Kā motivēt bērnus mācīties mājas apstākļos – par to “Centrs Dardedze” klīniskās psiholoģes Anastastijas Pušņakovas rakstā žurnālam Ārsts.lv:
Cilvēks ir sociāla būtne, turpretī mūsu šī brīža realitāte ir sociālā distancēšanās, ierobežota interešu izglītība, attālinātas mācības un lielai daļai vecāku – arī darbs no mājām. Ir vecāki un bērni, kas ir spējuši tikt galā ar mainīgiem apstākļiem, taču lielai daļai ģimeņu ir neziņa par nākotni, ierobežojumi un citas grūtības rada nopietnu spriedzi. Daudziem bērniem tas var radīt trauksmi, nedrošību un apjukumu. Ja vecākam vai bērnam nav bijis viegli tikt galā ar savām emocijām arī agrāk, tagad problēmas kļūst izteiktākas. Tiem, kuriem jau pirms pandēmijas bija grūtības mācībās vai neatrisinātas problēmas attiecībās, esošā situācija tās vēl vairāk saasina.
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs 2020. gada nogalē īstenoja apjomīgu pētījumu, aptaujājot 12 līdz 19 gadus vecus jauniešus Latvijā, lai analizētu jauniešu mentālo veselību un pandēmijas ietekmi. Tajā atklājies, ka 79% pusaudžu sastopas ar grūtībām mācībās, 74% pusaudžu atzīst, ka viņu mentālā veselība Covid-19 laikā ir pasliktinājusies, un 70,4% norāda, ka pēdējo divu nedēļu laikā ir piedzīvojuši nomāktību un depresiju. Bērniem vairāk nekā jebkad nepieciešams atbalsts un rūpes no apkārt esošajiem pieaugušajiem, lai spētu turpināt apgūt jaunas prasmes, jo stresa apstākļos jaunu lietu apguve ir apgrūtināta.
Pašlaik, kad arī mazākās klasītes pārgājušas uz attālinātām mācībām, arvien izteiktāk grūtības var izpausties sākumskolas vecuma bērniem. Pie psihologa bieži vēršas pirmklasnieku vecāki, kas ir norūpējušies par to, ka bērniem īsti nav izdevies piedzīvot, ko tad nozīmē skola šī vārda plašākā nozīmē. Taču uzdevumu jaunāko klašu skolēnu vecākiem atvieglo tas, ka sākumskolas bērni joprojām ir vecumposmā, kad lietas var apgūt ļoti radošos veidos – ikdienas nodarbēs (caur rotaļām, ģimenes sarunām, pastaigu laikā). Protams, jo jaunāks bērns, jo lielāka palīdzība viņam būs nepieciešama (pieslēgšanās, uzdevumu izpilde, mājasdarbu nosūtīšana), salīdzinot ar pusaudzi, kas lielāko daļu uzdotā var izpildīt patstāvīgi. Tomēr arī pusaudžu vecākiem ir grūti motivēt un fokusēt jauniešus mācību procesam, jo virsroku ņem viņu vēlme viedierīces izmantot saziņai ar vienaudžiem par tēmām, kas nav saistītas ar mācībām.
Īpaši izaicinošs šis laiks ir vecākiem, kas ģimenes vidē rūpējas par dažādu vecumu bērniem, jo mācību motivācijas uzturēšanai ir jāspēj veltīt savs laiks un uzmanība katrai atvasei neatkarīgi no bērna sekmēm. Ko tad mēs, vecāki un skolotāji, varam darīt šajā mājsēdes laikā, lai motivētu bērnus apgūt mācības attālināti, kad paši esam uz izdegšanas robežas? Izrādās, diezgan daudz.
Kas bērnu virza?
Motivācija ir bērna darbības virzītājspēks – griba, ticība sev un savai varēšanai. Motivācija var būt ārēja vai iekšēja, negatīva vai pozitīva. Ārējā motivācija ir saistīta ar novērtējumu no apkārtējiem (balles, piezīmes, materiālie stimuli u. c.), savukārt iekšējā – ar bērn dabisko vēlmi izzināt pasauli un apgūt jauno. Bērni ir piedzimuši ar dabīgu iekšējo motivāciju izzināt pasauli, apgūt jaunas lietas, taču, vai tā saglabājas arī turpmāk, ir atkarīgs no apkārtējiem un vides, kurā bērns dzīvo.
