Gudrs bērns ir pasargāts bērns

Mēs visi gribam, lai jaunais mācību gads mūsu bērniem ir ne vien zināšanu, aizraujošu piedzīvojumu un priecīgu notikumu pilns, bet noteikti arī drošs. Tādēļ mums, pieaugušajiem, – vecākiem (un arī pedagogiem) – vajadzētu regulāri ikdienišķās situācijās pārrunāt ar bērniem iespējamos riskus un vēlamo rīcību, jo bērni, īpaši sākumskolas vecumā, vēl nespēj to izdomāt paši.

Sarunu nozīme.

Ļoti svarīgi jau kopš mazotnes ikdienā veltīt bērnam pietiekamu uzmanību un veidot ar bērnu atklātas, uzticēšanās pilnas attiecības, lai viņš zinātu, ka var vērsties pie vecākiem ar jebkuru jautājumu. Turpretī, ja bērns ikdienā netiek uzklausīts, bieži tiek atraidīts, apklusināts vai vecāki viņam netic, ir liela varbūtība, ka arī bīstamā situācijā viņš pie vecākiem vairs nevērsīsies.

Kā runāt? Situācijas var ne vien pārrunāt, bet arī izspēlēt – gan no pašu ikdienas, gan no ziņām par citiem cilvēkiem. Šādas sarunas ļauj saprast, kāds šobrīd ir bērna izpratnes līmenis un kāds padoms viņam vēl nepieciešams. Nav mērķis radīt bailes, bet gan mierīgi, saprotami izskaidrot un ieteikt, kā rīkoties. Vajadzētu runāties tad, kad bērns ir mierīgs un nekas ļauns vēl nav noticis, nevis stresa situācijā. Kad sākt? Kopš sāk runāties.

Par bērna uzticēšanos sajūtām. Kā zināt, kad jāmeklē palīdzība? Ir svarīgi, lai jau mazotnē bērni mācās uzticēties savām sajūtām. Vecāki var skaidrot, ka bērnam jāieklausās savā iekšējā balstiņā – jo parasti sirds pasaka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā. Tā darbojas kā trauksmes zvans, kad jāmeklē palīdzība

Ja bērnam ir bail. Šādās situācijās mazi bērni visbiežāk grib paslēpties un sēdēt klusu, taču jāmudina darīt pretējo – meklēt cilvēkus un saukt palīgā. Palīgā jāsauc arī tad, ja bērns nevienu cilvēku tuvumā neredz, jo kāds tomēr var sadzirdēt. Turklāt palīgā jāsauc ne vien dažas reizes, bet gan tikmēr, kamēr kāds sadzird. Palīgā saukšanu varam arī izmēģināt kopā ar bērnu kopā izmēģināt, taču ar šo vārdu jokot nevar – jo, kad tiešām būs vajadzīga palīdzība, cilvēkiem var šķist, ka tikai spēlējies.

Par attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ko darīt:

Viens no veidiem, kā vienkārši iemācīt bērnam sevi pasargāt no seksuālas izmantošanas ir “Biksīšu likums”: neviens nedrīkst bērnam pieskarties ķermeņa intīmajās vietās, ko parasti sedz apakšbiksītes, arī bērnam nevajadzētu šajās vietās pieskarties citiem. Bērns nekad nav pārāk mazs, lai iemācītos “Biksīšu likumu”, jo jebkura vecuma bērnu var ļaunprātīgi izmantot – turklāt jāapzinās, ka parasti tas ir bērnam pazīstams cilvēks, nevis svešinieks – tāpēc par to jārunā katrā ģimenē. Taču ne biedējošā veidā. Vienkārši pskaidrojot un iedrošinot bērnu. “Biksīšu likumam” ir pieci svarīgi padomi:

1. Tavs ķermenis pieder tikai tev!

2. Ir labi un slikti pieskārieni! Saki “nē” sliktajiem!

3. Ir labi un slikti noslēpumi. Vienmēr izstāsti sliktos!

4. Pasargāt bērnu un novērst vardarbību ir pieaugušā atbildība!

5. Zināt, pie kā vērsties pēc palīdzības.

 

Citas bīstamas situācijas:

Ārkārtas situācijas mājās – bērnam, atkarībā no viņa spējām, jāiemāca zvanīt 112, pasaukt palīdzību pa logu vai iet pie kaimiņiem.

Pārrunājiet mājās vairākkārt:

Ko bērns darītu, ja nakts vidū pamostos un sajustu deguma smaku?

Ko darītu, ja kāds zvana pie mājas durvīm un saka, ka viņš ir policists un viņam jāienāk mājās?

Ko darītu, ja gadās pabraukt garām savai tramvaja pieturai?

Kā rīkoties, ja neviens neatnāk pakaļ uz skolu un telefons ir izlādējies?

