Fiziska vardarbība ir bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu, iedarbībai. (Bērnu tiesību aizsardzības likums)
Fiziski vardarbīga izturēšanās pret bērnu ir saistīta ar situācijām, kuru rezultātā bērnam apzināti tiek nodarītas fiziskas ciešanas un rodas miesas bojājumi. Jāatceras, ka fiziska vardarbība rada negatīvas sekas arī psihiskajā veselībā, jo fiziska vardarbība gandrīz vienmēr tiek realizēta kopā ar emocionālu vardarbību, tādēļ, ja bērns ir cietis no fiziskas vardarbības, lielākoties bērns būs cietis arī no emocionālas vardarbības.
Nevienā vardarbības pret bērnu epizodē nav vainojams bērns!
- sišana ar rokām vai priekšmetiem;
- grūšana, grūstīšana;
- mešana, sviešana;
- purināšana;
- raušana, raustīšana;
- knaibīšana, kniebšana;
- žņaugšana;
- slīcināšana;
- saldēšana;
- griešana;
- košana;
- dedzināšana, apdegumu radīšana;
- ieslēgšana, ieslodzīšana;
- neļaušana gulēt, iemigt;
- smēķēšana bērna klātbūtnē, bērna pakļaušana tabakas dūmu ietekmei.
Saistībā ar fizisku vardarbību tiek izdalīti daudzi riska faktori, kas varētu veicināt fiziski vardarbīgu izturēšanos pret bērnu. Neviens riska faktors pats par sevi vēl nenorāda uz vardarbības iespējamību. Taču, jo vairāk riska faktoru ir novērojams konkrētajā situācijā, jo lielāka iespējamība, ka bērns var tikt pakļauts fiziskai vardarbībai. Līdz ar to, strādājot ar ģimeni, liela nozīme jāpievērš riska faktoru izvērtēšanai. Preventīvajam darbam ir jābūt vērstam uz riska faktoru mazināšanu.
Riska faktori attiecināmi uz pieaugušo – vardarbības veicēju:
- vardarbības pieredze bērnībā;
- antisociāla uzvedība;
- ir sodīts par vardarbību;
- vāja impulsu kontrole;
- prasīga, kontrolējoša personība;
- atkarību izraisošu vielu lietošana;
- izteikta neelastība priekšstatos par sevi un citiem;
- pārliecība, ka fiziska sodīšana ir labākais veids, kā panākt bērna paklausību;
- uztver bērnu negatīvā veidā – kā prasīgu, traucējošu un/vai ļaunu;
- nesagatavotība vecāku lomai;
- nepietiekamas disciplinēšanas iemaņas.
Riska faktori attiecināmi uz ģimenes vidi:
- liela ģimene;
- nabadzība;
- nespēja/neprasme meklēt vai pieņemt palīdzību;
- vairākās paaudzēs vērojami fiziskās vardarbības uzvedības modeļi;
- nozīmīgas pārmaiņas ģimenē.
Riska faktori attiecināmi uz bērnu – vardarbības upuri:
- bērnam ir uzvedības problēmas;
- bērns ar invaliditāti;
- bērna temperaments ir atšķirīgs no vecāku temperamenta;
- fiziskas vardarbības pieredze;
- bērns ar veselības problēmām (hiperaktivitāte, UDHS, autiskais spektrs, garīgās veselības problēmas u.c.)
Riska faktori attiecināmi uz sociālo kontekstu:
- tuvākajā sociālajā vidē ir daudz riska faktoru;
- sociālo pakalpojumu nepieejamība un/vai neesamība;
- tiesībsargājošo iestāžu nepieejamība;
- aizspriedumi un mīti par vardarbību;
- sabiedrībai ir pieņemoša attieksme pret vardarbību pret bērnu.
Bērna uzvedībā un fiziskajā veselībā var būt vērojamas dažādas pazīmes, kas var norādīt, ka bērns cieš no fiziskas vardarbības. Fiziska vardarbība vienmēr atstāj sekas bērna veselībā, visbiežāk tie ir dažādas pakāpes miesas bojājumi. Fiziska vardarbība ir viens no vardarbības veidiem, kas ir visvieglāk pamanāms un identificējams, jo fiziskas vardarbības rezultātā cietušajam var būt īslaicīgas sekas fiziskajā veselībā kā redzami zilumi, sasitumi, skrāpējumi, arī lūzumi.
