Vardarbība ar tehnoloģiju starpniecību ir radusies 21. gadsimtā līdz ar strauju interneta un citu elektronisko komunikāciju attīstību. Tā var ietvert sevī atklātu vai slēptu emocionālo, fizisko vardarbību vai seksuālo izmantošanu, atkarībā no vardarbības veicēja mērķa.
Mērķa sasniegšanai pret upuri tiek pielietots pazemojošs vai diskriminējošs materiāls, kas tiek izplatīts ar telefona īsziņu starpniecību vai izvietojot sociālos tīklos.
Vardarbību pret bērnu ar tehnoloģiju starpniecību cenšas ierobežot gan interneta pakalpojumu sniedzēji, gan populārākie sociālie tīkli un digitālie informācijas sniegšanas avoti, uzlabojot drošības iestatījumus un atrunājot stingrākus līguma nosacījumus. Neskatoties uz to, šādas vardarbības ierobežošana un apkarošana ir ļoti komplicēta.
Atbildība par pārkāpumiem internetā ir pielīdzināma jebkura cita veida noziedzīgam nodarījumam pret personu, kam atbilstoši Latvijas Republikas Administratīvajam likumam un Kimināllikumam ir noteiktas arī soda sankcijas, piemēram, par aizvainošanu un emocionālu pazemošanu, draudēšanu, viltus profila veidošanu, nelegālu informācijas izplatīšanu, pornogrāfisku vai vardarbīgu materiālu izplatīšanu u.c.
Vardarbība pret bērnu ar tehnoloģiju starpniecību var izpausties dažādos veidos, taču jebkura izpausme tiek panākta, radot bērnam emocionālu spriedzi ar manipulēšanas paņēmieniem:
- sarakstē – telefona īsziņās, virtuālās saziņas aplikācijās vai sociālo tīklu čatos;
- video un audio tiešsaistēs ar bērnu, tai skaitā, lai izgatavotu bērnu pornogrāfiju vai pakļautu bērnu pieaugušo seksualitātei;
- personīgu video un foto attēlu izplatīšanā interneta vidē (piem. sociālos tīklos);
- saites pārsūtīšanā uz vecumam neatbilstoša satura materiāliem;
- izsekojot pārvietošanos, pielietojot tehnoloģiju starpniecību, kuras spēj atspoguļot personas atrašanos reālajā laikā, jeb kibervajājot (angļu val. cyberstalking).
Kibermobings (angļu val. cyber-mobbing, internet-mobbing, cyberbullying) – apzināta, mērķtiecīga un sistemātiska, emocionāli vardarbīga izturēšanās, izmantojot sociālos tīklus vai citus digitālos komunikācijas veidus, vērsta pret vienu vai vairākiem bērniem no vienaudžu grupas puses, ar mērķi aizvainot, pazemot, izsmiet vai kā citādi aizskart.
Sekstings (angļu val. sexting) – seksuāla rakstura ziņojumu, fotogrāfiju vai attēlu sūtīšana, saņemšana vai pārsūtīšana citiem, ar sociālo tīklu vai citu digitālo komunikācijas veidu starpniecību, kas ietver daļēju vai pilnīgu kailumu, verbāli izteiktas seksuāla rakstura vēlmes, komentārus u.c. kā no vienaudžiem, tā arī no pieaugušajiem.
Seksuālā uzmākšanās internetā (angļu val. sexual grooming) – process, kurā iespējamais varmāka sadraudzējas ar bērnu, tai skaitā ietverot sociālo tīklu “viltus profilus”, mēģinot iegūt bērna uzticēšanos, tā panākot, ka bērns piekrīt kaitējošām darbībām (iesaistās intīmā sarakstē, izvilina attēlus un video), kam var sekot šantāža un tikšanās reālajā dzīvē.
Būtiski ņemt vērā, ka vardarbība pret bērnu ar tehnoloģiju starpniecību ir īpaši bīstama vairāku faktoru dēļ:
- nekontrolējami ātra izplatība;
- grūtības pilnībā iznīcināt datus;
- tā var notikt 24/7;
- bieži atkārtojas laika gaitā;
- ir vērojama spēku nevienlīdzība, jeb neierobežots dalībnieku loks (kas atbilst “vardarbības lomu trīsstūrim” – varmākas, vērotāji, upuri).
Nevienā vardarbības pret bērnu epizodē nav vainojams bērns!
Saistībā ar vardarbību, kas veikta ar tehnoloģiju starpniecību, tiek izdalīti daudzi riska faktori, kas varētu veicināt šādu izturēšanos pret bērnu. Neviens riska faktors pats par sevi vēl nenorāda uz vardarbības iespējamību. Taču, jo vairāk riska faktoru ir novērojams konkrētajā situācijā, jo lielāka iespējamība, ka bērns var tikt pakļauts vardarbībai.
