Kāpēc iesaistīšanās strīdā ar bērnu piešķir bērnam varu? Tāpēc, ka pēc neilga laika bērns sāk ticēt, ka ir mūsu vienaudzis un viņam piemīt spēja izaicināt mūs un apstrīdēt pieaugušā viedokli. Bērni neapzinās, ka izjustā vara nav reāla. Jo spēcīgāki un pārliecinātāki viņi jūtas, jo biežāk strīdēšanos un cīņu izmantos problēmu risināšanā.
Māka efektīvi risināt domstarpības ir ļoti būtiska dzīves prasme. Kā iemācīt bērniem komunicēt domstarpību gadījumā? Kā iemācīt paust savu viedokli un argumentus, respektējot otru? Kā iemācīt uzklausīt otra argumentus neizsakot pārmetumus un nemitīgi neaizstāvoties?
Ikviens vecāks zina, cik viegli ir iesaistīties strīdā ar bērnu. Ikviens no mums strīdās gan par lielām, gan mazām lietām. Bet svarīgi atcerēties, ka nav jāiesaistās visās cīņās, uz kurām mūs izaicina. Cīņā ar bērnu mēs nekad nevaram uzvarēt. Strīdus karstumā mēs kļūstam impulsīvi, tik bieži viens otram pasakām sāpīgas lietas un visbiežāk tam seko nesarunāšanās- neviens nav ieguvējs. Iesaistoties nemitīgos strīdos, mēs zaudējam pamatu zem kājām. Viss kļūst apšaubāms un nestabils. Bērni pārstāj ievērot noteikumus, jo apzinās, ka iesaistoties strīdā ar vecākiem, pastāv liela varbūtība, ka pieaugušais padosies un mainīs savu viedokli.
Kā iemācīties NEiesaistīties strīdos ar bērniem
1. Pazīt sevi. Svarīgi zināt, kas katru no mums kaitina visavairāk un padara impulsīvus visbiežāk. Vienam tie ir rīti, kad strīdi ir visbiežāk iespējami, citiem- vakari pēc darba noguruma. Būsim uzmanīgi un centīsimies neiekrist paši savos slazdos. Būtiski, lai domstarpības nekļūst par ikdienišķu ieradumu mūsu vājību dēļ.
2. Jautāt un analizēt. Ja strīdēšanās ir kļuvusi par komunikācijas modeli, steidzīgi jāvērtē interakcija ar bērnu. Kurās situācijās visbiežāk ir strīdi, par ko tie ir, vai ir kādas pazīmes, kas liecina par iespējamām domstarpībām utt. Svarīgi iemācīties atpazīt krīzes situācijas, lai mēs pieaugušie spētu sevi apstādināt un nomierināt pirms strīds sācies. Strīdā parasti nav cīņa par uzvaru, bet gan vēlēšanās izvairīties kaut ko darīt.
3. Plānot izmaiņas. Svarīgi plānot “nākamās reizes” stratēģiju, kad jūtam strīda tuvošanos. Kāda būs mūsu rīcība, kad tiksim izaicināti no jauna. Piemēram, ja bērns apstrīd kāda noteikuma neievērošanas sekas. Paliekot istabā un iesaistoties argumentācijā, mēs piešķiram bērnam lieklāku varu. Tā vietā varam teikt: “Mēs daudzkārt esam runājuši par noteikumiem un to neievērošanu. Es nevēlos par to diskutēt.” un atstāt istabu. Izejot no telpas, mēs varu un kontroli paņemam sev līdz, tādējādi parādot, ka bērnam ir jāiemācās ievērot noteikumus un sadzīvot ar savas rīcības sekām.
4. Stāstīt bērniem. Svarīgi stāstīt bērniem par mūsu apņemšanos un izvēlētajām stratēģijām neiesaistīties strīdos. Būtiski, lai bērni zin, kāda būs mūsu pieaugušo rīcība strīdus situācijā. Piemēram: “Strīdēšanās nepalīdz nevienam no mums. Domstarpību gadījumā es lūgšu tevi iet uz tavu istabu līdz brīdim, kad abi būsim nomierinājušies un gatavi mierīgai sarunai”.
5. Būt labiem piemēriem. Bērni mācās dzīvi no mums. Tikai ar savu piemēru varam iemācīt bērniem “citādus” savstarpējās komunikācijas modeļus.
6. Izmēģināt dažādas komunikācijas stratēģijas. Reizēm izmainot veidu, kā komunicējam ar bērnu, var panākt būtiskas izmaiņas. Tā vietā, lai paceltu balsi, paklusinam to. Tā vietā, lai gari un plaši, nereti pat pārnestās nozīmēs runātu ar bērnu, būsim tieši un runāsim tikai par konkrēto lietu. Reizēm vietas/ telpas nomaiņa palīdz domstapības atrisināt bez strīdiem. Svarīgi būt radošiem meklējot komunikācijas veidus.
7. Neuztvert personīgi. Reizēm savstarpējie pārmetumi var būt ļoti sāpīgi. Visbiežāk tas saistīts tikai ar bērna vēlmi uzvarēt strīdā nevis ar to, kā viņš patiesībā jūtās.
8. Meklēt palīdzību un atbalstu. Strīdi un cīņas nekad nav viegli nedz bērniem, nedz arī vecākiem. Svarīgi apzināties savas cilvēciskās robežas un meklēt atbalstu un resursus savos līdzcilvēkos.
Ikviens mēs pieļaujam kļūdas audzinot savus bērnus, bet gandrīz vienmēr ir nākamā reize, kad varam mācīties no savām kļūdām un rīkoties gudrāk!