Iedomājies sevi bērna vietā!

Kampaņas apraksts

1.jūnijā – Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā – “Centrs Dardedze” uzsāk kampaņu “Iedomājies sevi bērna vietā!”. Pēdējos gados esam daudz skaidrojuši, ko bērnam nodara dažāda veida vardarbība un kā nevajadzētu pret viņu izturēties. Bet kā būtu, ja mēs palūkotos uz šo tēmu no otras puses – ko ikdienā, praktiski nozīmē drošas attiecības ar bērnu? Kā ļaut bērnam piedzīvot cieņpilnas attiecības, ieliekot drošus pamatus visai viņa turpmākai dzīvei?

Ikdienā mēs Džimbas drošības programmā mācām pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem par to, ka nedrošās situācijās jāvēršas pie saviem “drošajiem cilvēkiem” - pieaugušajiem, kuriem viņi uzticas. Bet vai katram bērnam vecāki ir viņa drošie cilvēki? Kampaņas laikā skaidrosim mūsu skatījumu, kas ir bērnam drošs vecāks: tāds, kurš ievēro bērna robežas, ieklausās viņā un runā ar bērnu par tēmām, kas bērnam svarīgas.

Kampaņas mērķauditorija galvenokārt ir 5-10 gadus vecu bērnu vecāki, kā arī jebkurš cits pieaugušais, kas piedalās bērnu dzīvē.

Sarunas ar ekspertiem

“Centrs Dardedze”, Apollo.lv, LSM Bērnistabas un “Debesmanna.com” Facebook lapās redzamas vērtīgas sarunas ar ekspertiem:

Tests vecākiem – cik drošas ir manas attiecības ar bērnu?

Tests ir paredzēts 5 līdz 10 g.v. bērnu vecākiem. Mērķis – aicināt vecākus novērtēt pašiem sevi un palūkoties uz savām attiecībām ar bērnu no drošu attiecību viedokļa. Šī testa mērķis nav atbildēt pareizi, bet gan patiesi pašiem pret sevi. Mēs nevērtēsim. Aizpildot visus jautājumus, redzēsi pie katra jautājuma nelielu komentāru, kāpēc tas ir svarīgs drošu attiecību aspekts. Ja vismaz viens jautājums liks aizdomāties un pamainīt kaut ko savā ikdienā, savu mērķi būsim sasnieguši!

