Mobings starp bērniem skolas vidē – sistemātiska, tīša un negatīva izturēšanās bērnu vidū grupā, kur spēku samērs nav līdzvērtīgs, ar mērķi pazemot vienu vai vairākus bērnus ar fizisku kaitējumu vai ietekmējot emocionāli (apsaukāšana, ignorēšana, neiekļaušana grupā, pazemošana ar tehnoloģiju starpniecību, darbības vai izteikumi, kas pārkāpj otra personiskās robežas).
Mobinga veidi:
- fizisks,
- verbāls,
- izstumšanas (jeb klusuma),
- izmantojot tehnoloģijas.
Lomas mobinga situācijā:
- Pāridarītājs
- Upuris
- Novērotāji
Riska faktori
Riska faktori, ka bērns var kļūt par mobinga upuri:
- atšķirīgs ārējais izskats,
- jūtīgs, kluss, kautrīgs un mierīgs jaunietis,
- ar zemu pašvērtējumu, iespējams, ar zemu statusu klasē,
- jaunieši, kam ir grūtības „likt robežas” pret citu vienaudžu vērsto uzvedību/attieksmi pret sevi,
- jaunieši ar negatīvu attieksmi pret vardarbību- izvairās no strīdiem un sadursmēm,
- jaunieši, kam nav daudz draugu,
- zēni, kas ir fiziski vājāki.
Riska faktori, ka bērns var kļūt par pāridarītāju mobinga situācijā:
- agresīva izturēšanās pret apkārtējiem – gan pieaugušajiem, gan vienaudžiem,
- pozitīva attieksme pret vardarbību (fiziska spēka pielietošana, sišana, grūšana, reti izjūt bailes vai nedrošību),
- ir vajadzība dominēt (valdīt) pār citiem cilvēkiem, ieņem līdera pozīcijas, ir populārāks/-a nekā upuris klasesbiedru vidū,
- augstās domās par sevi,
- bērni, kas, iespējams, mājās izjūt šādu attieksmi pret sevi.
Biežāk vienaudžu savstarpējās vardarbības situācijās ir iesaistīti bērni:
- ar piesaistes traucējumiem;
- impulsu kontroles, emociju pašregulācijas grūtībām;
- bērni ar domāšanas īpatnībām, kas traucē izprast sarežģītākas sakarības un attiecības.
Pazīmes
- Sistemātiskums (darbības nenotiek tikai vienu reizi).
- Ar nodomu (tīši, apzināti, mērķtiecīgi).
- Notiek grupā, starp “viena līmeņa” grupas locekļiem – tātad bērnu kontekstā tas notiek bērnu starpā nevis bērns-pedagogs vai citos līmeņos. Lai arī pedagogs var būt mobinga situācijas dalībnieks (piemēram, kā vērotājs), tā jau drīzāk tiek klasificēta kā emocionāla vardarbība pret bērnu, jo pedagoga pienākums būtu bērnus pasargāt, nevis tieši vai netieši piedalīties kāda bērna pazemošanā.
- Šī vardarbības veida dalībnieki ir pāridarītājs, upuris un vērotāji. Vērotājiem ir būtiska loma pāridarītāja lomas realizēšanai, statusa apliecināšanai, tāpēc ir tik būtiski akcentēt “grupu”. Vērotājiem esot pāridarītāja pusē, spēku samērs nav līdzvērtīgs.
- Var notikt konfrontējoties tieši (apsaukāšana, fiziski pāridarījumi) vai arī netieši (aprunāšana, ignorēšana, izslēgšana no grupas).
- Var notikt reālajā vidē vai arī ar komunikācijas tehnoloģiju palīdzību (pazemošana ar komentāriem vai attēliem interneta vidē, sociālajos tīklos, ar izslēgšanu no grupas vai tamlīdzīgi).
- Kā izpausmes var būt gan fiziska, gan emocionāla vardarbība (tāpēc nevajadzētu to pakārtot emocionālai vardarbībai). Dažās starptautiskajās definīcijās tiek minēta arī seksuālā komponente – piemēram, seksuāla rakstura komentāri, taču tas jau robežojas ar seksuālu vardarbību.
Sekas
- vairāk negatīvu domu, izjūtu par sevi,
- vainas izjūta, zems pašvērtējums,
- bailes no kārtējā pazemojuma, koncentrēšanās spējas mazināšanās, var pazemināties sekmes mācībās, var sākt kavēt stundas, neapmeklēt skolu,
- var parādīties dažādi fiziskie simptomi,
- saskarsmes grūtības, neuzticība apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc nākotnē var rasties problēmas veidot attiecības ar līdzcilvēkiem,
- izjūtot vienaudžu savstarpējo vardarbību ilgākā laika posmā, upuriem var rasties depresija,
- negatīvās emocijas, grūtības sevi pasargāt un atbalsta trūkums var izraisīt bērnos domas par pašnāvību vai pat pašnāvības mēģinājumus,
- vardarbības veicējam var nostiprināties devianta uzvedība;
- ilgstoši turpinoties vienaudžu savstarpējās vardarbības situācijai, arī citi bērni saņem apstiprinājumu, ka pieaugušie pasīvā veidā atbalsta šādu izturēšanos;
- vienaudžu savstarpējās vardarbības situāciju veidošanā, var iesaistīties arvien vairāk bērnu.