Seksuālā vardarbība pret bērnu ietekmē ģimeni neatkarīgi no tā, vai vardarbība ir nākusi atklātībā un bērns par to stāstījis, vai nē, jo vardarbības iespaidā mainās bērna uzvedība un psihiskā veselība. Vecāku reakcija, uzzinot par notikušo vardarbību pret bērnu, ir pielīdzināma sekundārai traumai, proti, tā ir kā spoguļreakcija tam, ko pārdzīvo cietušais bērns un var turpināties gadiem ilgi, viļņveidīgi, ne tikai laika periodā, kad vardarbība atklāta. Vecāku pārdzīvojumi var izpausties kā intensīvas bailes, bezpalīdzība, šausmas. Nepatīkamās atmiņas un ainas var neprognozējami ielauzties apziņā, pat tad, ja vecāki nav redzējuši seksuālo vardarbību pret bērnu paši savām acīm. Vecākiem var būt miega traucējumi, hipermodrība un tramīgums, grūtības koncentrēties, var veidoties bezcerība par nākotni. Dažiem vecākiem var tikt uzstādīta pēctraumas stresa traucējumu diagnoze, var veidoties depresija pat vairākus gadus pēc vardarbības atklāšanas, psiholoģiskas problēmas var pieaugt ar laiku, nevis eskalēties brīdī, kad atklājusies seksuālā vardarbība. Daži vecāki stāsta par savas identitātes zudumu, jo mainās veids, kā viņi uztver ģimeni un sevi kā vecāku. Zūd jēga dzīvei un visiem tiem ziedojumiem ģimenes vārdā, ko katrs no mums, kam ir ģimene, ir veicis. Vecāki var vainot sevi notikušajā, izjust bezspēcību, dusmas, trauksmi, izmisumu, sēras. Emocijas var būt īpaši spilgtas, ja vardarbība notikusi ģimenes ietvaros un varmāka bijis, piemēram, nevardarbīgā vecāka partneris, vai arī, ja vecāks bērnībā pats cietis no seksuālās vardarbības.
Vardarbības iespaids uz bērna brāļiem un māsām
Kaut pētījumu par seksuālās vardarbības ietekmi uz upura brāļiem un māsām ir maz, tomēr tie liecina, ka brāļiem/māsām pieaug risks veidoties uzvedības un emocionālās sfēras traucējumiem, proti, depresijai, trauksmei, dusmām un apjukumam, vainas izjūtai, kas vairo ģimenes kopējo nelabvēlīgo mikroklimatu.
Bērni, kas cietuši no vardarbības, var justies atbildīgi par izmaiņām ģimenes attiecību dinamikā un labklājībā, kā arī par izjukušajām draudzībām, mobingu skolā un tenkošanu par viņiem. Arī upuru māsas/brāļi var ciest no tenkošanas, mobinga, draudzību izjukšanas, bet tas, savukārt iespaido to, kā vienas ģimenes bērni attiecas pret upuri.
Cietušā bērna brāļi un māsas var:
- distancēties no savas ģimenes un censties veidot siltas emocionālas attiecības citās ģimenēs (piemēram, tuvināties ar draugu vai partneru ģimenēm);
- var notikt arī tieši pretējais – brālim/māsai var veidoties ļoti cieša saikne ar cietušo bērnu vai varmāku, ja seksuāla vardarbība notikusi vienas ģimenes bērnu starpā. Citi brāļi/māsas jūtas atbildīgi par cietušo bērnu un uzņemas savam vecumam un spējām neatbilstoši lielas rūpes un aizstāvību.
- Līdzīgi kā bērna vecāki, arī brāļi un māsas var just šoku un kaunu par notikušo, dažiem var saglabāties attiecības ar vecākiem, bet pārtrūkt attiecības ar citiem ģimenes bērniem.
