Vecāki bieži vien jūtas neērti un mulst, runājot ar bērniem par intīmajām ķermeņa daļām un attiecībām. Tas ir normāli – ar vairumu no mums taču par to nerunāja! Pārdomām:
- Pajautājiet sev, kas jums šīs tēmas sakarā liek justies neērti;
- Izmēģiniet nosaukt ķermeņa daļas kopā ar kādu, kam uzticaties (partneri, draugu);
- Sadzirdiet sava bērna jautājumus un komentārus. Atbildot, centieties uzturēt sarunu. Jūsu bērnam jāzina, ka jūs uztverat viņu nopietni un pie jums vienmēr var vērsties ar jebkuru jautājumu.
Kad bērni mācās ķermeņa daļu nosaukumus, svarīgi, lai viņi apgūtu arī savu dzimumorgānu nosaukumus. Mazākajiem bērniem jūs varat paskaidrot, ka intīmās ķermeņa vietas ir tās, kuras apsedz apakšveļa. Iemāciet savam bērnam intīmo ķermeņa vietu nosaukumus (krūtsgali, krūtis, dibens, penis, vulva, vagīna un anālā atvere) gluži tāpat, kā jūs mācītu nosaukt elkoņus, ausis vai kaklu. Sarunās ar mazākajiem bērniem varat izmantot arī tādus apzīmējumus kā “krāniņš” un “čuriņa” – galvenais, lai šo vārdu nozīme ir skaidra ikvienam.
Kāpēc tas ir svarīgi?
- Bērniem jājūtas drošiem, ka visu savu ķermeņa daļu saukšana īstajos vārdos ir dabiska, nevis mulsinoša vai nepareiza. Izvēloties mīlīgus vai smieklīgus nosaukumus tikai intīmajām ķermeņa vietām, jūs netieši apliecināt, ka jums ir neērti par tām runāt. Ja bērni uztver to, ka jums ir neērti runāt par šādām lietām, viņi, iespējams, vairāk vilcināsies pastāstīt arī par piedzīvotu pāridarījumu. Bērniem, kuri ir pietiekami informēti par savu ķermeni un drošības noteikumiem, ir mazāks risks ciest no seksuālas izmantošanas.
- Bērniem dažkārt ir grūti pastāstīt par seksuālu izmantošanu tāpēc, ka viņi nezina pareizos nosaukumus. Bet seksuālas izmantošanas gadījumā bērnam pēc iespējas precīzāk jāpastāsta, kas notika. Bērni to spēj izdarīt daudz labāk, ja viņi zina pareizos nosaukumus, nekaunas un nebaidās tos izmantot.
- Tā kā katrā ģimenē lietotie intīmo ķermeņa vietu sarunvalodas apzīmējumi atšķiras, pareizo nosaukumu izmantošana nodrošina, ka pieaugušie skaidri saprot bērna sacīto.
Ja meitene, kurai iemācīts vulvu saukt par puķīti, pastāstīs skolotājai, ka kaimiņš aiztika viņas puķīti vai nodarīja tai pāri, ļoti iespējams, ka neviens nesapratīs, ka meitene runā par seksuālu izmantošanu, un viņa varbūt par to vairs nestāstīs vispār.
Mēs pieskārienus iedalām trīs veidos – labie (patīkami, vēlami, ne slepeni), sliktie (sāpīgi, nepatīkami) un slepenie (mulsinoši, nesaprotami, satraucoši). Ikvienam bērnam regulāri jāatgādina, ka par sliktajiem un slepenajiem noteikti jāsaka uzticamam pieaugušajam!
Viens no veidiem, kā skaidrot ķermeņa robežas, ir “Biksīšu likums” – tas palīdz vecākiem vienkārši izskaidrot bērnam, kurās ķermeņa vietās citi nedrīkst viņam pieskarties, un kā vajadzētu rīkoties, ja kāds to mēģina darīt. “Biksīšu likums” ir vienkāršs: neviens nedrīkst bērnam pieskarties ķermeņa vietās, ko parasti sedz apakšbiksītes vai peldkostīms, arī bērnam nevajadzētu šajās vietās pieskarties citiem. Tas palīdz bērnam iemācīt, ka viņa ķermenis pieder vienīgi viņam pašam.
Bērnu pasargāšana no seksuālas izmantošanas ir drošības jautājums – gluži tāpat kā ielas šķērsošana vai spēlēšanās ar uguni. Ja ķermeņa robežu ievērošanas noteikumus iekļauj starp visiem pārējiem ģimenē pieņemtajiem drošības noteikumiem, par tiem ir vieglāk runāt.
