Ikviens no mums vēlas, lai divgadnieks pats sakārto savas mantas vai lai pusaudzis iznes miskasti bez pretenzijām. Kāpēc bērniem nav atbildības un pienākuma sajūta un kāpēc viņi nedara to, kas viņiem ir jādara.
Viss ir pavisam vienkārši. Divgadnieki savā attīstībā nemaz nav gatavi atbildībai. Tas gan nenozīmē, ka mums vecākiem nav jāsāk mācīt bērnus būt atbildīgiem, vienīgi jāpatur prātā, ka varam piedzīvot vilšanos, ja no bērna gribēsim sagaidīt atbildīgu rīcību uzreiz.
Bērni atbildību mācās ļoti pakāpeniski, soli pa solim- gluži tāpat kā runāšanu. Mums visiem ir zināms, ka savu pirmo dzīves gadu bērns valodu un runu tikai klausās, tad mazuļi sāk veidot vārdus un neviens no mums negaida, ka bērns uzreiz runās teikumos. Sākotnēji bērni veido vienkāršus teikumus un tikai pieaugot valoda un runa kļūst izteiksmīgāka. Atbildības sajūta bērnos veidojas tik pat pakāpeniski.
Nereti mēs vecāki sevi vainojam un uzskatam par bezatbildīgiem, jo nespējam atbildību iemācīt saviem divgadniekiem un trīsgadniekiem. Bet atcerēsimies, ka ikviens no mums mūsu bērnībā bijām reižu pa reizei bezatbildīgi. Tāpat kā mēs izaugām, izaugs arī mūsu bērni. Tādi, kādi viņi ir šodien, viņi nebūs visu mūžu. Bērni mācās un attīstās ik dienas. Būsim labi piemēri, mācīsim bērnus un palīdzšim viņiem izaugt par atbildīgiem pieaugušajiem.
Ne vienmēr bērna slikta uzvedība nozīmē nepaklausību. Reizēm tā vienkārši ir vecumam atbilstoša norma. Piemēram, pirmsskolas vecuma bērni eksperimentē nepārtraukti. Viņiem ir tik daudz neatbildētu jautājumu par dzīvi: “Ar ko es atšķiros no pārējiem”, “Kāds spēks man piemīt”, “Kā es to varu pielietot”, “Ko es varu un drīkstu izvēlēties un noteikt”, “Kuri uzvedības modeļi strādā, kuri nestrādā”. Reizēm mums vecākiem šie eksperimenti šķiet pārāk nogurdinoši, bet ikviena bērna attīstībā tie ir nepieciešami. Pusaudžu gados tas var kļūt pat izaicinoši.
Ko darīt? Kā nekļūt visatļaujošam (jo arī tas bērniem nav veselīgi)?
- Mācīsim nesagaidot tūlītēju sadarbību un rezultātu. Mācīšanās ir bezgalīgs process.
- Darīsim lietas kopā ar bērniem līdz pat skolas vecumam. Bērni nemācās uzvedību sekojot tūlītējām komandām. Reizēm viņi to (piemēram, sakārtot savas mantas) grib darīt, bet reizēm-negrib. Tas nenozīmē, ka viņi ir bezatbildīgi. Tas nozīmē, ka viņi ir pirmsskolas vecuma bērni, kam ir citas intereses un prioritātes. Cik bieži un ar kādu vēlmi mēs gribam darīt lietas, kas nav mūsu prioritāšu sarakstā?
- Izvairīsimies PAVĒLĒT, labāk JAUTĀSIM. Visbiežāk mūsu prāts un ķermenis uz pavēlēm reaģē negatīvi un noraidoši. Daudz ieinteresētāki mēs kļūstam, kad jautā mūsu viedokli vai palīdzību situācijas risināšanā. Bērni jūtas tieši tāpat. Ja pieaugušie prot ieinteresēt bērnus un bērni zina atbildi uz jautājumu, sadarbība veidojas daudz veiksmīgāk. Piemēram: “Kur tavas mantas pa nakti guļ?”
- Vienošanās. Bērniem apmēram pēc 4 gadu vecuma kā efektīvs modelis darbojas savstarpējās vienošanās.
- Veidosim/zīmēsim ikdienas pienākumu/darbiņu sarakstus. Ja bērni ir bijuši iesaistīti šo sarakstu veidošanā, pastāv lielāka iespējamība, ka viņi šos pienākumus pildīs.
- Piedāvāsim izvēles. Piemēram: “Tu šodien savas mantas kārtosi kā ķengurs vai kā kaķis?”; “Lūk ir pulkstens, kā tu domā, cik daudz laika tev nepieciešams, lai sakārtotu savu rakstāmgaldu?”.
- Rīkosim ģimenes sapulces. Ja bērni iesaistās apspriedes procesā, viņiem ir vieglāk pieņemt problēmas risinājumu. Ja bērni ir par jaunu, lai piedalītos ģimenes apspriedēs (visbiežāk, ja jaunāki par 4 gadiem), tad viņi ir par jaunu, lai būtu “atbildīgi”.
- Būsim labi piemēri. Kļūsim paši tādi, kādus vēlamies redzēt savus bērnus. Atcerēsimies, ka arī mēs pieļaujam kļūdas un mācāmies no tām.
- Audzināsim ar mīlestību. Atcerēsimies, ka bērni uzvedas labāk, ja viņi jūtas labi. Piemēram:”Vai tu zini, cik ļoti es tevi mīlu? Ko mēs varētu darīt, lai darbiņu (piemēram, istabas kārtošanu) padarītu?”
Augsim un mācīsimies kopā ar saviem bērniem. Iemācīsimies redzēt un dzīvot viņu pasaulē. Tas palīdzēs ikvienam no mums saprast bērna rīcību un atrast pareizo risinājumu.