AtvērtAizvērt

Tests

Uzkliedzu bērnam
Nomierinu bērnu un pārrunājam, kāpēc tā notika
Abu minēto kombinācija
Ir dabiski, ka vecākiem ir emocijas. Taču bērns būs lielāks ieguvējs tad, ja vecāks nesteigsies bērnu vainot, nosodīt un spēs saglabāt saprotošu attieksmi: vispirms nomierināties pats, nomierinās bērnu un tad risinās situāciju.
Paņem bērnu un pats ieliec viņu baseinā
Saki bērnam – ja viņš nekāps baseinā, tad tūlīt braucam mājās
Centies bērnu nomierināt, saprast, kāpēc viņš negrib kāpt baseinā un kopā izdomāt, ko bērns būtu gatavs mēģināt
Mēs, vecāki, gribam labu – lai bērns droši izbauda ūdens priekus un nešķiež laiku velti. Taču, ar varu un piespiešanu liekot bērnam darīt to, kam viņš nav gatavs, mēs pamatīgi bradājam pāri bērna izjūtām un mācām viņam – tas, kā Tu jūties, nav tik svarīgi, kā tas ko es gribu. Ieklausīsimies bērnā un palīdzēsim viņam tuvoties jaunajam savā tempā.
"Neraudi."
"Nevajag sūdzēties, jāmāk pašam tikt galā."
"Pastāsti, kā jūties, kas tieši notika."
Mēs esam dažādi – vienam vecākam ir pierasts runāties par izjūtām, bet citam varbūt jau kopš paša bērnības emocijas ir noliktas tālākā plauktiņā. Iespējams, vecāks grib izaudzināt drosmīgu, patstāvīgu bērnu, tomēr ir jānovērtē tas, ka bērns vēršas pie mums pēc palīdzības. Cenšoties "atslēgt" bērna emocijas vai nosodot "sūdzēšanos par sīkumiem", mēs riskējam, ka bērns atslēgs arī ļoti svarīgas emocijas un pie mums vairs nevērsīsies arī par patiešām lielām problēmām.
Ir veselīgi painteresēties par bērna viedokli jau no mazotnes – tas ceļ viņa pašapziņu, apliecina mūsu cieņu pret viņu un pamazām veido bērnā prasmi formulēt un aizstāvēt savas domas. Tas ļoti noderēs turpmākajā dzīvē.
Liela daļa vecāku jau labi zina, ka daudz biežāk bērniem nodara pāri (t.sk. seksuāli izmanto) nevis svešinieki, bet gan pazīstamie, tuvie cilvēki. Tajā pašā laikā bērniem vecāki joprojām visbiežāk stāsta par "ļauno svešinieku". Diemžēl tas noved pie situācijām, kad bērns nav spējīgs atpazīt riskus, ko rada ģimenes locekļi vai draugi, un vērsties pēc palīdzības – jo par to neviens bērnam nav stāstījis. Svarīgi bērnam skaidrot, ka arī par tuva cilvēka pāridarījumu vai “robežu pārkāpumu” vecākiem vai citiem uzticamiem pieaugušajiem var un vajag uzreiz pastāstīt.
Ir izmantotas
Nav izmantotas
Būsim godīgi – saspringtā situācijā, steigā diezgan daudzās ģimenēs kaut kas gadās. Jautājums – vai tā ir ikdiena vai izņēmums, par ko spējam atvainoties, paskaidrot bērnam un novērst šādu situāciju atkārtošanos. Ja tā ir ierasta prakse, mēs vistiešākajā veidā mācām bērnam, ka cits cilvēks (pat tuvākais cilvēks) drīkst nodarīt bērnam sāpes, un varam būt droši, ka bērns to patiešām apgūs – vai nu ieņemot upura lomu dažādās attiecībās vai pats darot pāri citiem (iespējams, arī uzņemoties abas lomas vienlaikus). Teiksim skaidri: cieņu tas pavisam noteikti nemāca.
Atvainojies
Neatvainojies
Skaidrs, ka vienmēr ir kādi objektīvi iemesli, kāpēc mēs bērnam tā izdarījām. Bet ne par to ir stāsts. Svarīgākais te ir jautājums – vai Tu kā vecāks pamani, apzinies, kad esi pārkāpis bērna robežu? Un vai tu spēj uzņemties atbildību, tādējādi parādot, ka bērns arī ir cilvēks, kurš pelnījis līdzvērtīgu attieksmi, cieņu un arī atvainošanos?
Anatomiskos nosaukumos vai vispārpieņemtos vārdos, ko var saprast arī, piemēram, ārsts
Apzīmētas ar jautriem, pašu izdomātiem nosaukumiem, ko saprotam tikai ģimenes lokā
Netiek apspriestas
Jā, ar mums bērnībā, visticamāk, par to nerunāja - kas tur mums starp kājām ir un kā to "pareizi" sauc. Līdz ar to daudziem vecākiem trūkst šī ieraduma – arī intīmās vietas nosaukt vārdā. Taču arī tā ir daļa no mūsu ķermeņa – tāpat kā deguns vai elkonis, ko nosaukt mācām jau mazulīšiem. No bērna drošības viedokļa ir svarīgi, ka mēs ar bērniem spējam par šīm ķermeņa daļām ikdienā sarunāties (ka tas nav nekas TĀDS), ka bērns spēj tās nosaukt, turklāt izmantotos terminus varētu saprast arī, piemēram, pedagogs vai ārsts. Ja meitenīte izstāsta dārziņa pedagogam, ka kāds ir aizticis viņas "puķīti", ir risks, ka bērns paliks bez nepieciešamās palīdzības. Tādas situācijas notiek.
Paskaidro (atbilstoši bērna izpratnes līmenim)
Vērsies pie kāda pēc padoma, kas palīdz to paskaidrot
Izvairies atbildēt
Ir tēmas, kuru pārrunāšanu ar bērnu mēs gribētu atlikt – piemēram, līdz pusaudža gadiem. Taču bērns kaut ko padzird no ekrāniem vai draugiem un pajautā – kas tas ir? Svarīgi atcerēties: ļoti labi, ka jautā Tev, nevis "googlei", priecāsimies par to. Tas dod mums iespēju atbildēt bērna vecumam atbilstošā veidā un valodā – dodot pamata zināšanas, bet neieslīgstot detaļās. Visdrošāk, ja bērna un vecāku vidū nav "tabu tēmu".
Mūsdienās bieži vien bērni ar pornogrāfiju “satiekas” jau sākumskolas vecumā – to parāda kāds skolasbiedrs vai arī pieaugušo saturs uziets patstāvīgos interneta klejojumos. Liela daļa pornogrāfijas ir vardarbīga. Bērnā redzētais var radīt satraukumu, bailes, ziņkāri vai pat vēlmi izmēģināt redzēto ar citiem bērniem, tāpēc par šo tēmu ieteicams aprunāties, vēl pirms bērns ar pornogrāfiju ir saskāries – lai viņam būtu pilnīgi skaidrs, kā atpazīt pieaugušo saturu un ko darīt, kad bērns ar to sastopas: aizvērt ciet (atteikties) un pastāstīt vecākiem.
Neņem vērā bērna teikto un turpini
Pārstāj to darīt, bet apvainojies
Pārstāj darīt to, ko bērns nevēlas
Dažkārt vecāki nejūt robežas arī labās lietās – tādās kā bērna mīļošana, apskaušana, bučošana, kutināšana. Bet dažreiz bērnam konkrētajā brīdī negribas tikt apskautam. Dažreiz kutināšanas ir par daudz. Jo iejūtīgāki būsim pret bērna "nē", jo labāk bērns iemācīsies pārtraukt nevēlamus pieskārienus arī no vienaudžiem un citiem pieaugušajiem.
Mēs esam piemērs bērnam it visā, un arī attieksmi pret citiem cilvēkiem bērns iemācīsies nevis no mūsu vārdiem, bet gan darbiem. Ikdienā. Kādas ir mūsu attiecības ar citiem ģimenes locekļiem? Ko mēs darām, ja kāds nokaitina, braucot pie stūres? Vai virtuves sarunās, bērnam dzirdot, lamājam valdību, priekšnieku vai bērna audzinātāju? Arī šādās situācijās bērns no mums mācās. Pēc tam neprasiet, kāpēc viņš TĀ izturas pret klasesbiedriem, pedagogiem vai vecmāmiņu.
Visnedrošākajā situācijā atrodas bērns, kurš paliek viens ar piedzīvotu pāridarījumu: tieši noslēpumanība un manipulēšana ar bērna kaunu, bailēm un vainas izjūtu ir galvenie bērnu seksuālu izmantotāju ieroči. Mēs varam nestāstīt citiem par sagatavoto dāvanu vai citu labu pārsteigumu, bet nekādā gadījumā nevajadzētu par “mūsu noslēpumu” nosaukt nepatīkamus notikumus vai izjūtas. Sliktie noslēpumi vienmēr jāizstāsta!