Tipiski ģimenes drošības noteikumu piemēri:
- nespēlējies ar uguni
- nešķērso ielu, vispirms nepaskatījies pa kreisi un pa labi
- nebrauc mašīnā nepiesprādzējies
- nebrauc ar divriteni bez ķiveres
- neizmanto asu rīku bez pieaugušā palīdzības
Līdzās šiem, iemāciet bērniem arī ķermeņa drošības noteikumus:
- Neviens nedrīkst aiztikt vai aplūkot tavas intīmās ķermeņa vietas.
- Neviens tevi nedrīkst apskaut vai skūpstīt pret tavu gribu.
- Neviens nedrīkst tavā klātbūtnē aizskart savas intīmās ķermeņa vietas, vai prasīt, lai tu aizskar viņa/viņas intīmās ķermeņa vietas.
- Neviens nedrīkst tev likt izģērbties vai uzņemt fotoattēlus/video, kuros tu esi redzams bez drēbēm.
- Neviens nedrīkst tev rādīt fotoattēlus vai videomateriālus, kuros redzami cilvēki bez drēbēm.
Bērniem jāzina – ja kāds mēģina pārkāpt jebkuru no šiem noteikumiem:
- viņi drīkst teikt “nē”
- iet prom no pāridarītāja
- viņiem par situāciju jāpastāsta uzticamam pieaugušajam
Būtu labi piebilst, ka ir dažas situācijas (piemēram, mazgāšanās, medicīniskā apskate), kurās citam cilvēkam varētu būt nepieciešams pieskarties viņa intīmajām ķermeņa vietām. Tomēr šiem cilvēkiem ir skaidri jāinformē bērns, kāpēc tas ir nepieciešams, un, ja bērna vecums to ļauj, jāprasa bērna atļauja. Vienam no vecākiem vienmēr ir jābūt klāt medicīniskās apskates laikā.
“Nē” ir ļoti svarīgs vārds bērna drošībai. Bērnam ir tiesības teikt “nē” arī cilvēkiem, kurus viņš pazīst un kuri viņam patīk, tāpat arī ģimenes locekļiem, un pieaugušajiem bērna atteikums ir iespēju robežās jāpieņem un jārespektē. Tas liecina, ka bērns spēj nospraust robežas un kontrolē to, kas notiek ar viņa ķermeni. Dažreiz gan drošības nolūkos ir nepieciešams rīkoties pret bērna gribu, piemēram, šķērsojot ielu vai liekot bērnu gulēt. Paskaidrojiet bērnam, kāpēc tas ir nepieciešams. Ja bērns spēj pateikt “nē” tuvam cilvēkam, pastāv lielāka iespēja, ka viņš bīstamā situācijā spēs pateikt “nē” arī pāridarītājam.
Palīdziet bērnam izdomāt dažādus veidus, kā paust noliegumu situācijās, kad tiek pārkāpts kāds no noteikumiem. Vienkāršs „nē“ ne vienmēr ir labākais nolieguma veids, un tas var arī saniknot varmāku. Izdomājiet citus variantus, piemēram, „izbeidz“, „es nedrīkstu spēlēt rotaļas ar pieskaršanos“, „nē, man ir jāievēro drošības noteikums neizģērbties“ un „es negribu to darīt“.
Regulāri atkārtojiet ģimenē pieņemto ķermeņa drošības noteikumus un atgādiniet bērnam, ka:
- viņš nekādā gadījumā nav vainīgs, ja kāds cits ir pārkāpis viņa ķermeņa robežas;
- noslēpumi par ķermeņa robežu pārkāpšanu nekādā ziņā nav jāglabā;
- nekad nav par vēlu pastāstīt par problēmu, kas saistīta ar ķermeņa robežu pārkāpšanu.
Spēlējiet “Ko tad, ja…” spēli
- Sāciet ar vispārējām drošības situācijām, piemēram: ko tu darītu, ja draugs gribētu tevi pierunāt spēlēties ar šķiltavām vai ko tu darītu, ja kāds tevi iedrošinātu skriet pa vidu ielai, kurā ir dzīva satiksme?
- Spēlējiet lomu spēles ar savu bērnu, lai bērns varētu vingrināties: pielietot dažādus vārdus, kas pauž atteikumu vai atteikšanos izturēties noteiktā veidā, kā arī atklāt savu pieredzi uzticamam pieaugušajam.
