērtējums;
- traumēts paštēls;
- emocionāls sastingums;
- nejūtīgums;
- pasivitāte;
- neuzticēšanās;
- apgrūtināta emociju atpazīšana un regulēšana;
- dusmas un dusmu “lēkmes”;
- pēctraumatiskā stresa sindroms.