Vebinārs "Kā ļaut bērnam piedzīvot drošas attiecības

Kampaņas raksti

01.06.2021.: Centrs Dardedze uzsāk sociālu kampaņu “Iedomājies sevi bērna vietā!”

1.jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, organizācija “Centrs Dardedze” uzsāk sociālu kampaņu “Iedomājies sevi bērna vietā!”, kuras laikā ikviens vecāks tiek aicināts pilnveidot prasmes cieņpilnu un drošu attiecību veidošanā ar saviem bērniem. Pēdējā laikā sabiedrībai ir daudz skaidrots, ko bērniem nodara dažāda veida vardarbība, taču šobrīd pienācis laiks palūkoties uz šo tēmu no otras puses – ko nozīmē drošas attiecības ar bērnu un kā ļaut bērnam tās piedzīvot.

AtvērtAizvērt

“Ikdienā mēs jau daudzus gadus Džimbas drošības programmā mācām pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem par to, ka nedrošās situācijās jāvēršas pie saviem “drošajiem cilvēkiem” - pieaugušajiem, kuriem viņi uzticas. Bet bieži vien mums nākas aizdomāties, vai katram bērnam vecāki ir viņa drošie cilvēki? Kampaņas laikā skaidrosim mūsu skatījumu par to, kāds tad ir bērnam drošs vecāks – tāds, kurš redz bērnu kā līdzvērtīgu cilvēku jau no mazotnes, patiešām sadzird viņu un nebaidās runāt par tēmām, kas bērna drošībai ir svarīgas,” uzsver “Centrs Dardedze” prevencijas daļas vadītāja Agnese Sladzevska.

“Mēs paši varbūt pat nepamanām tās mazās lietas, kurās pārkāpjam bērna robežas – piespiežam neraudāt, izēst tukšu šķīvi, pagrūžam, kutinot nesadzirdam bērna “nē”, bet tieši šie it kā sīkumi veido bērna attieksmi pret savu ķermeni un kalpos par pamatu tam, vai bērns pieļaus savā dzīvē jebkāda veida vardarbību no vienaudžiem vai pieaugušajiem. Drošība attiecībās nav mazāk svarīga kā, piemēram, drošība uz ielas, tomēr mums pašiem bērnībā par to nemācīja, tāpēc šīs prasmes vecākiem nākas apgūt no jauna.”

Kampaņas galvenā mērķauditorija ir 5 līdz 10 gadus vecu bērnu vecāki, kā arī jebkurš cits pieaugušais, kas piedalās bērnu dzīvē. Kampaņas laikā vecāki tiek aicināti “Centrs Dardedze” mājaslapā aizpildīt testu, lai izvērtētu savas attiecības ar bērnu, noskatīties bezmaksas vebināru par drošām attiecībām ģimenes ikdienā, kā arī sociālajos tīklos noklausīties intervijas ar psihiatru Ņikitu Bezborodovu, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku, organizācijas “Papardes zieds” vadītāju Ivetu Ķelli, kā arī “Centrs Dardedze” speciālistiem.

Kampaņas laikā tiks analizēti dati no vecāku aptaujas par bērnu izglītošanu saistībā ar izvairīšanos no seksuāliem pāridarījumiem, ko 2021.gada sākumā veica pētījumu centrs SKDS. Tajā noskaidrots, ka situācijā, ja bērns pie vecāka atnāktu un teiktu, ka kāds viņam ir nodarījis pāri, vecāku biežākā reakcija būtu mēģināt pārliecināties, vai pāridarījums patiešām noticis (to norādījuši 53% aptaujāto vecāku).

“Daudziem vecākiem šķiet, ka bērns nedrošā situācijā noteikti vērsīsies pie viņa un pastāstīs par notikušo, taču realitātē tā ne vienmēr notiek. Lai bērns nedrošās situācijās spētu uzticēties vecākiem, viņam ir svarīgi zināt, ka vecāki neapšaubīs bērna teikto, bet gan atbalstīs un palīdzēs. Gan vecākiem, gan bērniem ir vērtīgi trenēt šīs prasmes – spēt atklāti, mierīgi un iejūtīgi pārrunāt jebkuras, arī sāpīgas vai neērtas tēmas. Kampaņas laikā mēs plašāk aplūkosim sarunas, kuras vecākiem nevedas tik viegli,” skaidro “Centrs Dardedze” psiholoģe Daina Dziļuma.

Kampaņas “Iedomājies sevi bērna vietā!” informatīvie materiāli ir sagatavoti ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, un par to saturu atbild “Centrs Dardedze”. Kampaņu informatīvi atbalsta Apollo, LSM.lv, Radio SWH, Latvijas Radio, Māmiņuklubs.lv, JCDecaux un Clear Channel.