Tieši attālinātajās mācībās ir būtiski stiprināt bērna individualitāti un iekšējo motivāciju, nevis salīdzināt viņu ar citiem (klasesbiedriem, brāļu un māsu mācību spējām) vai kritizēt viņa mācību veidu, pat ja tas atšķiras no tā, kā uzdoto sagaidīja skolotājs. Labākā motivācija ir atrast veidu, kā stimulēt tieši bērna iekšējo motivāciju, kāpēc konkrētais uzdevums vai priekšmets ir interesants vai svarīgs pašam bērnam. Īpašu ieguldījumu bērna motivēšanā var dot, palīdzot bērnam ar skolas uzdevumu starpniecību: piemēram, vizuālās mākslas skolotājs var aicināt bērnus izpaust savas emocijas krāsās vai zīmēt mandalu, tiešsaistes sporta stunda dienas vidū var palīdzēt izkustēties, mūzikas skolotāja var iesūtīt relaksējošu mūziku.
Pozitīvi pastiprinājumi nozīmē pamanīt to, kas bērnam izdodas. Līdzās punktiem un atzīmēm bērnam ir ļoti svarīgi saņemt pilnvērtīgu atgriezenisko saiti, kas ļauj ieraudzīt kopējo ainu. Piemēram, tā vietā, lai ar sarkanu pildspalvu un dzēlīgiem komentāriem norādītu tikai uz bērna kļūdām, ir svarīgi akcentēt to, kas konkrētajā pārbaudījumā vai mājasdarbā ir izdevies: “Tev ļoti labi izdevās izpildīt uzdevumus par Otro pasaules karu”, “Es redzu, ka tematu par atomiem tev ir izdevies veiksmīgi izprast”, “Es redzēju, ka tu centies”. Apzinoties, kas bērnam nav izdevies, gan skolotājam, gan vecākam ir jāpalīdz bērnam saskatīt iespējas, kā to var pilnveidot. Piemēram, pedagogs var aicināt skolēnus un vecākus noskatīties kādu filmu par attiecīgo tematu, vai izpildīt konkrētu papildu uzdevumu, kas ļautu labāk izprast tematu. Nepieciešams atbalstīt bērnu un stiprināt viņa prasmes, kā darīt, nevis izteikt bērna pašapziņu graujošas frāzes, piemēram, “tavas rokas aug no nepareizās vietas”, kas bērna prātā var saglabāties visu turpmāko dzīvi.
Negatīvi pastiprinājumi turpretī tiek izteikti ar mērķi radīt bērnam diskomfortu, rosināt vainas, kauna izjūtas, kā arī bailes (piemēram, no negatīva novērtējuma, kritikas vai soda). Bieži vien ārēja motivācija un negatīvi pastiprinājumi strādā tikai īstermiņā – piemēram, kamēr vecāks ir blakus, bērns cenšas, bet, tiklīdz vecāks neskatās, tiek meklēti visi iespējamie veidi, kā no uzdevuma izvairīties vai pretdarboties vecākam. Tas var kļūt nevis par pakāpiena, bet paklupiena punktu, ja vēlamies stiprināt bērna motivāciju mācībās. Pētījumu rezultāti un psihologu praktiskā pieredze pierāda, ka tieši pozitīvie pastiprinājumi paaugstina bērnu motivāciju mācīties un ir noturīgāki laikā.
Sadarbība: skolēns – skolotājs – vecāks
Neatkarīgi no tā, kurā klasē mācās bērns vai kāda bijusi līdzšinējā sadarbība, šobrīd spēkiem ir jāapvienojas. Ir jāatceras, ka apjukuši un izsisti no savas komforta zonas ir pilnīgi visi, tādēļ bez iejūtības, sapratnes un atbalsta mums neiztikt.
Svarīgi katram paturēt prātā savu galveno lomu:
- bērna uzdevums ir mācīties, attīstīties, iegūt jaunas zināšanas un prasmes;
- skolotāja uzdevums ir skolot jeb nodot savas zināšanas un pieredzi veidā, kas ir atbilstošs bērna vecumam un attīstības līmenim;
- vecāku uzdevums ir nodrošināt vidi un apstākļus, kuros bērns spēj mācīties, un atbalstīt bērnu, kad viņš saskaras ar grūtībām.
Sniedzot bērnam individuālu uzmanību laikā, kad viņš mācās attālināti, varam labi pamanīt viņa stiprās puses un jomas, kuras padodas mazāk. Sākotnēji svarīgi saprast, ko bērns jau prot un kas viņam jāapgūst. Būs lietas, ko zina vecāki, un citas lietas, ko pamana skolotāji, tāpēc ir tik svarīgi šobrīd spēkiem apvienoties – organizēt regulāru saziņu starp klases audzinātāju, konkrēto priekšmetu pedagogiem un vecākiem. Katram mācību priekšmetam ir sava specifika, un katrai vecuma grupai ir savas īpatnības. Taču, tāpat kā ģimene pieskaņojas skolas sistēmai, mums ir jāpieskaņojas arī bērniem – jāsaprot, ka būs bērni, kuri gatavi piedalīties tiešsaistes stundās, bet dažādu aspektu dēļ nevēlēsies ieslēgt kameru vai ierakstīs iemācīto dzejoli audio formātā. Arī skolotājiem jābūt saprotošiem.