Vecāku reakcijas
Vecāki, uzzinot par bērna seksuālu izmantošanu, var reaģēt dažādi:
- Daļa vecāku izjūt šoku, reaģējot apmēram sekojoši: “Man bija sajūta, ka asinis aizplūst no galvas”, “Es nespēju apjēgt, ko bērns man saka”, «Tas ir postoši!», «Tas ir sirdi plosoši!», «Mani ir sajūta, ka pasaule sabrukusi», «Murgs kaut kāds!». Vecāki jūtas apjukuši, apstulbuši, “galva griežas”, «vemt gribas». Vecāki piedzīvo sajūtu, ka notiekošais nav reāls. Šoks var turpināties ilgstoši.
- Daži izjūt atvieglojumu, jo beidzot ir gūts skaidrojums un apstiprinājums jau esošajām bažām. Minētās izjūtas var veidoties vai nu uzreiz, vai pēc kāda laika, kad šoks atkāpjas, dodot vietu atvieglojuma izjūtai. Viss saliekas pa plauktiem, jo vecāks beidzot spēj izprast sava bērna uzvedību, piemēram, pašsavainošanos, agresiju. Vecāks var domāt: «Beidzot man viss ir skaidrs» vai «Pār mani nāca apskaidrība».
- Vislabāk, ja vecāki tic bērna teiktajam un apstiprina, pieņem bērna emocijas. Diemžēl tā notiek ne vienmēr.
- Daļa vecāku var reaģēt ar neticību bērnam, notikušā minimizēšanu un pat upura vainošanu. Vecākiem ticēšana un neticēšana bērna teiktajam var būt svārstīga, jo sākotnēji seksuālā vardarbība liekas neiederīga vecāka pasaules skatījumā. Vecāki var izvairīties pieņemt bērna teikto un neticēt, bet vienlaikus demonstrēt sargājošu uzvedību pret bērnu (piemēram, neatstāj vairs bērnu vienu ar vardarbīgo brāli, ļauj bērnam gulēt vecāku guļamistabā u.c.). Citi vecāki tic bērnam, bet domā, ka piedzīvotais nav radījis nopietnas sekas bērna psiholoģiskai labklājībai (piemēram, vecāki domā, ka “viņi jau tikai spēlējas”, “laikam bija saskatījušies nepiemērotas filmas”).
Vardarbībai notiekot ģimenes lokā, vecāki mēdz attaisnot varmāku (piemēram, seksuālas vardarbības gadījumā starp brāļiem, vecāki var attaisnot vardarbīgo brāli stāstot, ka “viņam taču ir meitene!”, “viņi taču savā starpā tik jauki spēlējās!”). Minētais var būt īpaši novērojams, ja vardarbīgais bērns pēc notikušā ticis izņemts no ģimenes – šajos gadījumos vecāki pat var domāt, ka viņš pats ir upuris.
Attiecības ar bērnu
Notikušas un atklātas vardarbības iespaidā var mainīties vecāku audzināšanas stils:
- Pieaug pāraprūpe, neuzticēšanās citiem pieaugušajiem, kas pieskata bērnu, kas kopumā var kavēt normālu bērna attīstību – sociālo un emocionālo prasmju veidošanos. Vecāki un arī bērna brāli un māsas var kļūt pārmēru sargājoši, jo izjūt milzīgu nedrošību un trauksmi. Tas var turpināties gadiem ilgi, arī tad, kad cietušais bērns jau pieaudzis (piemēram, vecāki raizējas par to, kā bērnam veiksies ar studijām, partneru izvēlē, vai vardarbības pieredze ietekmēs bērna izvēles pieaugušā dzīvē). Vecāki un bērna plašākā ģimene visu laiku modri un pārspīlēti seko bērna psihiskai veselībai, dzīvesgājumam.
- Citi vecāki tiek galā ar savu vainas izjūtu, emocionāli un fiziski distancējoties no bērna (piemēram, bērns tiek aizsūtīts prom uz laukiem, un vecāki sazvanās, kontaktējas ar bērnu ļoti reti). Šāda stratēģija īpaši izplatīta vecākiem, kas paši cietuši no vardarbības, jo bērna ciešanas atsauc atmiņā vecāka paša traumu, sāpinošas atmiņas.
