Bērna pašcieņas aizskaršana draudot, apsaukājot, lamājot, izsmejot, pazemojot ir emocionāla vardarbība, kuru uzskata par izplatītāko un slēptāko vardarbības formu. Tā negatīvi ietekmē bērna emocionālo attīstību un pašapziņas veidošanos.
Laikā, kad pasaule ir tik mainīga un pilna ar negācijām, jo īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību un likt akcentu uz vārda ietekmi, lai mūsu bērni augtu stipri, pašpārliecināti, godīgi, spējīgi pārvarēt grūtības un risināt konfliktus un vairāk par visu, lai viņi augtu laimīgi.
Sabiedrībai svarīgi apzināties, ka pavisam ikdienišķas situācijas un šķietami ikdienišķas sarunas ietekmē mūsu bērnu nākotni. Ikviena negatīva piezīme, apzīmējums, raksturojums bērna dzīvē ienes bailes, nedrošību un neuzticēšanos, kas grauj viņu pašvērtējumu un spēju tikt gala ar dažādām dzīves situācijām un izaicinājumiem.
Lai pasaule spētu pastavēt, attīstīties un tiekties uz labo, sabiedrībā ir vajadzīgi stipri, pašpārliecināti, droši un laimīgi cilvēki. Pozitīvs vārds, iedrošinājums, mīlestības apliecinājums ir ļoti nozīmīgs pamats stipras personības veidošanā.
5 pavisam ikdienišķas frāzes, no kurām vajadzētu izvairīties sarunā ar bērnu
Kāpēc tu nevari būt tāds, kāds ir brālis/ māsa? Bērni attīstās, mainās un mācās viens no otra ik dienas. Salīdzināšana spēcīgi iedragā bērna pašapziņu. Bērniem raksturīga ir konkrētā domāšana un tas, ko viņi šādā sarunā dzird, ir :” Brālis/ māsa ir labāks par mani it visā”. Lai gan vecāki parasti sakāmo attiecina uz noteiktu bērna uzvedību, bērni to nesaprot. Kā sekas parasti ir brāļu/ māsu cīņa, atriebība, greizsirdība, sacenšanās utml. Tāpēc vienmēr svarīgāk ir izcelt pozitīvo. Piemēram, sakot:” Tava māsa prot labi zīmēt, es zinu, ka tev arī tas izdotos”.
Kas tev ir par problēmu? Tas izskan kā agresīvs, apvainojošs, pazemojošs un retorisks formulējums. Gandrīz nekad tas nevedina uz problēmas risinājumu, gluži pretēji izcauc vēlmi atkāpties un noslēgties. Tāpēc labāk būtu jautāt:” Vai tevi kaut kas satrauc? Es zinu, ka tu neuzvestos tā bez iemesla”.
Nomierinies. Parasti šī frāze izsauc vēl spēcīgāku reakciju un vēlmi iesākto pabeigt. Bērniem vēl nepiemīt dzīves pieredze un prasme kontrolēt savas emocijas. Viņiem vissvarīgākais ir laiks. Dodot bērniem laiku un vietu, kur tikt galā ar savām emocijām, viņi iemācās, ka dusmu lēkmes nav risinājums, ir jāiemācās sevi kontrolēt. Tāpēc svarīgi parādīt ceļu, kā to iemācīties:” Kad tu nomierināsies un atpūtīsies, mēs varēsim turpināt spēlēties”; “Es klausīšos tikai tad, kad jūsu strīds būs beidzies un jūs abi būsiet nomierinājušie”.
Kāpēc tu vienmēr tā dari? Uzdot jautājumu, uz kuru atbilde nekad nesniegs gandarījumu, ir netaisni. Šī frāze pauž bezcerību un tieši tā jūtas arī bērns. Tā vietā varam teikt :” Es jau iepriekš tev lūdzu nelēkāt pa gultu, bet tu izvēlējies neklausīt. Bet es zinu, ka tev labi izdodas arī paklausīt. Nākamreiz tu vari izvēlēties spēlēties uz grīdas”. Tādējādi pieaugušais izceļ bērna paša izvēli un atbildību par savu rīcību un pauž iedrošinājumu to mainīt. Vecāks izsaka pārliecību, ka bērns spēj uzvedību mainīt un parāda ceļu, kā to izdarīt.
Cik reižu es tev esmu to teicis? Tas ir retorisks jautājums, ko bērni nesaprot. Viņi dzird pazemojošu frāzi :”Ar tevi tiešām kaut kas nav kārtībā, jo vienu un to pašu lietu atkārtoju vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz”. Tā vietā teiksim :” Es zinu, ka par šo esam iepriekš runājuši. Ko es tev toreiz teicu?”. Tādējādi, pirmkārt, apstiprināsim faktu, ka šāda diskusija jau iepriekš notikusi, otrkārt, deliģēsim bērnam atbildību to atcerēties, tā parādot vēlamo uzvedības formu un treškārt, bērns saņems vēl vienu iespēju augt un mācīties.
Lai bērni iemācītos mūsos ieklausīties, viņi lūdz vecāku laiku un pacietību. Lielākoties vislabāk darbojas princips: apklust un paklusēt brīdī, kad visvairāk gribas kliegt! Lai mums izdodas iemācīties KLUSUMU. Tas var būt dziedējošs un ļoti iedarbīgs, jo ir kontrasts sliktai uzvedībai.