Pavisam nesen medijos plaši atspoguļots gadījums par iespējamu nepilngadīgas meitenes seksuālu izmantošanu Latvijas jauniešu basketbola vidē. Lai gan uzrunāt šo tēmu nav patīkami, ļoti novērtējam iesaistīto meiteņu drosmi stāstīt par piedzīvoto, jo šis gadījums pavisam noteikti nav unikāls – seksuāli pāridarījumi sporta un interešu izglītības jomā pa laikam nonāk arī mūsu organizācijas redzeslokā.
Nāk vasara, bērnu brīvlaiks un arī dažādu nometņu laiks, tāpēc šeit padalīsimies ar dažiem padomiem, ko vecāki var darīt, lai bērni būtu vairāk pasargāti no seksuālas izmantošanas riskiem.
Kā tas notiek
Jāapzinās, ka tādi uzbrukumi kā izvarošana mūsdienās tomēr notiek salīdzinoši reti. Daudz izplatītāka ir tā sauktā iedraudzināšana – ilgtermiņā veidotas draudzīgas attiecības, kurās tiek veicināta bērna uzticēšanās pāridarītājam. Bērnam tiek veltīts daudz uzmanības, labu vārdu, iespējams, arī dāvināti kādi labumi, tāpēc bērnam kļūst grūtāk pamanīt, kurā brīdī robežas tiek pārkāptas – īpaši tad, ja bērnam to neviens nav skaidrojis. Turklāt seksuāla izmantošana var notikt, bērnam pat nepieskaroties.
Atgādinām, ka atbilstoši Latvijas likumdošanai nav pieļaujamas nekāda veida seksuālas darbības ar bērniem līdz 16 gadu vecumam – tai skaitā šķietami labprātīgas.
Tādā konkurējošā vidē, kāds ir, piemēram, sports, treneris bērnam ir autoritāte, tāpēc bērns īpašu uzmanību no pieaugušā no puses var uztvert kā pagodinājumu vai sportisko spēju novērtējumu. Tāpat svarīgi apzināties arī riskus, kas pastāv pašu bērnu starpā, jo seksuāla izmantošana var notikt ne vien no pieaugušā, bet arī no cita nepilngadīgā puses. Bērniem bieži esot kopā vieniem – kopīgi trenējoties, uzturoties ģērbtuvēs un guļvietās, būtisks risks ir kaitējoša seksuāla uzvedība no citiem nepilngadīgajiem – piemēram, fotografēšana un filmēšana atkailinātā veidā, pornogrāfijas rādīšana, piespiešana veikt seksuālas darbības un tamlīdzīgi.
Diemžēl nevaram paļauties arī uz to, ka bērns mums noteikti par pāridarījumu pastāstīs. Bērni bieži par piedzīvoto seksuālo izmantošanu klusē, jo īsti neapzinās notikušo vai arī izjūt kaunu, vainu un bailes. Daudzos gadījumos bērni par piedzīvoto seksuālo izmantošanu izstāsta novēloti – vidēji pēc 10 gadiem. Turklāt dažkārt bērni ir pārāk jauni, lai saprastu, kas patiesībā ar viņiem notiek vai arī nezina, kā un kam par piedzīvoto pastāstīt.
Kā to novērst
Tā kā tuvojas vasara un daudzi vecāki sūtīs bērnus uz dažādām nometnēm, mēs aicinām vecākus proaktīvi interesēties, vai to rīkotājiem ir definētas skaidras bērnu tiesību aizsardzības vadlīnijas. Starptautiskā bērnu tiesību aizsardzības labā prakse paredz, ka tādām vajadzētu būt ikvienā organizācijā, kas strādā ar bērniem, lai konkrēti noteiktu, pēc kādiem principiem tiks veidotas drošas un cieņpilnas attiecības ar bērniem, kādas darbības nav pieļaujamas, kādi ir rīcības algoritmi pārkāpumu gadījumos bērniem, vecākiem un personālam, kā arī kas ir atbildīgie, pie kā par šo tēmu vērsties.