- Vecākiem var būt grūti disciplinēt savu bērnu. Parādās nekonsekventa un juceklīga disciplinēšana.
- Dažkārt vecāki izjūt grūtības iesaistīties ar bērnu rotaļu aktivitātēs, runāt ar bērnu par pozitīvām tēmām.
- Liels izaicinājums vecākiem ir tikt galā ar neatbilstošu bērna uzvedību, kas tipiski parādās pēc seksuālās vardarbības pieredzes, piemēram, ar seksualizētu uzvedību, agresiju, naidīgumu, atsvešināšanos, bērna psihiskās veselības pasliktināšanos un atkarību izraisošu vielu lietošanu, bērna pašsavainošanos, pašnāvības draudiem un mēģinājumiem.
Vecāki jūt dubultu izaicinājumu – no vienas puses sniegt atbalstu bērnam, kurš cietis no vardarbības un demonstrē izmaiņas uzvedībā, emocionālajā jomā, bet no otras – šajā situācijā vecāks pats cīnās ar emocionālu spriedzi. Tas rada apburto loku, kas savukārt mazina bērna iespējas atlabt no traumatiskās pieredzes un tikai turpina palielināt slogu vecākam.
Sociālās attiecības
Mainās vecāku sociālās attiecības:
- var izjukt partnerattiecības un laulības;
- katram vecākam var atšķirties veids, kā viņš tiek galā ar situāciju, tas rada spriedzi savstarpējās attiecībās (piemēram, tipiski tēvs aizvien vairāk laika pavada darbā, bet māte tikmēr turpina pildīt aizvien pieaugošos ikdienas pienākumus);
- veidojas plašāka sociāla izolētība, jo vecāks neuzticas citiem cilvēkiem. Vecāki jūt kaunu un cenšas slēpt notikušo, piemēram, no bērna vecvecākiem. Noslēpumainība atdala vecākus no viņu ierastajām sociālā atbalsta sistēmām;
- finanšu grūtības – gadījumos, kad varmāka bijis nevardarbīgā vecāka partneris, tiek zaudēts varmākas finansiālais ieguldījums ģimenes labklājībā un viss smagums paliek uz nevardarbīgā vecāka pleciem. Dažkārt vecāks zaudē darbu. Reizēm jāmaina dzīvesvieta, bēgot no varmākas.
Saskarsme ar profesionāļiem
Vecāku stress pieaug saskarē ar tiesisko sistēmu un sociālajiem dienestiem:
- vecāki izjūt lielu izaicinājumu orientēties šajā sistēmā;
- bieži vecāki patiešām saņem vai uztver kritiku un nosodījumu no profesionāļu puses par to, ka nav pasargājuši savu bērnu. Tas liek domāt par to, cik iejūtīgiem jābūt profesionāļiem sarunā ar nevardarbīgo vecāku;
- vecāki jūtas noraidīti, diskvalificēti, jo institūcijas sāk pieņemt lēmumus par bērna dzīvi, neiesaistot vecāku, sāk savā starpā sarunāties “pāri vecāka galvai”. Vecāki var justies kā atstāti aiz durvīm saskarē ar policiju, sociāliem dienestiem, bāriņtiesu un citiem profesionāļiem.
Sabiedrībai un profesionāļiem ir liela loma seksuālās vardarbības mazināšanā, jo atklāt tiesu sistēmai notikušo vardarbību gan vecākus, gan bērnus visvairāk kavē bailes par vainošanu un kaunināšanu. Vecāki un bērni netic, ka policija pasargās, tādēļ nestāsta. Tikmēr pētījumi liecina, ka pastāv nozīmīga saikne starp upura un viņa ģimenes locekļu funkcionēšanu, atbalsts visai ģimenei, ne tikai upurim, ir nozīmīgs bērnu pasargājošs faktors, kas veicina sekmīgāku atgūšanos no traumas. Tāpēc ir svarīgi stiprināt, atbalstīt vecāku, nevis graut viņa izjūtu kā vecākam, kas jau tāpat ir tik ļoti ievainota.