Informaciju sagatavoja: Anda Avena, Centrs Dardedze komunikācijas vadītāja, tel. 26752708


03.06.2021. Aptauja: sabiedrība kļūst zinošāka par seksuāliem pāridarījumiem pret bērniem, tomēr 90% vecāku joprojām “biedē” bērnus ar svešiniekiem

Regulāras vecāku sarunas ar bērniem par drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem ir būtisks solis, lai bērnus pasargātu no seksuālas izmantošanas, tomēr liela daļa vecāku izvairās runāt par “neērtām” tēmām un reālajiem riskiem bērnu ikdienā, secināts organizācijas “Centrs Dardedze” un pētījumu centra SKDS veidotajā aptaujā  par bērnu izglītošanu saistībā ar izvairīšanos no seksuāliem pāridarījumiem.

AtvērtAizvērt

Lai arī gandrīz puse no aptaujātajiem vecākiem (48%), kuru bērnam ir 5 gadi un vairāk, ir runājuši ar savu atvasi par to, kā izvairīties no seksuāla pāridarījuma, visbiežāk pārrunātais temats ir uzmanīšanās no svešiniekiem (90%) un kā un kur griezties pēc palīdzības (59%). Biežāk ar bērniem par šīm tēmām runā respondenti no Rīgas, sievietes un gados vecāko bērnu vecāki.

Vienlaikus, salīdzinot ar 2017. gada datiem, ir būtiski samazinājies to respondentu īpatsvars, kuri uzskata, ka dzimumnoziegumus pret bērniem biežāk veic svešinieki. Šobrīd vairāk kā puse no visiem aptaujātajiem vecākiem (55%) apzinās, ka biežāk dzimumnoziegumus pret bērniem veic bērnam pazīstami cilvēki, un tikai piektā daļa respondentu (22%) uzskata, ka šādus noziegumus biežāk veic svešinieki. Agrākajā aptaujā svešiniekus par lielāko draudu uzskatīja 44% respondentu. Sievietes, gados jaunāki, ģimenē latviski runājošie, kā arī gados jaunāku bērnu vecāki labāk zina, ka dzimumnoziegumus pret bērniem biežāk veic bērnam pazīstami cilvēki.

“Apsveicami, ka katrs otrais vecāks apzinās: sarunas ir viens no veidiem, kā savus bērnus pasargāt. Tajā pašā laikā ir svarīgi arī tas, par kādiem riskiem mēs bērnu brīdinām. Statistika rāda, ka teju 90% no bērnu seksuālas izmantošanas gadījumiem pāridarītājs ir bērnam pazīstams, tāpēc būtu nepareizi un pat bīstami turpināt uzturēt bērnos mītu par svešinieku kā galveno draudu. Daudz biežāk seksuāla izmantošana notiek, veidojot ciešas attiecības vai manipulējot ar bērnu, tāpēc ir būtiski jau no mazotnes bērniem skaidrot, kādi pieskārieni un rīcības no citiem cilvēkiem ir pieļaujami un kādi – ne, uzsverot, ka bērns drīkst teikt “nē” un pastāstīt citiem arī par tuvu cilvēku pāridarījumiem,” uzsver “Centrs Dardedze” prevencijas daļas vadītāja Agnese Sladzevska.

Aptaujas rezultātos iezīmējās arī cita “neērta” tēma: uz jautājumu par to, kā ģimenē sarunās ar bērniem tiek saukti sieviešu dzimumorgāni, 44% vecāku norādīja, ka par to nerunā. No tiem, kuri norādīja ģimenē izmantotos apzīmējumus, visbiežāk lietots vārds čura, čuriņa vai tamlīdzīgi (14%), taču atbilžu variantos ir arī tādi vārdi kā pupiņa, draudzene, puķīte, persiks, svētumiņš un citi varianti. Savukārt, jautāti par vīriešu dzimumorgānu nosaukumiem, nedaudz mazāka daļa - 38% vecāku norādīja, ka par to nerunā. 28% no respondentiem lieto apzīmējumu krāniņš, bet pieminēti arī tādi apzīmējumi kā burkāns, draugs, manta, ļipa, zilonītis un daudzi citi.

“Aptauja rāda, ka lielu daļu vecāku šis jautājums mulsina – kāpēc man runāt ar bērnu par dzimumorgāniem, ja tie viņam vēl nav “aktuāli”. Tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi, lai bērns jau no mazotnes apzinās un prot saprotami nosaukt visas savas ķermeņa daļas. Ikdienā runājot par tām, mēs radām atklātības gaisotni, lai bērns justos droši mums izstāstīt par jebkādu jautājumu vai pāridarījumu, kā arī iedodam bērnam vārdus, kā par to runāt. Lai arī dažkārt vieglāk šķiet dzimumorgānus apzīmēt ar uzjautrinošiem nosaukumiem, tādējādi mazinot savu spriedzi, šādi mēs radām risku, ka, piemēram, ārsts vai pedagogs nesapratīs, par ko bērns viņiem cenšas izstāstīt. Aicinām lietot tādus vārdus, kuru nozīmi varētu saprast jebkurš,” uzsver A.Sladzevska.

