Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam:
- bērna aprūpes pienākumu nepildīšana ir bērna fizisko, emocionālo, sociālo vajadzību, veselības aprūpes un izglītības nenodrošināšana, kā arī bērna vecumam neatbilstoša aprūpe, kas ilgtermiņā apdraud bērna veselību un attīstību;
- nolaidība ir bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana vai pavirša, nevērīga pildīšana;
- pamešana novārtā ir ilgstoša vai sistemātiska nolaidība pret bērnu, kas kaitē vai var kaitēt bērna attīstībai, vai rada bērnam fiziskas vai psihoemocionālas ciešanas (bērna pamešana novārtā ir viens no vardarbības veidiem).
Vecāku nolaidība ir bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana, kad bērnam netiek nodrošināta viņa attīstībai atbilstoša aprūpe un viņa izdzīvošanai svarīgas vajadzības, ja vecākiem ir bijusi tāda iespēja šīs vajadzības apmierināt.
Nevienā vardarbības pret bērnu epizodē nav vainojams bērns!
Fiziska nerūpēšanās par bērnu – bērnam nav vecumam un veselībai atbilstošas pārtikas, apģērba, dzīves vides (gulta, galds, sadzīves priekšmeti), bērnam laikus netiek mainītas autiņbiksītes, uz bērna raudāšanu nereaģē, izlaiž ēdienreizes. Nerūpēšanās par bērna uzturu – vecumam un veselības stāvoklim neatbilstošs uzturs.
Emocionāla nerūpēšanās par bērnu – vienaldzīga attieksme pret bērna emocionālajām vajadzībām, tās tiek ignorētas, vecāks ir emocionāli nepieejams, bērns tiek ilgstoši atstāts vienatnē, vecāki apzināti izvairās no emocionālas tuvības ar bērnu. Šāda vecāka uzvedība var rasties, ja vecākiem ir garīgās veselības problēmas, viņi pārmērīgi lieto atkarību izraisošas vielas, ir pastāvīgi aizņemti ar cita veida problēmām, piemēram, cieš no vardarbības partnerattiecībās.
Nerūpēšanās par bērna veselību – bērnam netiek nodrošināta atbilstoša un savlaicīga medicīniskā palīdzība, nav ģimenes ārsta, netiek veiktas profilaktiskās pārbaudes, aprūpētājs pats lemj par ārstēšanu slimības gadījumā (izvēlas zāles un to devas).
Nerūpēšanās par bērna izglītību – bērns bieži kavē vai neapmeklē skolu, viņam nav nepieciešamo mācību materiālu un piederumu, vecāki bērnu no rītiem nemodina, lai viņš dotos uz skolu, vecāki nesadarbojas ar skolas pārstāvjiem, vecāki neinteresējas par sekmēm, vecāki lielākajiem bērniem skolas laikā liek pieskatīt jaunākos bērnus, vecāki nerūpējas par bērna spēju attīstību, vecāki uzstāj uz izglītības programmu, kas nav piemērota bērnam.
Nerūpēšanās par bērna sociālajām vajadzībām – bērna izolēšana no normāliem, vecumam atbilstošiem sociālajiem kontaktiem, piemēram, ar citiem bērniem, bērna ilgstoša pamešana vienatnē, panākot, ka bērns piekrīt kaitējošām darbībām (iesaistās intīmā sarakstē, izvilina attēlus un video), kam var sekot šantāža un tikšanās reālajā dzīvē.
Saistībā ar vecāku nolaidību tiek izdalīti daudzi riska faktori, kas varētu veicināt nolaidīgu izturēšanos pret bērnu. Neviens riska faktors pats par sevi vēl nenorāda uz šīs vardarbības iespējamību. Taču, jo vairāk riska faktoru ir novērojams konkrētā situācijā, jo lielāka iespēja, ka bērns var tikt pakļauts šim vardarbības veidam. Līdz ar to, strādājot ar ģimeni, liela nozīme jāpievērš riska faktoru izvērtēšanai. Preventīvajam darbam ir jābūt vērstam uz riska faktoru mazināšanu.
Riska faktori attiecināmi uz pieaugušo – vardarbības veicēju:
- vardarbības pieredze bērnībā;
- atkarība no alkohola, narkotikām vai citām atkarību izraisošām
- vielām;
- garīga saslimšana (piemēram, depresija) vai personības traucējumi;
- bērns pārņem vecāku pozīciju (lomu), pieaugušais – bērna pozīciju;
- izpratnes trūkums par bērna vajadzībām, attīstību, bērna audzināšanas prasmju trūkums;
- vecāki ar pozitīvu attieksmi pret vardarbību;
- gados jauni vecāki, ar zemu izglītības līmeni.
- Riska faktori attiecināmi uz sociālo kontekstu:
- sociālo pakalpojumu nepieejamība;
- tuvākajā sociālajā vidē ir daudz riska faktoru (piemēram, nabadzība, bezdarbs, liels alholola tidzniecības vietu blīvums, nelegāla narkotiku tirdzniecība u.c.);
- aizspriedumi un mīti par vardarbību;
- vardarbība tuvākajā sociālajā vidē;
- sabiedrībai ir pieņemoša attieksme pret vardarbību pret bērnu.