Līdz ar to, vardarbībai pret bērnu ar tehnoloģiju starpniecību būtisks ir prevencijas darbs, kas vērsts uz riska faktoru mazināšanu (ģimenē, skolā, vienaudžu vidū), īpaši, ņemot vērā interneta videi raksturīgos vardarbības sākotnējos attīstības posmus, bez tieša kontakta – iedraudzināšanu, robežu izvērtēšanu, uzticības iegūšanu. Šādas darbības var noslēgties ar tiešu fizisku kontaktu, piemēram, kibermobinga gadījumā ar fizisku vardarbību, sekstinga un uzmākšanās (angļu val. grooming) gadījumos ar tiešu seksuālu kontaktu!
Riska faktori attiecināmi uz vardarbības veicēju:
- personīgi pieredzēta vardarbība;
- pazemināts pašvērtējums;
- antisociālas uzvedības iezīmes;
- pozitīva attieksme pret vardarbīgu izturēšanos;
- vēlme pēc varas, kontroles un dominēšanas;
- zema izpratne par personīgām robežām;
- empātijas un baiļu izjūtas trūkums;
- agresivitāte;
Papildus sekstinga un grūminga gadījumos pret bērnu:
- seksuālā iekāre pret bērniem;
- bailes no intimitātes ar pieaugušajiem;
- brīvi seksuālo tiesību uzskati;
- iepriekšēja sodāmība par seksuālu vardarbību vai pornogrāfiska materiāla izgatavošanu vai izplatīšanu;
- iespējami garīga rakstura vai personības traucējumi (tai skaitā “emocionālā identificēšanās ar bērniem” pieaugušajam varmākam) un atkarības vielu lietošana.
Riska faktori attiecināmi uz bērnu – vardarbības upuri:
- bērns ar saskarsmes grūtībām “reālajā dzīvē”;
- bērns, kas saskarsmē ar apkārtējiem rada kautrīga, klusa un mierīga bērna tēlu;
- bērns, kas, iespējams, ir ar atšķirīgu ārēju izskatu, fiziski vājāks;
- bērns ar pazeminātu pašvērtējumu;
- bērns, kas ir saskāries ar personīgo robežu pārkāpšanu;
- bērns, kuram ir grūtības nospraust robežas pret citu uzvedību un attieksmi attiecībā pret sevi;
- bērns, kurš nezina par ķermeņa robežām, par intīmām ķermeņa daļām, kāda seksuāla uzvedība ir pieļaujama un kāda nē, kā arī kur meklēt palīdzību, ja kāds ir pārkāpis robežas attiecībā uz bērna privātumu;
- bērns, kas ir emocionāli jūtīgs;
- bērns, kam ir konfliktējošas attiecības ar vienaudžiem vai ir maz draugu;
- bērns, kas ir cietis/cieš no jebkura veida vardarbības “reālajā dzīvē”;
- bērns, kurš izjūt pamešanu novārtā un vientulības izjūtu;
- bērns, kas bieži pavada laiku vienatnē (tai skaitā viedierīcēs);
- bērns ar garīga rakstura vai personības traucējumiem.
Riska faktori attiecināmi uz ģimenes vidi:
- bērns ir nepieskatīts;
- bērnam nav piemeklēta interešu izglītība vai hobiji;
- nerūpēšanās par bērna emocionālajām vajadzībām;
- bieža dzīvesvietas maiņa;
- sociālās izolēšanās veicināšana;
- bērns, kas novēro vecāku savstarpēji konfliktējošas un vardarbīgas attiecības;
- vecāki izvairās no palīdzības meklēšanas, sniegšanas, saņemšanas;
- problēmas neatzīšana, minimizēšana;
- mainīgi primārie aprūpētāji (piemēram, vecāku partneri, vai aizbildņi).
Riska faktori attiecināmi uz sociālo kontekstu:
- sociālo pakalpojumu nepieejamība vai neesamība;
- informētības trūkums;
- daudz riska faktoru tuvākajā sociālajā lokā;
- sabiedrībai ir pieņemoša attieksme pret vardarbību pret bērnu;
- aizspriedumi un mīti par vardarbību interneta vidē.
Jebkurš kiberuzbrukums bērnam, līdzvērtīgi kā jebkura vardarbība “reālajā dzīvē”, var radīt gan īslaicīgas, gan ilglaicīgas sekas, kas var nozīmīgi negatīvi ietekmēt bērna attīstību un sociālpsiholoģisko funkcionēšanu. Bērna drošības izjūtu īpaši ietekmē reālu draudu klātesamība. Parasti bērni nestāsta atklāti par vardarbību pret sevi, īpaši digitālajā vidē, jo nezina, kas notiks pēc izstāstīšanas, kā uz to reaģēs viņam emocionāli tuvi cilvēki un vai varmāka neatriebsies. Kā arī daži bērni nezina, ka tas, kas ar viņiem noticis, ir nepareizi un viņiem kaitējoši.