Respondentu atbildes parādīja arī to, ka vecākiem negribas pieļaut domu par savu bērnu apdraudējumu: 45% respondentu uzskata, ka viņu bērns nevar kļūt par seksuālas izmantošanas upuri (drīzāk nevar — 36%, noteikti nevar — 9%). Aptuveni piektā daļa respondentu (22%) uzskata, ka viņu bērns var kļūt par seksuālas izmantošanas upuri (drīzāk var — 17%, noteikti var — 5%). Vardarbības pieredzes pētījumi turpretī rāda, ka kādai no seksuālas izmantošanas formām Latvijā pakļauts katrs desmitais bērns.

Aptaujas rezultāti publiskoti organizācijas “Centrs Dardedze” kampaņas “Iedomājies sevi bērna vietā!” ietvaros, kuras laikā ikviens vecāks tiek aicināts pilnveidot prasmes cieņpilnu un drošu attiecību veidošanā ar saviem bērniem. Kampaņas galvenā mērķauditorija ir 5 līdz 10 gadus vecu bērnu vecāki, kuri tiek aicināti organizācijas mājaslapā (centrsdardedze.lv/lv/kampana) aizpildīt testu un noskatīties bezmaksas vebināru par drošām attiecībām ģimenes ikdienā. Aptauju par bērnu izglītošanu saistībā ar izvairīšanos no seksuāliem pāridarījumiem veica pētījumu centrs SKDS 2021.gada sākumā. Aptaujā piedalījās 1034 vecāki, kuriem ir bērni vecumā līdz 17 gadiem.

Pētījums, kā arī kampaņas “Iedomājies sevi bērna vietā!” materiāli ir sagatavoti ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, un par to saturu atbild “Centrs Dardedze”. Kampaņu informatīvi atbalsta Apollo, LSM.lv, Radio SWH, Latvijas Radio, Māmiņuklubs.lv, JCDecaux un Clear Channel.


15.06.2021. Pateikt “nē”: prasme, kas var bērnu pasargāt

Bērni katru dienu atrodas kontaktā ar citiem cilvēkiem – mājās, skolā, uz ielas, veikalā un internetā. Lai arī savstarpējās attiecības ir nozīmīgas un bērnam daudz ko iemāca, tajās pastāv arī dažāda veida vardarbības riski. Tomēr par drošību attiecībās vai tās trūkumu visbiežāk iedomājamies tikai tad, kad noticis kas nelāgs. Zīmīgi, ka visvairāk ar vardarbības riskiem sastopas tie bērni, kuri ikdienā pieraduši pakļauties un nav apguvuši prasmes ieklausīties savās izjūtās. “Centrs Dardedze” kampaņas “Iedomājies sevi bērna vietā!” ietvaros aicina vecākus stiprināt drošu attiecību pamatus attiecībās ar saviem bērniem.

AtvērtAizvērt

Jo es tā teicu

Kopš bērns sāk apzināties sevi kā patstāvīgu būtni 2-3 gadu vecumā, vecākiem nākas pamatīgi papūlēties, lai panāktu to, ka bērns ņem vērā vecāka norādes, pamazām apgūst mūsu noteikumus un iemācās dažādas prasmes. Varētu rasties jautājums – kāpēc lai es mācītu savam bērnam teikt “nē” – es taču vēlos, lai viņš man klausa. Taču bērna paklausībai ir arī otrs “grāvis”: pakļaušanās, kurā nav vietas sarunai, skaidrošanai, abpusējai sapratnei un uzticībai, bet kā pamatojums dominē “Tāpēc, ka es esmu pieaugušais un tu - bērns” vai “Tāpēc, ka es tā teicu”.

Mēs paši varbūt pat nepamanām mazās lietas, kurās nozīmīgi ietekmējam bērna spēju apzināties un pieņemt savas izjūtas – aizliedzam raudāt, piespiežam izēst tukšu šķīvi, stiprāk sagrābjam, bet tieši šie it kā sīkumi veido bērna attieksmi pret savu ķermeni un kalpos par pamatu tam, vai bērns savā dzīvē pieļaus vai demonstrēs jebkāda veida vardarbību. Dažkārt vecāki nejūt robežas arī labās lietās – tādās kā bērna mīļošana, apskaušana, bučošana, kutināšana, lai arī dažreiz bērnam konkrētajā brīdī negribas tikt apskautam vai kutināšanas ir par daudz. Bērnam ir jāzina, ka arī šādās situācijās viņš var teikt “nē”, un mēs par to neatņemsim bērnam savu uzmanību, nedusmosimies, nekaunināsim viņu. Jo konsekventāk demonstrēsim cieņu pret bērna izjūtām un ķermeni, jo labāk bērns iemācīsies ar pašcieņu veidot attiecības ar vienaudžiem un citiem pieaugušajiem.

Nenoliedzami, ir situācijas, kad bērna “nē” nevarēsim ņemt vērā – piemēram, mirklī, kad ātri jāreaģē, lai bērnu pasargātu no apdraudējuma uz ielas, vai situācijā, kad jāveic kādas neizbēgamas medicīniskas procedūras. Tomēr arī šajās situācijas mēs varam rīkoties ar cieņu – ja esam bērnu sagrābuši, lai pasargātu, varam pēc tam par to izrunāties: kas notika un kāpēc tā rīkojāmies. Tāpat arī pie ārsta – mēs varam jau iepriekš pastāstīt bērnam, kas un kāpēc notiks, kā arī atzīt un paskaidrot bērna emocijas. Mēs nevaram vienmēr izpildīt bērna vēlmes, bet mēs varam pamanīt un pārrunāt to, kā viņš par to jūtas, jo tādējādi bērns iegūs pieredzi, ka viņa izjūtas ir nozīmīgas.