Riska faktori attiecināmi uz ģimenes vidi:
- ģimene pakļauta nozīmīgām izmaiņām – stress ģimenē, attiecību pārtraukšana, šķiršanās, vardarbība ģimenē, t.sk. vardarbība starp vecākiem;
- bezdarbs, zemi ienākumi vai nabadzība;
- viena vecāka ģimene;
- daudzbērnu ģimene (vairāki mazgadīgi bērni);
- vecāku liela noslogotība darbā;
- nespēja meklēt un pieņemt palīdzību;
- ģimenes dzīves prasmju trūkums – neprasme izrādīt mīlestību,
- cieņu, atbalstu, līdzjūtību;
- bērna/vecāka savstarpējo attiecību grūtības, bērnu
- audzināšanas grūtības;
- sociālā izolēšanās;
- īslaicīgi/mainīgi aprūpētāji ģimenē (piemēram, mātes partneris, kas nav bērna bioloģiskais vecāks, audžuģimenes, aizbildņi).
Riska faktori attiecināmi uz bērnu – vardarbības upuri:
- bērns ar fiziskām (veselības) problēmām (garīgās veselības un/vai citiem traucējumiem, hroniskām saslimšanām);
- bērns līdz četru gadu vecumam.
Pazīmes, kas liecina, ka bērns cieš no vecāku nolaidības:
- stereotipas ķermeņa kustības, kas pirmsskolas vecumā izpaužas kā ritmiska šūpošanās sēžot vai stāvot;
- nesātīga ēšana;
- pastāvīga bada sajūta;
- zagšana vai izdzīvošanai nepieciešamo lietu diedelēšana;
- vecumam nepietiekams ķermeņa svars;
- redzams nogurums, pasivitāte, var iemigt jebkurā laikā;
- nevēlēšanās kontaktēties (noslēgts, vientuļš);
- ātra attiecību veidošana ar svešiniekiem;
- izteikta tieksme pēc pieaugušo uzmanības;
- ķermeņa robežu neievērošana.
Attiecībā uz maziem bērniem pamešana novārtā tiek uzskatīta par vienu no kaitējošākajiem vardarbības veidiem, jo bērnam, dzīvojot pastavīgā stresā, mainās stresa hormonu līmenis (tas būtiski pieaug un nekrītas), kā arī bērns nesaņem pienācīgu stimulāciju, līdz ar to bērna smadzenēs neveidojas pietiekami daudz neironu savienojumu, kas būtiski ietekmē bērna spēju mācīties un apgūt jaunas lietas. Kā arī, visbiežāk emocionālās nerūpēšanās gadījumā, bērnam izveidojas nedroša piesaiste, kas kavē bērna spēju mācīties un apgūt jaunas lietas, jo bērna dabiskā tendence pētīt vidi sev apkārt un mācīties ir nomākta, jo bērns koncentrējas uz iekšējā emocionālā līdzsvara atgūšanu.
Vecāku nolaidība pret bērnu var radīt gan īslaicīgas, gan ilgtermiņa sekas, kas nozīmīgi var ietekmēt bērna attīstību un sociālpsiholoģisko funkcionēšanu. Parasti, lai bērns varētu pārvarēt vecāku nolaidības radītās sekas, ir nepieciešams saņemt specializētu psiholoģisku un sociālu palīdzību, kas fokusēta ne tikai uz traumas pārstrādi, bet arī uz jaunu sociālo prasmju un iemaņu apgūšanu.
Sekas uzvedībā:
- bērns ir miegains;
- zog vai diedelē izdzīvošanai nepieciešamas lietas;
- bieži neapmeklē skolu;
- lieto atkarību izraisošas vielas;
- iesaistās antisociālos grupējumos;
- nerūpējas par savu ārējo izskatu;
- ģērbjas neatbilstoši laika apstākļiem;
- agresīvi uzvedas.
- Sekas kognitīvajā sfērā:
- grūtības koncentrēties;
- pedagoģiskā ielaistība;
- zemi akadēmiskie sasniegumi, sekmes;
- vecumam neatbilstoša un nepietiekama izglītība.
Sekas fiziskajā veselība:
- daudz ielaistu somatisku saslimšanu;
- personīgās higiēnas neievērošana;
- izsalkums;
- nepietiekams svars;
- ekstrēmos gadījumos – vecumam neatbilstoši mazs augums;
- kavēta motorā attīstība;
- utis, blusas, ādas problēmas, slikts zobu stāvoklis.
- Sekas emocionālajā sfērā:
- ierobežota spēja paust un regulēt emocijas;
- trauksme, bailes, nomāktība;
- neuzticēšanās;
- neadekvāti augsts vai zems pašvērtējums.
Sekas sociālajā sfērā:
- grūtības veidot noturīgas attiecības;
- neuzticība pieaugušajiem;
- attiecību grūtības ar vienaudžiem;
- grūtības ievērot ķermeņa robežas;
- viegla un ātra attiecību veidošana.