Protams, skolotāji nevar izsekot līdzi visiem saviem audzēkņiem, bet klases audzinātāja laika gaitā var pakāpeniski apzināt katru savas klases audzēkni un – kas ne mazāk svarīgi – katra audzēkņa vecāku, lai pajautātu, kā katrs jūtas, kas izdodas labi, kas mazāk veiksmīgi. Būtiski ir izveidot arī tiešas pieejamības “kanālus” starp skolotājiem un vecākiem. Piemēram, tas var būt kopīgs klases audzinātājas un vecāku čats, kas ļaus vecākiem justies kā daļai no sava bērna izglītības posma, dalīties savos sasniegumos un grūtībās. Nedrīkst aizmirst arī par robežām: skolēniem un vecākiem ir svarīgi zināt, kādā veidā (pa tālruni, e-pastu, izmantojot e-klasi) var sazināties ar katra priekšmeta pedagogu, lai ātrāk saņemtu atgriezenisko saiti, un kurā laikā to drīkst vai nedrīkst darīt.
Sākotnēji bērnam var būt grūti vērsties pie pedagogiem patstāvīgi pēc padoma – īpaši, ja ar kādu skolotāju saskarsme ir bijusi apgrūtināta klātienes mācībās. Te var palīdzēt vecāki, pārrunājot ar bērnu un pedagogu to, kāds būtu labākais sadarbības modelis ar konkrētā priekšmeta skolotāju. Piemēram, bērns kopā ar vecākiem uzraksta vēstuli un nosūta skolotājai, vai tomēr bērns jutīsies drošāk, ja skolotājai par konkrēto jautājumu piezvanīs vecāks. Svarīgi, lai pedagogs skolēnu iedrošinātu: “Es novērtēju, ka piedalies konsultācijās”, “Man prieks, ka uzdod man jautājumus par neskaidriem tematiem, droši raksti man, ja vajag palīdzību”. Ja vecāki un bērni jutīsies droši, sazinoties ar pedagogu, un viņiem nebūs ilgstoši jāgaida atbildes, tad mācību process virzīsies ar mazāku spriedzi. Tāpat būs vieglāk saprast, kas bērnam rada grūtības un ko var mainīt, piemēram, bērns nevar tik ilgi, cik konkrētā dienā paredzēts, nosēdēt pie datora, tāpēc pēdējo darbu nav paspējis izdarīt.
Cik daudz no bērna prasīt?
Bērna galvenā “bāka”, kas var radīt viņam drošības un stabilitātes izjūtu, ir vecāki, vēlāk arī skola, draugi un hobiji, bet šobrīd tas viss kļuvis grūtāk pieejams. Pašlaik arī vecākiem var trūkt laika un pacietības, un tas traucē kontrolēt savas emocijas, sadzirdēt bērnu un būt blakus. Ja vecāks arī agrāk bija kontrolējošs vai izteikti norūpējies par bērna sekmēm, šobrīd, labu gribot, viņš var izdarīt vēl lielāku spiedienu uz atvasi, kas var panākt pretēju efektu. Mācoties klātienē, viņš varēja ātri pavaicāt kaut ko klasesbiedram vai pieiet pie pedagoga un “turēties līdzi”, bet tagad – vai nu bērns kļūst pavisam “neredzams”, vai arī viņam jāuzdod jautājums publiski, visiem redzot. Dažkārt bērns mēģina tikt galā pats, bet viņam nesanāk, tāpēc viņš sāk padoties.
Lai arī ir daļēji saprotama vecāku vēlme mudināt atvasi mācīties tikpat labi kā iepriekš vai labāk, šobrīd apstākļi ir mainījušies. Būtu vēlams šobrīd neizvirzīt pārāk augstas prasības un koncentrēties uz to, kas bērnam izdodas. Ja bērna sekmes pasliktinās, dusmošanās nekādi nepalīdzēs – tā vietā labāk padomāt, kas ir grūtību iemesls. Iespējams, bērnam vienkārši nepieciešama palīdzība, kā kaut ko tehniski atrisināt, sameklēt papildu informāciju vai pajautāt padomu pedagogam. Var būt, ka nav apmierinātas kādas svarīgas bērna vajadzības. Svarīgi pieņemt, ka šobrīd panākumi var nebūt tik labi, un nevainot bērnu.