Svarīgi ir mācīt bērnam par viņa ķermeņa robežām, bet tikpat svarīgi ir mācīt arī to, ka bērnam ir jāievēro arī citu ķermeņa robežas - ja kāds viņam saka, ka jāpārtrauc kaut ko darīt, ir nekavējoties tas jāpārtrauc. Mazāki bērni bieži viens otru samīļo, vārtās, cīnās, bučo, bet jāpatur prātā, ka var būt arī situācijas, kad draugi to nevēlas. Ir svarīgi, lai bērni saprastu, ka ne visas darbības, kā izrādām savu pieķeršanos ar vislabākajiem nodomiem, vienmēr otram ir patīkamas un vēlamas. Turklāt vēlāk šis būs labs pamats sarunām ar savu pusaudzi, kurš sācis iet uz randiņiem.

Uzdevumi ģimenei, ko izmēģināt jau šodien

Jautājiet bērna domas. Ir veselīgi painteresēties par bērna viedokli jau no mazotnes – tas ceļ viņa pašapziņu, apliecina mūsu cieņu pret viņu un pamazām veido bērnā prasmi formulēt un aizstāvēt savas domas. Tas ļoti noderēs viņam turpmākajā dzīvē.

Trenējieties pateikt “Stop”. Pārrunājiet, kādi pieskārieni katram ģimenē patīk un kādi nepatīk. Izmēģiniet, skatoties otram acīs, drošā balsī izteikt vārdus “Nē”, “Stop”, “Nedari man tā, man tas nepatīk!”. Varat izmēģināt arī kutināšanas spēli: kutināšana jāpārtrauc, tiklīdz kāds saka “Stop”, un to drīkst atsākt tikai tad, ja saņem atļauju. Tādējādi jūs stiprināsiet bērna spēju būt noteicējam par to, ko citi dara ar viņa ķermeni.

Atpazīstiet ķermeņa signālus. Pārrunājiet, kā katram no jums ķermenis signalizē par nedošu situāciju (piemēram, ātri sitas sirds, svīst rokas un piere, sagriežas vēders, uzmetas zosāda utt.). Tā bērns labāk atpazīs situāciju, kad jūtas slikti vai neērti un situācija jāpārtrauc vai jāvēršas pēc palīdzības.

Pamaniet un nosauciet emocijas. Skatoties filmas vai lasot grāmatas, pārrunājiet, kā otrs varētu justies, vai paspēlējiet emociju mēmo šovu: viens rāda emociju, otrs min, kā viņš šobrīd jūtas. Arī emociju atpazīšana ir būtisks faktors, lai bērns mācītos pasargāt sevi un arī nedarīt pāri citiem. Tāpat ļoti vērtīgi, ja arī pieaugušais ikdienā pamana un nosauc savas emocijas vārdos.

Pārrunājiet vēršanos pēc palīdzības. Pārdomājiet un nosauciet katrs savus drošos cilvēkus, pie kā var vērsties un izstāstīt, kā jūtamies – gan labos, gan nepatīkamos brīžos. Spēlējiet spēli “Ko tu darītu, ja...” un starp vienkāršiem, smieklīgiem jautājumiem ietveriet arī nozīmīgos jautājumus (Ko tu darītu, ja ieraudzītu pa ceļu pretī nākam ziloni? Ko tu darītu, ja dārzā izraktu naudas lādi? Ko tu darītu, ja kāds tev ko atņem un aizliedz to citiem stāstīt? Ko tu darītu, ja kāds tev pieskaras ķermeņa intīmajām vietiņām? Ko tu darītu, ja kās tev datorā parāda kaut ko ļoti bailīgu? Utt.)

Svarīgi bērnu jau kopš mazotnes iedrošināt - ja viņam ir kādas bažas, aizdomas vai satraukums, noteikti jāizstāsta par tām vecākiem. Ļoti svarīgi ikdienā veltīt bērnam pietiekamu uzmanību un veidot ar bērnu atklātas, uzticēšanās pilnas attiecības, lai viņš zinātu, ka var vērsties pie vecākiem ar jebkuru jautājumu. Turpretī, ja bērns ikdienā netiek uzklausīts, bieži tiek atraidīts, apklusināts vai vecāki viņam netic, ir liela varbūtība, ka arī bīstamā situācijā viņš pie vecākiem vairs nevērsīsies. Ja bērns atklāj pāridarījumu, svarīgi ir ticēt un apliecināt bērnam, ka viņš izstāstot ir rīkojies pareizi. Centieties saglabāt mieru, nomieriniet bērnu un pārrunājiet ar bērnu, kā jūs rīkosieties tālāk, lai palīdzētu.

Par kampaņu

Kampaņas “Iedomājies sevi bērna vietā” galvenā mērķauditorija ir 5 līdz 10 gadus vecu bērnu vecāki, kā arī jebkurš cits pieaugušais, kas piedalās bērnu dzīvē. Kampaņas laikā vecāki tiek aicināti “Centrs Dardedze” mājaslapā (centrsdardedze.lv/lv/kampana) aizpildīt testu, lai izvērtētu savas attiecības ar bērnu, un noskatīties praktisku vebināru par drošām attiecībām ģimenes ikdienā.

