Tiesības un pienākumi ir kā monētas divas puses. Neviens no mums nevar realizēt savas tiesības, ja nepildām arī pienākumus. Cilvēkiem biežāk raksturīgi sagaidīt, ka citi mainīsies, ievēros mūsu tiesības, bet retāk – saskatīt savas kļūdas. Gan vecāki, gan speciālisti mūsdienās mēdz runāt par to, ka bērni neizrāda pieaugušajiem pienākošos cieņu, nerespektē autoritātes, bet neievēro situācijas, kad paši nav cienījuši bērnu, piemēram, vecākiem bez klauvēšanas ejot pusaudža istabā, skolotājiem klases priekšā jokojot par kāda bērna nesekmīgo atzīmi, dejošanas pulciņa vadītājai raujot bērnu aiz rokas, lai ierādītu deju soļus. It kā sīkumi, bet neviens pieaugušais taču nevēlētos piedzīvot nedz ielaušanos savā privātajā telpā, nedz publisku izsmieklu par kļūdām, nedz, pasarg’ dievs, grūstīšanu! Vēloties sagaidīt atbilstošu attieksmi no bērna, jāmainās ir pieaugušajam un ar savas rīcības paraugu jādemonstrē bērnam gan savu pienākumu realizēšanu, gan tiesību sargāšanu.
Sabiedrībā laiku pa laikam izskan kliedzoši bērnu tiesību pārkāpumu gadījumi, kas lielākai daļai cilvēku rada satraukumu, dusmas vai skumjas. Šie gadījumi ir tik spilgti, ka ļauj nepamanīt sīkas ikdienas situācijas, kur bērna tiesības tiek pārkāptas šķietami nenozīmīgā veidā. Bērnu tiesību līdzdalības princips nosaka, ka bērnam ir tiesības iesaistīties lēmumu pieņemšanā, tai skaitā par savā dzīvē būtiskiem lēmumiem, un bērns to drīkst darīt jau kopš mazotnes. Tomēr, skolās bieži bērniem “brīvprātīgi” jāpiedalās skolas korī, bet vecāki ģimenes restorāna apmeklējuma laikā izvēlas piecgadnieka maltīti, nejautājot bērna viedokli.
Bērna un ģimenes stipro pušu princips nosaka, ka bērnam ir tiesības dzīvot kopā ar saviem vecākiem, bet Latvijā tik augstais šķirto laulību skaits norāda, ka šīs bērna tiesības, visticamāk, tiek sistemātiski pārkāptas. Naidīgas un konfliktējošas attiecības vai attiecību pārrāvums vecāku starpā rada būtiskus bērna tiesību pārkāpumu riskus. Reizēm vecāki, aizvainojuma vadīti, uzskata, ka var neievērot bērna tiesības uz saskarsmi ar abiem vecākiem. Bērns tiek iesaistīts vecāku konfliktos, spiests izvēlēties par labu vienam no viņiem, tādejādi upurējot savas vajadzības, kuras respektēt pieprasa bērnu tiesību labāko interešu princips. “Centrs Dardedze” redzeslokā bieži nonāk bērni no šķirtu vecāku ģimenēm, kuru psiholoģiskā labklājība un tiesības tiek nozīmīgi apdraudētas vecāku strīdu dēļ – bērni mīl gan tēvu, gan māti, bet vienu no viņiem nav satikuši mēnešiem ilgi, jo otrs vecāks nespēj saskatīt savā rīcībā klaju bērna tiesību ignorēšanu – bērnu vajadzības šajās ģimenēs pat netiek apspriestas.
Dažkārt pieaugušie, audzinot bērnus, vadās pēc pārprasta bērnu tiesību ievērošanas principa, jaucot tās ar visatļautību un nolaidību – neierobežojot nepieņemamu bērna uzvedību sabiedrībā, nesagatavojot bērnu vienkāršu pašaprūpes uzdevumu veikšanai un pašam savas istabas sakārtošanai, bērna vietā pildot skolas uzdevumus līdz pat vidusskolai. Neviens no mums nevēlas nonākt tāda cilvēka sabiedrībā, kurš saprot un ciena vien savas tiesības, nerēķinoties ar citiem, neievērojot apkārtējo robežas un vispārpieņemtās uzvedības normas. Pienākuma izjūtu bērnā var ieaudzināt pieaugušais, kurš pats labi saprot arī savas tiesības un pienākumus. Ja skolotājs mēnešiem labo skolēna uzrakstīto kontroldarbu vai nozaudē to, tad grūti pārliecināt bērnu savlaicīgi pildīt mājas darbus. Vecāks, kurš mājās rupji nozākā šādu skolotāju nedrīkstētu būt pārsteigts, kad skolas direktors izsauc viņu uz pārrunām par bērna necenzētu izrunāšanos stundās. Turpretī vecāks, kurš uzmanīgi uzklausījis bērna viedokli par mūzikas skolas bezjēdzīgumu un izteicis sapratni par bērna izjūtām, skaidrojis bērnam ilgtermiņa ieguvumus no klavieru spēles, rēķinājies arī ar bērna tiesībām uz brīvo laiku un rotaļām, visticamāk, varēs sagaidīt, ka bērns pildīs savu pienākumu klausīt vecākus un turpinās šo mūzikas skolu apmeklēt.
Bērnu tiesību pārkāpumi diemžēl caurvij mūsu ikdienu, jo pieaugušiem bieži trūkst dziļākas izpratnes par bērnu tiesībām. Ļaunprātīgi, noziedzīgi bērnu tiesību pārkāpumi Latvijā sastopami pietiekami bieži, bet tiem nebūtu jāiemidzina godprātīgu pieaugušo – gan speciālistu, gan vecāku – modrība un paškritika pret savu rīcību ikdienā. Neviens no mums nevar pieprasīt savu tiesību ievērošanu, ja neesam gatavi pildīt pienākumus, bet pieaugušo pirmais pienākums ir rūpēties un aizstāvēt bērna tiesības – tiesības augt drošībā, ģimenē, būt mīlētam, cienītam, uzklausītam, informētam un laimīgam.
Autors: Centrs Dardedze psiholoģe Inese Sadauska
Sagatavots: portālam Delfi
Informācija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informācijas saturu atbild nodibinājums “Centrs Dardedze”.
