Sports. Lielas emocijas, fizisks kontakts, ģērbtuves, dušas, braucieni prom no mājām ar nakšņošanu – tie ir daži no riska faktoriem, kas var kalpot par augsni seksuāla rakstura pāridarījumiem pret bērniem un jauniešiem. Vakar medijos parādījās jaunākais gadījums – aizturēts sporta kluba darbinieks, kurš, spriežot pēc izskanējušās informācijas, seksuāli izmantojis 11-12 gadus vecus bērnus futbola nometnes laikā Spānijā.
Par bērnu drošību sportā un seksuāla rakstura pāridarījumiem skaļi tiek runāts tikai pēdējos gados, taču jāapzinās, ka nebūt ne visi gadījumi nonāk mediju redzeslokā. 46% cietušo kādam pastāsta par bērnībā piedzīvotu seksuālu izmantošanu tikai pēc desmit un vairāk gadiem[1]. Mums nav jāgaida jauni atklāti gadījumi, lai sāktu rīkoties.
Lai arī vardarbība pret bērnu, tai skaitā seksuāla izmantošana, pastāvējusi visos laikos, svarīgi apzināties, ka tā ir novēršama. Kā globālās, tā arī vietējās sporta federācijas un sporta skolas pēdējā laikā aktīvi ķērušās pie darba, atklāti runājot par iespējamajiem riskiem un veicot preventīvus pasākumus. Ko tad īsti darīt?
Pirmkārt, sporta organizācijas var izveidot ļoti skaidrus noteikumus par pieļaujamajām un nepieļaujamajām rīcībām, tai skaitā attiecībā uz ķermeņa robežu ievērošanu, bērnu privātumu un individuālo darbu ar bērnu. Savukārt, vecāki tos var prasīt – īpaši pirms sacensību braucieniem, nometnēm un citiem pasākumiem.
Otrkārt, ikvienai organizācijai jāizveido vienkārša un saprotama ziņošanas shēma, ko darīt, ja bērns sportā piedzīvo jebkāda veida pāridarījumu. Tai skaitā būtu jāietver arī rīcība, kad darbinieks saskata neatbilstošu rīcību kolēģa darbā. Zīmīgi, ka vakar izskanējušajā gadījumā trauksmi cēluši tieši citi bērni, kas pamanīja aizdomīgas darbības no kluba darbinieka puses, nevis pieaugušie.
Treškārt, ir regulāri jāieplāno izglītojošos pasākumus darbiniekiem, vecākiem un bērniem ar mērķi skaidrot noteikumus un ziņošanas shēmas, tādējādi veidojot kopīgu izpratni par to, kas nav pieļaujams. Jāpiebilst, ka šādām mācībām nevajadzētu būt vienreizējam pasākumam un formālam “ķeksītim” – sarunām par drošību attiecībās ir jākļūst par mūsu ikdienu. Tikai normalizējot sarunas arī par šķietami neērtām tēmām, mēs varam cerēt, ka bērni un pieaugušie būs gana drosmīgi īstajā pateikt “stop” un vērsties pie uzticama pieaugušā.
Mūsuprāt, šādām praktiskām vadlīnijām jeb bērnu tiesību aizsardzības protokolam vajadzētu būt jebkurā iestādē vai organizācijā, kas strādā ar bērniem, tāpēc mēs aktīvi sadarbojamies ar sporta skolām un federācijām, palīdzot tādus izveidot. Nevaram paļauties uz to, ka visiem sporta skolas vai kluba darbiniekam būs vienota izpratne par, piemēram, disciplinēšanas metodēm vai privātuma ievērošanu. Tāpat būtu maldīgi domāt, ka visiem, kuri strādā ar bērniem, ir tikai labi nodomi vai ka varmāku varēsim atpazīt “pa gabalu”. Skaidri noteikumi palīdz veidot šķēršļus pāridarījumu veikšanai un iedod visiem iesaistītajiem skaidru rīcības plānu, ko pamanīt un ko darīt.
Savukārt, ģimenē var palīdzēt tuvas un atklātas attiecības – ja tādas ir, vecākiem var būt vieglāk pamanīt arī kādas izmaiņas bērna uzvedībā, kas varētu liecināt par piedzīvotu pāridarījumu, jo kauns, bailes un pat vainas apziņa bērnam bieži liek klusēt. Pēkšņas izmaiņas bērna noskaņojumā (liels satraukums, nomāktība vai noslēpumainība), šķietami nepamatotas bailes no noteiktiem cilvēkiem vai vietām vai tieši pretēji – izteikta vēlme pavadīt laiku ar kādu pazīstamo, nesaprotamas izcelsmes dāvanas un vai nauda – tās ir dažas no pazīmēm, kuras ir vērts papētīt dziļāk. Ja bērns ko pastāsta, svarīgi reaģēt mierīgi, paslavēt bērnu par atklātību un pastāstīt, ka darīsiet visu nepieciešamo, lai viņu pasargātu un atbalstītu. Par bērnu seksuālu izmantošanu pienākas kriminālatbildība, tāpēc aizdomu gadījumā jāziņo policijai – gan lai pasargātu savu bērnu, gan citus.
Pieaugušajos aizdomas var radīt uzstājīga apskaušana, fiziskas spēles vai kutināšana – pat tad, ja bērns to nevēlas, pastiprināta interese par bērna seksuālo attīstību, seksuāla rakstura joki vai seksuāla rakstura materiālu rādīšana bērnam, kā arī vēlme palikt vienatnē ar bērnu bez traucēkļiem un bērna privātuma robežu neievērošana. Pāridarītāji nereti izveido kontaktu ar bērnu pamazām, iemanto viņa uzticību, uzsver šīs attiecības kā “ļoti īpašas” un izveido draudzīgas attiecības arī ar vecākiem.
Jāatzīst, ka ziņas par pāridarījumiem pret bērniem, īpaši no cilvēkiem, kas par viņiem ir atbildīgi, ir ļoti nepatīkamas, taču tās ir nozīmīgas, parādot problēmu un mudinot rīkoties. Ikdienā Džimbas drošības programmā mēs stāstām bērniem par labiem, sliktiem un mulsinošiem pieskārieniem, labiem un sliktiem noslēpumiem, par “nē” teikšanu un vēršanos pēc palīdzības. Taču vienlaikus jāapzinās – bērns vai pusaudzis varēs šīs zināšanas pielietot tikai tad, ja viņam apkārt būs zinoši pieaugušie – vecāki un sporta organizāciju darbinieki, kas aktīvi domās par bērnu drošību, bērnu sadzirdēs un nebaidīsies runāt.
[1] Globālā bērnībā seksuālu izmantošanu piedzīvojušo cilvēku aptauja “Our voice”, 2024, https://4d226c6f-2fb2-4166-936f-bae8f2513b5a.usrfiles.com/ugd/4d226c_6b9693a005d2407bbf4559b69e23800e.pdf