Arhibīskaps Vanags rakstīja : “Kurš novilks robežu, kur beidzas veselīga dzīves gudrība un sākas aizspriedumi? Par dzimumu lomām Latvijas sabiedrībā ir atšķirīgi uzskati. Kas vienam šķiet laužams stereotips, citam ir svarīgs arhetips, ko ar gudru ziņu devis Radītājs. Vieni uzskata, ka gaidīt no vīrieša citādu izturēšanos nekā no sievietes ir viduslaiku atavisms. Citiem tā ir tautas gudrība, kas laba iemesla dēļ ietverta latvju dainās un pasakās. Katram no šiem viedokļiem ir tiesības būt. Apustulis Pāvils iesaka: pārbaudiet visu un, kas labs, to paturiet.”
Lai vai kāda diskusija šobrīd aktuāla dzimumlomu kontekstā, bērnam vienmēr ir viņa bioloģiskais tēvs un māte. Un aizvien zinātnē pēta un runā par sievišķo un vīrišķo uzvedības modeli. Šoreiz par tēti un mammu audzināšanas kontekstā.
Kāpēc tik bieži lietas cenšamies sarežģīt? Kāpēc gribam pierādīt nepierādāmo, neizmērāmo vai acīmredzamo? Kāpēc neticam paši savai pieredzei un sirdsbalsij?
Ikvienai mammai un tētim ik dienas tiek dota iespēja “ietekmēt” nākamo paaudzi un mūsu atbildība ir to darīt pēc labākajiem nodomiem.
Mums pierasts, ka daudz runā un raksta par mammas mīlestības spēku un unikālo ietekmi uz bērna psihoemocionālo attīstību, bet zinātnē jau sen pētīts arī tēva mīlestības spēks un unikālā ietekme uz bērna attīstību. Ēriks Ēriksons jau skaidroja, ka tēva mīlestība un mātes mīlestība ir kvalitatīvi atšķirīgi mīlestības veidi un abi ir vienlīdz nozīmīgi bērna attīstībā. Ikvienam bērnam svarīga ir mamma un tētis, sievišķais un vīrisķais uzvedības modelis.
Profesors Kails Pruetts (Kyle Pruett) pētījumos nonācis pie secinājumiem, ka jau 8 nedēļu vecumā zīdainis spēj atšķirt sievišķo un vīrišķo interakcijas veidu. Šī dažādība, pati par sevi, nodrošina plašāku, bagātāku savstarpējās mijiedarbības pieredzi. Vienalga, vai bērni to apzinās vai nē, jau agrīni viņi mācās, ka sievietes un vīrieši ir atšķirīgi, viņiem katram ir sava pieeja dzīvei un atšķirīgs veids, kā veidot un uzturēt attiecības ar līdzcilvēkiem.
Ikviena bērna dzīves pieredze ir svarīga. Tēvi vairāk spēlējas, mātes vairāk rūpējas, tēvi iedrošina konkurencei, sacensībai, mātes- taisnīgumam un drošībai. Vieni veido personības neatkarības pusi, otri nodrošina drošību. Mums ir katram savs/ savādāks mīlestības veids. Katrs no šiem audzināšanas stiliem, pats par sevi, var būt arī neveselīgs, tā secina profesors K.Pruett. Viens ir tendēts uz risku uzņemšanos, neizvērtējot sekas, otrs- izvairās uzņemties riskus, tādējādi neveicinot neatkarību, patstāvību, pašpārliecību un arī progresu. Savukārt, kad tie darbojas līdzās viens otram, tiek radīts līdzsvars un nodrošināta drošība izzinot pasauli un gūstot jaunas pieredzes.
Profesors K.Pruetts savos pētījumos nonācis pie secinājumiem:
- Mammas un tēti komunicē ar bērniem atšķirīgi. Tēvi visbiežāk savā runā ir īsi, konkrēti un par lietu. Mammas bieži savā runā ir tēlainas, aprakstošas, personiskas un verbāli iedrošinošas.
- Mammas un tēti bērnus dzīvei sagatavo atšķirīgi. Tēvi savus bērnus redz attiecībās ar apkārtējo pasauli, mammas parasti skata apkārtējo pasauli attiecībās ar bērnu. Tēvi bērniem parāda pasauli caur vīrieša acīm, mammas palīdz redzēt pasauli caur sievietes prizmu. Bērni, kas auguši kopā ar saviem tēviem, ir daudz drošāki izzinot pasauli, meitenes spēj veidot veselīgākas attiecības ar puišiem, ir emocionāli drošākas un pasargātākas, jo spēj atpazīt vīrieša uzvedības formas. Mammas palīdz dēliem izprast sieviešu emocionālo pasauli un caur attiecību pieredzi veicina dēlā iejūtību pret pretējo dzimumu un attīsta prasmes savstarpējai mijiedarbībai un sapratnei.
- Mammas un tēti māca bērniem respektēt/ cienīt otru dzimumu. Stabilā laulībā dzīvojošu pieaugušo savstarpējo attiecību modelis parasti ir veselīgāks piemērs bērniem, kā vīrietim izturēties pret sievieti un kādas ir veselīgas sievietes attiecības ar vīrieti.
Ja nenovērtējam kāda vecāka ietekmes nozīmīgumu, mēs apdraudam bērna pilnvērtīgas attīstības iespēju. Protams, vienmēr ir svarīga šo attiecību un nodomu kvalitāte un tā ir mūsu pieaugušo atbildība- būt atbildīgiem attiecībās ar saviem bērniem, būt atbildīgiem vīriešiem un atbildīgām sievietēm. Mammas un tēti bērniem māca dažādas, bet vienlīdz svarīgas lietas dzīvē. Un patiesībā, neiedomājami daudzas lietas, parādības un notikumi dzīvē nemaz nebūtu iespējami bez sieviškās un vīrišķās puses tajos.
Jā, piekrītu, šodien daudzi skaļi kliegs, kas tad ir pareizais/ nepareizais un sievišķais/ vīrišķais, tagad mēs visi varam un drīkstam būt jebkas, bet es ticu, ka dziļi sirdī katram ir patiesā sirdsbalss, ticība un pārliecība. Un es ticu, ka nav atkal un atkal jāpierāda, kas ir mamma un kas ir tētis. Vai tiešām ir kāds, kurš netic, ka ikviens bērns vēlas, lai viņu mīl gan mamma, gan tētis…