Sekas uzvedībā:
- izvairīšanās lietot viedierīces;
- noslēgšanās sevī vai citas negatīvas emocijas pēc ziņu saņemšanas digitālajā vidē;
- pašdestruktīva uzvedība – sevis savainošana, atkarības vielu lietošana;
- pakļaušanās fiziskai vai seksuālai vardarbībai reālajā dzīvē;
- atkārtota nonākšana vardarbības situācijās (upura vai varmākas lomā);
- īpaši, piedzīvojot sekstingu vai groomingu, var būt raksturīga vecumam neatbilstoša seksualizēta uzvedība un tieksme meklēt seksuāla rakstura/satura informāciju interneta vidē.
Bērna fiziskajā, emocionālajā un sociālajā pašizjūtā var būt vērojamas dažādas pazīmes, kas var norādīt, ka bērns cieš/ ir cietis no digitālās vardarbības no vienaudžu vai pieaugušo puses. Tomēr dažiem bērniem, kuri to ir piedzīvojuši, var nebūt novērojama neviena no minētajām pazīmēm:
- trauksme lietojot viedierīces (piemēram, saņemot īsziņu vai telefona zvanu);
- krasas uzvedības izmaiņas, kas bērnam iepriekš netika novērotas;
- garastāvokļa svārstības;
- noslēgšanās sevī, domīgums un noslēpumainība attiecībā uz ierīču lietošanu;
- negatīvas domas par sevi vai apkārtējiem;
- paškaitējoša vai destruktīva uzvedība;
- neizskaidrojamas veselības problēmas;
- pazemināta motivācija, interešu zudums, mācību sekmju kritums;
- bērns stāsta par kādu savu paziņu, kas cietusi no vardarbības;
- izteiktas bailes no kāda cilvēka vai vietām;
- īpaši piedzīvojot sekstingu vai groomingu: bērns uzdod vecumam neatbilstošus un neparastus
- jautājumus par cilvēka seksualitāti;
- parādās vecumam neatbilstošas zināšanas par seksuāliem jautājumiem;
- mājieni par seksuālu pieredzi un stāstu stāstīšana;
- izteikta koncentrēšanās uz intīmām ķermeņa vietām un pieaugušo seksuālu uzvedību;
- iesaistīšanās seksualizētas darbībās ar citiem bērniem (arī ar jaunāka vai vecāka vecuma bērniem) vai pieaugušajiem.
Sekas sociālajā sfērā:
- interešu zudums;
- izvairīšanās no sociāliem kontaktiem;
- grūtības veidot emocionāli tuvas attiecības;
- bailes pazaudēt kontroli attiecībās vai izteikta pakļaušanās;
- veidojas izkropļoti priekšstati par sevi un apkārtējās pasaules likumsakarībām;
- sociāli pieņemamo ķermeņa robežu neievērošana.
Sekas kognitīvajā sfērā:
- sekmju pasliktināšanās dēļ motivācijas zuduma un uzmanības noturības grūtībām;
- izplūdis ķermeņa tēls;
- suicidālās domas.
Sekas fiziskajā veselība:
- nerūpēšanās par sevi;
- miega traucējumi;
- ēšanas traucējumi;
- somatiskas sāpes bez redzama iemesla (galvassāpes, vēdersāpes, slikta dūša);
- traucējumi nervu sistēmas darbībā (piemēram “tiki”).
Sekas emocionālajā sfērā:
- garastāvokļa svārstības, kas mijās ar izmisuma, baiļu, bezspēcības un pazemojuma izjūtām;
- vāja emociju kontrole (agresivitātes, dusmu vai panikas “lēkmes”);
- uzmācīgas domas un atmiņas;
- pēctraumas stresa simptomi;
- disociācijas;
- zems pašvērtējums;
- pārņemtība ar atriebības izjūtu.
Lai bērns varētu pārvarēt radītās vardarbības sekas, ir nepieciešams saņemt praktisku palīdzību, ar mērķi, pēc iespējas ātrāk iznīcināt kompromitējošo saturu no publiskās aprites (sarakstes, attēlus u.c.).
Tāpat bērnam nepieciešams apgūt prasmes un iemaņas, kā pasargāt sevi digitālajā vidē. Bērnam ir būtiski saņemt arī profesionālu psiholoģisku palīdzību, kas fokusēta uz traumas pārstrādi, kā arī saņemt emocionālu atbalstu, iekļaujot ģimenes psihoizglītošanu.