Pazīmes, kas noteikti būtu jāņem vērā:
- savainojuma veids, novietojums un smaguma pakāpe neatbilst vai nesakrīt ar bērna vai pieaugušā stātījumu;
- savainojuma smaguma pakāpe vai veids rada satraukumu;
- daudz savainojumu, zilumu un/vai rētu;
- lūzumi, apdegumi;
- bērnam ir veci lūzumi, kas nav ārstēti;
- vietām trūkst matu;
- biežas galvas traumas;
- iekšējo orgānu traumas – sāpes vēderā, vemšana, drudzis;
- atkārtotas traumas vai savainojumi;
- jebkura trauma vai savainojums zīdainim;
- bērns izvairās no kontakta ar pieaugušajiem;
- bērns izskatās iebaidīts, izturas izteikti nedroši;
- bērns saraujas, ja pieaugušais pēkšņi maina pozu, veic kādas straujas, negaidītas kustības;
- bērns neizrāda nekādas emocijas saistībā ar savainojumu;
- bērns bieži kavē skolu ar vecāku atļauju;
- bērns valkā slēgtu apģērbu (garas bikses, svārkus un džemperus
- ar garām piedurknēm un augstu apkakli u.tml.);
- bērns ir pārlieku paklausīgs, pasīvs, kautrīgs, izvairīgs;
- bērns ir izteikti agresīvs un naidīgs, piemēram, gan spēlēs, gan attiecībās ar citiem;
- bēgšana, nodevīga vai izaicinoša uzvedība;
- atkarību izraisošu vielu lietošana;
- dedzināšana, dzīvnieku savainošana;
- pašnāvības domas;
- centieni distancēties no kauna un pazemojuma emocijām;
- pazemināts pašvērtējums un pašpārliecība;
- paaugstināta spriedze, viegla aizkaitināmība, grūtības
- atslābināties;
- vēlas atriebties un uz darbību orientētas atbildes uz traumu;
- ēšanas traucējumi;
- bēgšana no skolas, bastošana;
- nobijies no paša emociju intensitātes;
- grūtības izjust emocijas, var parādīties sastingums;
- vecāki noliedz jebkādu vardarbības iespējamību, sakot, ka bērns melo;
- vecāki piedāvā neloģiskus izskaidrojumus bērna traumām un savainojumiem;
- vecāki maina izskaidrojumus par bērna traumām un savainojumiem;
- vecāki izvairās no medicīniskas palīdzības saņemšanas vai arī izmanto medicīnisko pakalpojumu saņemšanai dažādas iestādes.
Fiziska vardarbība pret bērnu var radīt gan īslaicīgas, gan ilglaicīgas sekas, kas var nozīmīgi negatīvi ietekmēt bērna attīstību un sociālpsiholoģisko funkcionēšanu. Parasti, lai bērns varētu pārvarēt fiziskās vardarbības radītās sekas, ir nepieciešams saņemt specializētu palīdzību, kas fokusēta uz traumas pārstrādi.
Sekas uzvedībā:
- nerūpēšanās par sevi;
- agresivitāte;
- mazkustīgums, “sastingums”;
- pārmērīgs kustīgums;
- izolēšanās;
- suicidāla uzvedība;
- pašdestruktīva uzvedība – sevis savainošana;
- atkarību izraisošu vielu lietošana;
- uz risku vērsta uzvedība.
Sekas sociālajā sfērā:
- izmaiņas bērna spējās veidot sociālus kontaktus, attiecības;
- grūtības veidot noturīgas, emocionāli tuvas attiecības;
- tendence izolēties;
- tendence veidot pārāk ciešas attiecības;
- neievēro sociāli pieņemtās un ķermeniskās robežas.
- Sekas kognitīvajā sfērā:
- grūtības koncentrēties;
- grūtības atcerēties;
- pasliktinās sekmes;
- veidojas izkropļoti priekšstati par sevi un apkārtējās pasaules likumsakarībām, piemēram, ka fiziska spēka izmantošana attiecībās ir norma.
Sekas fiziskajā veselība:
- traumas un savainojumi, rētas;
- miega traucējumi;
- dažādas somatiskas sūdzības bez iemesla (galvassāpes, vēdera sāpes);
- traucējumi nervu sistēmas darbībā vai attīstībā.
- Sekas emocionālajā sfērā:
- kauns, bailes, trauksme un vainas izjūta;
- dusmas un dusmu „lēkmes”;
- depresīvas izjūtas;
- nespēja uzticēties pieaugušajiem;
- vāja emociju kontrole;
- bezspēcības un bezpalīdzības izjūta;
- pēctraumas stresa simptomi;
- disociācija;
- zems pašvērtējums;
- neskaidrs paštēls.