Kampaņas informatīvie materiāli ir sagatavoti ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, un par to saturu atbild “Centrs Dardedze”. Kampaņu informatīvi atbalsta Apollo, LSM.lv, Radio SWH, Latvijas Radio, Māmiņuklubs.lv, JCDecaux un Clear Channel.

Raksts sagatavots portālam Apollo.lv.


17.06.2021. Cienīt bērnu?

Autors: Agnese Sladzevska, “Centrs Dardedze” valdes locekle

“Centrs Dardedze” šovasar rīko kampaņu “Iedomājies sevi bērna vietā”, akcentējot drošu un cieņpilnu attiecību nozīmi. Cieņa, mūsuprāt, ir viena no fundamentālām vērtībām, kas veido mūs katru kā cilvēku. Ja es tevi cienu, es apliecinu, ka tu, tavas domas un izjūtas ir svarīgas. Mūsu dziļākā pārliecība: cilvēks ir pelnījis cieņu jau no pašas mazotnes – viņš ir svarīgs, un mums ir jāņem vērā viņa vajadzības, vēlmes un izjūtas, tādējādi radot bērnā drošības izjūtu un veselīgu pašvērtējumu visai tālākai dzīvei. Tomēr gribas jautāt: vai mēs spējam cienīt bērnu?

AtvērtAizvērt

Vispirms mirkli jāpadomā par to, kā mums kā sabiedrībai vispār sokas ar cieņu pret līdzcilvēkiem. No vienas puses, vairums no mums ikdienā, visticamāk, jūtas pietiekami pārliecināti – mēs jūtamies cienīti darbā, mājās. No otras puses – ja paveramies uz debatēm Saeimā, “Twitter” sarunās, datos par izsaukumiem uz ģimenes konfliktiem vai seksuālu aizskārumu izplatību mūsu sabiedrībā, ilūzija par cieņpilnu izturēšanos ātri vien izplēn. Būsim godīgi: ir ierasts redzēt, kā viens pārkāpj otra cilvēka emocionālās vai fiziskās robežas, noniecina un personiskā līmenī kritizē otru pusi, kam nepiekrīt, vienlaikus cenšoties pašapliecināties un audzēt savu autoritāti – ja ne tieši, tad vismaz netieši, virtuves sarunās ar savējiem. Turklāt zīmīgi, ka mēs mēdzam runāt kategorijās “pelnījis vai nav pelnījis” cieņu, kas liek domāt, ka cieņa kā balva pienākas tikai par īpašiem nopelniem, nevis ir pamata sastāvdaļa jebkurās attiecībās.

Ņemot vērā cieņas trūkumu pieaugušo sabiedrībā, nav nekāds brīnums, ka ar bērnu cienīšanu mums sokas vēl grūtāk. Kā intervijā norādīja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, vēl pirms pāris paaudzēm ģimenēs dzima daudz vairāk bērnu, bet vienlaikus daudzi bērni arī pāragri mira - veselības aprūpe nebija tik augstā līmenī. Vecākiem bija jābūt emocionāli gataviem daļu bērnu zaudēt, pāragri pieķerties mazam bērnam nebija vēlams. Līdz ar to zināmā mērā sabiedrībā joprojām ir saglabājies uzskats, ka bērns tikai daļēji ir cilvēks. Viņš vēl tikai veidojas par cilvēku, tāpēc nepārsteidz arī grūtības sākt cienīt bērnu vēl pirms viņš ir sasniedzis “apzinīgu” vecumu.

Kur mēs redzam dziļi iesakņotas problēmas ar cieņu pret bērniem? Godīgi sakot – visos līmeņos. Valsts iestādes saukļu līmenī saka, ka bērni mūsu valstī ir proritāte, lai arī vienlaikus neviena konkrēta iestāde nevēlas uzņemties atbildību par bērnu aizsardzības un labbūtības jomu. Problēmas ir arī atsevišķu iestāžu līmenī – ir skolas un pirmsskolas izglītības iestādes, kas drošības labad vēlas uzstādīt iestādē videonovērošanas kameras, kā galveno mērķi izvirzot - pieķert nepaklausīgākos audzēkņus, atrast vainīgos. Nav retums, ka iestāde domā nevis par to, kā pašiem demonstrēt bērniem cieņpilnu attiecību piemēru un stiprināt prasmi būt uzmanīgiem un iejūtīgiem pret apkārtējiem, bet gan uztver bērnus kā apdraudējumu – kā “mežoņus”, ko nepieciešams savaldīt. Lieki teikt, ka šādai attieksmei nav nekā kopīga ar cieņu.

Tāpat mēs joprojām redzam problēmas ar cieņu pret bērnu medicīnas sektorā. Protams, arī šai jomā speciālistu attieksme pamazām mainās, tomēr joprojām netrūkst ārstniecības personu, kas nevelta mirkli acu kontaktam, sarunai ar bērnu, izstāstot, kas notiks. Steidzoties un aiztiekot bērna ķermeni bez jebkāda brīdinājuma, mēs radām bērna dzīvē pieredzi, ka es neesmu uzrunāšanas vērts un mans ķermenis nepieder man. Rodas bailes, spriedze un bezspēcības sajūta. Un te nav jautājums par laika trūkumu, runa ir par attieksmi – kontakta veidošanai nereti pietiek ar dažiem teikumiem un iedrošinošu smaidu.