Atbilstoši bērna vecumam ieteicams arī iekārtot konkrētu vietu pie ledusskapja, sienas vai tāfeles, kur vienmēr stāv svarīgākie telefoni ārkārtas zvaniem un uzticības personām. Vecākiem bērniem vajadzētu zināt arī bērnu un jauniešu uzticības telefona numuru 116111.

Ceļš uz/no mājām

Vecākiem noteikti jāpārrunā ar bērnu viņa ikdienas maršrutu, kuru bērnam iespēju robežās vajadzētu veikt kopā ar citiem klasesbiedriem. Pēc iespējas jāizvairās no pārvietošanās vienam pašam, jo īpaši nomaļās vietās. Kad bērns kaut kur dodas, viņam vienmēr par to jāpabrīdina vecāki vai citi pieskatītāji.

Ja bērns ceļā jebkādu iemeslu dēļ jūtas nedroši, viņam jāpiezvana vecākiem un jāturpina saruna atlikušo ceļa posmu. Šī iemesla dēļ būtiski uzsvērt, ka vecākiem noteikti iespēju robežās – arī darba laikā – būtu jāpaceļ bērna zvans, jo tas var būt arī drošības jautājums. Vēlams, lai bērnam būtu vairāku tuvu cilvēku telefona numuri un kādu no viņiem vienmēr būtu iespējams sazvanīt.

Ja kāds cilvēks neatlaidīgi pievērš uzmanību vai seko, bērnam vajadzētu doties iekšā tuvākajā veikalā, kafejnīcā vai jebkurā citā sabiedriskā vietā, kur var vērsties pēc palīdzības pie pieaugušajiem – veikala pārdevēja, apsarga, pie kāda cilvēka ar bērniem. Ļoti svarīgi iemācīt bērnam, ka baiļu gadījumā nevajag slēpties un sēdēt klusi, bet gan tieši pretēji – doties uz ļaužu pilnām vietām un pastāstīt par savām bailēm. Šī iemesla dēļ arī veikalos un citās sabiedriskās vietās vajadzētu būt izstrādātiem skaidriem soļiem, kā personāls rīkojas, ja pie viņa vēršas pazaudējies vai nobijies bērns.

Ja bērnu kāds cenšas sagrābt vai ļoti biedē, jākliedz vai skaļi jāsauc “Palīgā!”. Jāsauc ir arī tad, ja bērns nevienu cilvēku tuvumā neredz, jo kāds tomēr var sadzirdēt. Turklāt ne vien dažas reizes, bet tikmēr, kamēr kāds sadzird.

Citu cilvēku (vērotāju no malas) nozīme

Mācot bērniem rūpēties par savu personisko drošību, nedrīkstam aizmirst arī par atbildību no apkārtējo cilvēku puses. Ja kāds cilvēks redz, ka bērns nonācis bīstamā situācijā, viņam tuvojas svešinieks vai bērns ir nobijies, ir noteikti jāiesaistās. Mazākais, ko varam darīt – atklāti pievērst notiekošajam savu uzmanību un pavērot, vai bērnam nav nepieciešama palīdzība. Tāpat varam pieiet bērnam klāt un pavaicāt, vai viss ir kārtībā. Mēs katrs esam atbildīgs par ikviena bērnu drošību.

Pamatnoteikumi, kuru vērts pārrunāt ar bērnu, uzsākot skolas gaitas:

Drosme pateikt Nē! 

Tas var paglābt no nepatikšanām. Neskrien līdzi pūlim. Labāk ir padomāt pašam. Dažreiz vajag vienkārši atteikties uz kādu laiku – piemēram, es nesaku, ka to nedarīšu vispār, bet es to nedarīšu šodien. Tad Tu iegūsi laiku, lai pārdomātu, vai tiešām to vēlies, vai tas nedarīs kādu kaitējumu sev vai citiem.

Ieklausies savās sajūtās! 

Sajūtas nav ne labas, ne sliktas, tās mūs brīdina. Ja jūti bailes, dusmas, kaunu, satraukumu- apstājies, padomā, kāpēc es tā jūtos, kas ir noticis, vai kas varētu notikt?

Tavs ķermenis pieder Tev!

Vienīgi Tu pats vari izlemt, kādi pieskārieni Tev ir patīkami un kam Tu sev atļauj pieskarties.

Neviens nav pelnījis pazemošanu! 

Ja kāds Tevi pazemo, nepaliec viens, atrod draugu vai kādu pieaugušo ar kuru pārrunāt notikušo, meklē izeju kā sevi pasargāt.

Ievēro noteikumus! Noteikumi ir domāti, lai Tevi pasargātu un lai Tu zinātu, ko darīt situācijās, kas Tev nepatīk!

 

 

Raksts tapis projektā “Centrs Dardedze – bērnu tiesību aizsardzībai”. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.  Līguma nr. 2019.LV/NVOF/DAP/027/017

Par materiāla saturu atbild “Centrs Dardedze”.