Visbiežāk kritizēt bērnu nozīmē kaisīt sāli viņa brūcē – bērns nav varējis apgūt vai izprast tematu, izpildīt mājasdarbu vai kontroldarbu, viņš jūtas slikti, un tam visam “pa virsu” mēs vēl viņu kauninām un vēl vairāk pazeminām bērna pašvērtējumu. Kritika kaitē gan mūsu attiecībām ar bērnu, gan arī laupa bērnam pārliecību par to, ko un kā viņš dara. Nevajadzētu koncentrēties uz piezīmēm par ķēmošanos kameras priekšā stundu laikā, izteikt apgalvojumus par bērna personību kopumā (“tu stulbs esi, ka nesaproti?”) vai paust tādus vispārinājumus (“tu nekad” vai “tu vienmēr”). Taču pat visjūtīgākie bērni spēj pieņemt konstruktīvu atgriezenisko saiti. Ir vēlams fokusēties uz konkrēto darbu un veidot sarunu par radušos situāciju, lai kopā ar bērnu no tās varētu izdarīt secinājumus un izdomāt, kā to turpmāk varētu darīt citādi. Konstruktīva atgriezeniskā saite ir vērsta uz nākotni, motivē rīcībai, palīdz meklēt risinājumu, un tai ir pozitīvs tonis. Gluži kā tas, ko mēs, pieaugušie, sagaidītu no saviem priekšniekiem darbavietā.
Šobrīd kā nekad iepriekš ikvienam bērnam (pat tam, kura sekmes ir labas) ir svarīgi dot otru iespēju, kas motivēs neapstāties un izprast kļūdu labojumu principu. Palīdzēsim bērniem saprast, kas neizdevās, un iedrošināsim mēģināt vēlreiz. Šo prasmi nepieciešams stiprināt – piemēram, ar skolotāja vēstījumu: “Paldies, ka pabeidzi iesākto, tev labi sanāca”, “Es redzu, ka tev ir grūti izprast šo tematu attālinātās mācībās. Vai vēlies testu aizpildīt vēlreiz pēc mūsu konsultācijas?”. Savukārt vecāki var pārrunāt ar bērnu, ko mēs iegūstam, uzlabojot savu darbu, pat ja sākotnēji tas šķiet maznozīmīgi.
Jebkuram pieaugušajam pret bērnu ir jāizturas cieņpilni, jo tikai tā bērns var justies svarīgs. Arī mācību kontekstā liela nozīme ir cieņai, tāpēc mēģināsim vairāk pielāgoties bērna vajadzībām, nevis tērēt spēkus, regulāri pieprasot, lai bērns pielāgojas pieaugušajiem. Nenostrādīsim bērnu “fakta priekšā”, bet biežāk domāsim kopā, kā būtu labāk. Uzslavēsim bērnu par katru jums, vecākiem un pedagogiem, uzdoto jautājumu. Tāpat arī vecākiem ir jāspēj saglabāt cieņu pret pedagogiem, īpaši bērna priekšā. Ja paužam kritiku ar tādām frāzēm kā “kurš tev šitā māca!”, tas ļoti negatīvi ietekmē kopējo bērna attieksmi un motivāciju apgūt priekšmetu.
Kā organizēt ikdienu?
Šobrīd nav nekā svarīgāka par skaidru dienas ritmu, taču bērniem jāapgūst arī elastība. To mums ļoti spilgti māca pandēmija attiecībā uz mācībām. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jāsākas haosam: bērniem jāsaglabā noteikts miega un nomoda režīms, ēdienreižu režīms un pilnvērtīgas, pārdomātas pauzes starp mācībām. Šobrīd būs nevietā bērna nenobriedušo nervu sistēmu noslogot ar neadekvātu atbildības nastu, pat ja tas ir “pamatpriekšmets” vai “programma to paredz”. Ir skaidrs, ka mācību process šobrīd ieilgst salīdzinājumā ar mācībām klātienē, tāpēc skolas sistēma jāorganizē tā, lai rīts sāktos ar īsākām sesijām, pakāpeniski pagarinot laiku un pamīšus lietojot vizuālos, audiālos un rakstiskos stimulus.