Nevaram nepieminēt arī bērnu ģimenē. Kā norāda psihiatrs Ņikita Bezborodovs, kopumā vecāki šobrīd daudz vairāk zina par drošas piesaistes nozīmi, par bērna fizisko un emocionālo aprūpi, kā arī problēmu gadījumā ir gatavi vest bērnu pie dažādiem speciālistiem. Tajā pašā laikā darbs pašiem ar sevi iepaliek - stresa vai noguruma situācijās tomēr “nostrādā” mūsu automātiskās reakcijas. Mēs paši varbūt pat nepamanām mazās lietas, kurās pārkāpjam bērna robežas – aizliedzam raudāt, piespiežam izēst tukšu šķīvi, stiprāk sagrābjam, bet tieši šie it kā sīkumi veido bērna attieksmi pret savu ķermeni un kalpos par pamatu tam, vai bērns pieļaus pret sevi vai veiks pret citiem jebkāda veida vardarbību. Dažkārt vecāki nejūt robežas arī labās lietās – tādās kā bērna mīļošana, apskaušana, bučošana, kutināšana, lai arī dažreiz bērnam konkrētajā brīdī negribas tikt apskautam vai kutināšanas ir par daudz. Bērnam ir jāzina, ka arī šādās situācijās viņš var teikt “nē”, un mēs par to neatņemsim bērnam savu uzmanību, nedusmosimies, nekaunināsim viņu. Lielākais cieņas pārbaudījums ir domstarpības, taču arī situācijā, kad nevaram izpildīt bērna vēlmi, mēs varam uzklausīt un atzīt viņa izjūtas un domas. Jo konsekventāk demonstrēsim cieņu pret bērna izjūtām un ķermeni, jo labāk bērns iemācīsies ar pašcieņu veidot attiecības ar vienaudžiem un citiem pieaugušajiem.

Intervija ar organizācijas “Papardes zieds” vadītāju Ivetu Ķelli lika aizdomāties, ka cieņu pret bērnu apliecina arī vecāku atsaucība, atbildot uz dažādiem (jebkādiem!) bērna jautājumiem. Ikvienam bērnam kādā brīdī rodas jautājumi par savu ķermeni, par attiecībām ar citiem cilvēkiem, par redzēto internetā – jautājums, vai mēs apzināmies šo jautājumu nozīmi savstarpējās uzticēšanās veidošanā. Būtu ārkārtīgi vērtīgi, ja pirms meklēšanas “Google”, kur var atrast arī daudz nepiemērotas informācijas, bērns uzdotu savu jautājumu mammai vai tētim, tāpēc svarīgi jau no pirmajiem dzīves gadiem atvērti runāties par bērnu interesējošām tēmām un “iemīt taciņu” bērna jautājumiem.

Visbeidzot, nevar noliegt, ka spēju cienīt citus ietekmē arī vecāku cieņa pašiem pret sevi, apzinoties sevi kā vērtību, sargājot savas robežas un esot pārliecinātam par sevi neatkarīgi no citu cilvēku viedokļa. Daļa no mums savā bērnībā nav piedzīvojuši drošas un cieņpilnas attiecības, tāpēc veidot ar saviem bērniem citādas attiecības var būt liels izaicinājums. Dažkārt ieradumi ņem virsroku. Citkārt mēs tik ļoti cenšamies būt citādi nekā mūsu vecāki, ka ļaujam spriedzei sakāpt līdz nekontrolējamam līmenim, un no pāri plūstošām emocijām pirmie cieš bērni. Atkal jautājums par cieņu pret sevi un savu robežu apzināšanos.

Vēlamies uzsvērt: bērns nav “negatavs cilvēks”, kas vēl neko nesaprot. Viņš ir cilvēks jau tagad, un mums katram ir jāmācās izturēties pret bērnu ar cieņu. Bērni mācās dzīvi no mums. Viņi katru brīdi mācās no mums veidot attiecības, mācās cieņu - no mūsu piemēra, ne vārdiem. Tāpēc, ja mēs gribam, lai bērni ciena mūs, cienīsim bērnus. Cienīsim viens otru jebkurās attiecībās, jo arī šāda izturēšanās kā tāda laba “infekcija” izplatās tikai tieša kontakta ceļā, no cilvēka uz cilvēku.

Par kampaņu

Kampaņas “Iedomājies sevi bērna vietā” galvenā mērķauditorija ir 5 līdz 10 gadus vecu bērnu vecāki, kā arī jebkurš cits pieaugušais, kas piedalās bērnu dzīvē. Kampaņas laikā vecāki tiek aicināti “Centrs Dardedze” mājaslapā (centrsdardedze.lv/lv/kampana) aizpildīt testu, lai izvērtētu savas attiecības ar bērnu, un noskatīties praktisku vebināru par drošām attiecībām ģimenes ikdienā.

Kampaņas informatīvie materiāli ir sagatavoti ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, un par to saturu atbild “Centrs Dardedze”. Kampaņu informatīvi atbalsta Apollo, LSM.lv, Radio SWH, Latvijas Radio, Māmiņuklubs.lv, JCDecaux un Clear Channel.

Informatīvi atbalsta