Šādas vadlīnijas ir būtiski izstrādāt katrai organizācijai individuāli, pielāgojot savai situācijai un aktīvi iesaistot izstrādes procesā organizācijas darbiniekus, bērnus un vecākus. Svarīgākais, ka šīm vadlīnijām vajadzētu būt nevis tikai “uz papīra”, bet arī reāli iedzīvinātām – informējot bērnus un vecākus, kā arī praktiski, ar noteiktu regularitāti tās pārrunājot kolektīvā. Vadlīnijas būtu nepieciešamas kā sporta organizācijām, tā arī citām interešu izglītības organizācijām – tai skaitā tādiem ārpusskolas nodarbību organizētājiem kā mākslas un mūzikas skolas, kori, deju kolektīvi, jauniešu centri, dažādi pulciņi un sporta aktivitātes, kā arī vasaras nometņu rīkotāji. No labiem piemēriem sporta jomā varam izcelt Latvijas Futbola Federāciju, kurai nesen veiksmīgi palīdzējām šādas vadlīnijas veidot.
Ko ar saviem bērniem pārrunāt
Vecāku uzmanība, emocionāls siltums, savstarpēja uzticēšanās un atbalstoša attieksme noteikti ir labākā aizsardzības stratēģija. Svarīgi apzināties, ka ar bērnu par drošību attiecībās būtu jārunā jau pirms jebkādām aizdomīgām pazīmēm – tām vajadzētu būt ikdienišķām sarunām jau no mazotnes, kas skaidro bērnam, kā atšķirt labus un sliktus pieskārienus, labus un sliktus noslēpumus, ko darīt un kā pateikt nē, ja kāds cilvēks bērnam dara ko nepatīkamu vai mulsinošu. Bērnam ir jāzina, ka viņa ķermenis ir tikai viņa un citi cilvēki nedrīkst ar to darīt, ko grib – mums katram ir jāsargā savas ķermeņa robežas un jābūt jūtīgiem pret savām izjūtām. Ja par šīm tēmām brīvi sarunājamies un ikdienā respektējam bērna ķermeņa robežas, tad arī pāridarījuma gadījumā bērns zinās, ka pie vecāka par šo tēmu var vērsties.
Vasarā vairumam skolas vecuma bērnu būs daudz brīva laika un arī brīvi pieejamas viedierīces, bet izpratne par iespējamiem riskiem vēl tikai veidojas, tāpēc vecākiem un arī pedagogiem ir svarīgi pārrunāt ar visu vecumu bērniem drošības jautājumus. Varam pārrunāt dažādus tipiskos scenārijus: ko tu darītu, ja kāds draugs, radinieks, paziņa vai varbūt interneta spēles partneris pajautās tev atsūtīt savu kailfoto vai video? Un ja piesolīs naudu vai ko vērtīgu? Ko tu darītu, ja kāds tev atsūtītu attēlu vai video, kur atkailinātā vai seksualizētā veidā redzams cits bērns? Vai zini, ka par šādu attēlu vai video sūtīšanu vai glabāšanu no 14 gadu vecuma pienākas kriminālatbildība?
Ja bērna un vecāku attiecības ir tuvas un atbalstošas, varam ikdienā mudināt bērnu atklāti dalīties par savām izjūtām, un, kad bērns mums ko pastāsta, svarīgi viņam ticēt un iedziļināties. Uzmanību jāpievērš arī krasām pārmaiņām – piemēram, bērns pēkšņi noslēdzas sevī, kļūst ļoti nomākts vai izteikti agresīvs. Tāpat jāpamana, ja bērns ļoti grib pavadīt laiku kopā ar kādu cilvēku vai gluži otrādi – aktīvi sāk izvairīties no kāda cilvēka. Ja bērns sāk lietot vecumam neraksturīgus seksuāla rakstura izteikumus vai bieži zīmē attiecīgus zīmējumus, arī tas var liecināt par bērna piedzīvoto. Ļoti spilgts signāls par to, ka nepieciešama tūlītēja iejaukšanās, ir bērna paškaitējoša uzvedība, kad bērns savas emocionālās ciešanas izreaģē, nodarot pats sev sāpes – graizot savu ķermeni un tamlīdzīgi. Jebkuras būtiskas izmaiņas bērnā nepieciešams pamanīt un iejūtīgi meklēt to cēloņus, nepieciešamības gadījumā piesaistot speciālista palīdzību. Vecākiem nav jākļūst par izmeklētājiem vai soģiem, taču jāziņo par iespējamiem pārkāpumiem organizatoriem, bērnu tiesību aizsardzības iestādēm vai nopietnos gadījumos – policijai – noteikti ir.