No tehnoloģiju attīstības viedokļa mēs esam gatavi attālinātajām mācībām, taču realitātē tas var radīt daudz sarežģījumu – “uzkaras” dators vai internets, dažādi skolotāji izmanto dažādas platformas. Vecākiem, bērniem un skolotājiem ir jābūt vienotai izpratnei, kādā veidā katrs priekšmets tiek pasniegts attālināti, tāpēc ieteicams bērniem ar vecākiem mājās izveidot uzskatāmu tabulu, kurā redzami priekšmeti, kādos veidos tie tiek pasniegti un kādos veidos nepieciešama mājasdarbu izpilde. Ģimenēs, kurās ir dažādu klašu audzēkņi, būtiski parūpēties, lai katram bērnam būtu izveidota sava mācību vide un sistēma, ņemot vērā individuālās īpašības un vajadzības.
Šobrīd viss, kas ir saistīts ar mācībām, ir viens liels mājasdarbs. Tā kā bērns attālinātās mācībās pavada daudz ilgāku laiku nekā klātienes mācību laikā, daudz lielāka uzmanība jāpievērš bērna mācību videi. Bērnam var būt apgrūtinoši pildīt mājasdarbus, ja blakus telpā tētis spēlē datorspēles vai mamma netālu gatavo mīļāko ēdienu. Tāpat ar skolēnu jāizrunā, kas viņam var palīdzēt mobilizēties mācībām, un palīdziet to viņam nodrošināt, pat ja jums tas var šķist mazsvarīgi (piemēram, līmlapiņas, tabulas pie sienas, izprintēti materiāli).
Ikdienas sarunas – zelta vērtē
Lai motivētu bērnu mācīties, nekad nepietiks tikai ar paskatīšanos e-klasē un jautājumu “Kā tā? Kas tev ir? Atkal!”. Ja bērni mājās ir pavadījuši dienu mācībās, būtiskākais vakarā neskriet uzreiz kontrolēt izpildīto, bet gan apskaut savu bērnu, iziet ar viņu pastaigā apkārt mājai, pagatavot siltu tēju ar kārumu un tikai tad interesēties par mācībām. Tāpat svarīgi arī neizvairīties no sarunām par emocijām un izjūtām – bērniem jāļauj izreaģēt tās, atbalstot, ka ir normāli šobrīd šādi justies vai domāt. Pusaudžiem var emocionāli palīdzēt arī saziņa ar draugu: saruna ar cilvēku, kas jūtas līdzīgi, palīdz justies labāk. Emocionāls atbalsts vajadzīgs gan bērniem, kam mācībās iet grūtāk, gan arī bēriem, kas šķietami ar visu tiek galā.
Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, var traucēt mācīties apjukums informācijā par pandēmiju. Atbilstoši bērna vecumam un jautājumiem jūs varat pārrunāt šī brīža situāciju pasaulē, taču izmantojiet tikai uzticamu informāciju no pārbaudītiem avotiem. Jāmēģina atturēties kritizēt šī brīža attālināto mācību procesu bērnu klātbūtnē – pat ja tas nav pilnvērtīgs.
Vēl viens ļoti svarīgs sarunu temats šobrīd ir drošība interneta vidē un attiecībās ar citiem cilvēkiem. Jo lielāka piekļuve tehnoloģijām un internetam, jo vairāk tas paaugstina riskus jebkura vecuma bērnu drošībai un privātumam. Regulāri jāpārrunā, ar kādu informāciju, bildēm un video bērns nedrīkst dalīties internetā. Vecākiem un bērniem jāzina par riskiem, ko rada iedraudzināšana, sekstings, pornogrāfijas pieejamība un kibermobings, par ko ikviens var ziņot drossinternets.lv. Apspriediet, kāda ir piemērota uzvedība bērnu izmantotajās platformās un videozvanos, un kopā izveidojiet vai uzzīmējiet skaidrus noteikumus interneta lietošanai.
Svarīgākais – attiecības!
Jebkurš bērns piedzimst ar apzinātu tieksmi izzināt pasauli, bet tālāk mums kā pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība – vai mēs to veicinām vai graujam. Iemācīt mācīties ir sarežģīta misija, īpaši šobrīd, tomēr tā ir iespējama, ja to uzskatām par mūsu prioritāti un iekšējo vērtību. Aicinām ikvienu vecāku apzināties, ka attiecības ar savu bērnu, kontakta saglabāšana ar viņu ir šobrīd svarīgākais: bērna emocionālai un fiziskai veselībai ilgtermiņā ir lielāka nozīme nekā panākumiem skolā. Un, ja kļūst pārāk grūti, nevajag kautrēties meklēt psiholoģisku atbalstu – tas šobrīd var noderēt kā bērniem, tā vecākiem.
Materiāls sagatavots žurnālam Ārsts.lv.