Dažkārt pieaugušie neapzinās bērna īpašās vajadzības, runājot ar bērnu ” pieaugušo” valodā, lietojot vārdus un jēdzienus, ko bērns neizprot. Nereti pieaugušie aizmirst, ka bērnam ir citāda laika izjūta nekā pieaugušajiem, uzstāda viņam pārāk augstas prasības, ko bērns nespēj izpildīt tikai tāpēc, ka ir vēl bērns. Reizēm TIK svarīgi ir paskatīties uz situāciju ar “bērna acīm”.
PADOMI VECĀKIEM jeb BĒRNA LŪGUMS
Lūdzu, neej tik ātri, kad mēs kaut kur dodamies. Manas kājiņas ir īsas un es nespēju tev tik ātri tikt līdzi. Turklāt apkārt ir tik daudz lietu, kuras man ir jāredz pa ceļam.
Es spēju noturēt uzmanību tikai īsu laiciņu. Tik daudz kas notiek TIK ilgi, piemēram, iepirkšanās, ciemošanās un dažreiz arī spēles, kuras tu ar mani spēlē.
Tad, kad mani ir bail, piemēram, no liela suņa, lūdzu, paņem mani rokās un pacel mani, turot cieši sev piekļautu. Tas palīdz daudz vairāk nekā, ja tu man saki, lai nebaidos, ka neļausi nevienam man darīt pāri.
Dažreiz būtu jauki, ja tu ar mani parunātos un paskaidrotu, kāpēc mums kaut kas ir jādara, vai arī ja tu izskaidrotu, kas notiks tālāk jau laicīgi- tad es zinātu, kas man jādara un kā man jāuzvedas. Dažkārt mēs varētu vienkārši tāpat parunāties- tas man ļautu justies, ka arī es piederu šai ģimenei.
Dažkārt ” lielie cilvēki ” tik ļoti steidzas, ka vienā reizē man pasaka apmēram 6 lietas. Es neko vairs nesaprotu un jūtos apjucis, kad viņi saka: ” Šo pēcpusdien mēs brauksim pie vecmāmiņas, uzvelc mēteli, paēd, izvēlies, kuru mantiņu ņemsi līdzi, kādas kurpes tev kājās?”
Lūdzu pārliecinies, vai esmu sapratis, ko tu vēlies, lai es darītu, pirms tu sadusmojies uz mani par to, ka neesmu izdarījis, ko tu gribēji.
Lūdzu, dod man pietiekami daudz laika, lai es pats izdarītu lietas, kuras tu varētu izdarīt daudz ātrāk. Es zinu, ka esmu ļoti lēns. Vēl neesmu iemācījies, kā kārtīgi uzvilkt drēbes, tāpēc neprotu to darīt ātri. Kāpēc tik ļoti jāsteidzas?
Man ir grūti nosēdēt mierā, it īpaši- mašīnā, pat tad, kad tu man liec to darīt, jo nav pārāk interesanti visu laiku skatīties uz tava krēsla aizmuguri vai to mantiņu, ko esi man iedevis. Es esmu pārāk mazs, lai redzētu, kas notiek ārā.
Dažkārt man sāp kakls no tā, ka cenšos ieraudzīt, kas atrodas uz pusdienu galda, vai cenšos ieraudzīt “lielo cilvēku” sejas. Lūdzu, palīdzi man iesēsties krēslā vai arī noliecies, lai es redzētu tavu seju.
Lai gan es ne vienmēr saku gudras un pareizas lietas, lūdzu, atceries, ka es esmu cilvēks. Es varbūt vēl esmu mazs un daudz ko nesaprotu, bet neesmu dumjš! Lūdzu, neizturies pret mani tā, it kā es nesaprastu, kas notiek.
Lūdzu, palīdzi man izaugt par gudru un laimīgu cilvēku. ES MĀCOS DZĪVI NO TEVIS!