- Pārrunājiet dažādas iespējamās situācijas ķermeņa robežu pārkāpšanā: ko bērns darītu, ja vecāks bērns, kas dzīvo mūsu apkaimē, gribētu ar tevi spēlēt pieskaršanās spēli? Ko tu darītu, ja rotaļājoties brālēns vai māsīca aiztiktu tavus dzimumorgānus? Ko tu darītu, ja kāds pazīstams cilvēks, kurš tev patīk, pavaicātu tev bildi, kurā esi redzams pliks? Ko tu darītu, ja tavs treneris negaidīti vēlētos tev pasniegt dāvanu? Ko tu darītu, ja kaimiņš tevi uzaicinātu pie sevis uz mājām, lai kopā paspēlētu jaunu datorspēli?
- Arī bērni var ierosināt jautājumus spēlei „ko tad, ja…“. Pieņemiet viņu ierosinājumus, apspriediet, kas šādās situācijās būtu darāms, un izmēģiniet to. Ieteiktās idejas var jums atklāt, kādas situācijas jūsu bērnu satrauc. Kad bērns ir kļuvis vecāks, vērtīgs ir noteikums „pasaki un tad ej “, lai jūs zinātu, kur bērns atrodas un ar ko ir kopā.
- Ja bērns grasās apmeklēt ballīti bez jūsu klātbūtnes, uzziniet, kas vēl plāno ierasties, un pārliecinieties, ka klāt būs arī pieaugušie. Vienojieties par iepriekšējas paziņošanas sistēmu (kas, kur, kad): “Es kopā ar Tomu līdz pieciem būšu veikalā”. Jāziņo arī tad, ja kaut kas mainās: “Mēs nolēmām tā vietā iet pie Toma uz mājām. Viņa mamma ir mājās.” Paziņošanai jāattiecas kā uz vecākiem, tā arī bērnu, lai bērns zinātu, kur jūs esat, kad atgriezīsieties un kā ar jums sazināties.
- Izspēlējot „ko tad, ja…“ situācijas, māciet bērnam pašpārliecību – tā bērnam nedrošās situācijās palīdzēs noteiktāk paust pretestību. Lai bērns izklausītos pārliecināts, svarīga stalta stāja, skatīšanās otram acīs, mierīgs, noteikts un pieklājīgs runasveids – izmēģiniet, cik dažādi var skanēt “Nē”!
- Izskaidrojiet bērnam, kā atšķiras “labi” un “slikti” noslēpumi – labie noslēpumi ir patīkams pārsteigums vai dāvana, kas visus iepriecina, bet sliktie noslēpumi kādu satrauc un apbēdina – tādus pāridarītāji liek neatklāt nekad un izdara uz bērniem spiedienu, lai notikušais nenāktu gaismā.
- Noslēpumi var būt ierocis to cilvēku rokās, kuri vēlas bērnam nodarīt pāri. Pasakot bērnam “tas ir mūsu noslēpums”, viņi cenšas panākt, ka bērns par notikušo nerunā. Pārliecinieties, ka jūsu bērns zina – viņam nav jābaidās vai jāglabā nepatīkami vai mulsinoši noslēpumi. Uzsveriet, ka par atklātību bērns noteikti netiks sodīts. Viņiem par to ir pēc iespējas ātrāk jāizstāsta pieaugušajam.
- Aplieciniet savam bērnam, ka viņš droši drīkst lauzt klusēšanas solījumu, ja tas saistīts ar noslēpumu par ķermeni, un viņam nekad nav jāglabā bīstami noslēpumi. Atgādiniet, ka ļoti svarīgi ir stāstīt patiesību – tieši to, kas ir noticis. Iedrošiniet bērnu, ka jūs viņam ticēsiet pat tad, ja runa ir par pazīstamu cilvēku – pat ģimenes locekli. Turklāt stāstīt par šādu problēmu nekad nav par vēlu, jo tikai tā varēsim pasargāt un atbalstīt gan viņu, gan citus bērnus.
- Pasakiet bērnam, ka viņam jāturpina vērsties pie uzticamiem pieaugušajiem, līdz viņu sadzird. Pat gadījumā, ja pirmais pieaugušais, kuram viņš atklāj notikušo, stāstītajam netic, bērnam jāpastāsta kādam citam un jāturpina tas darīt, līdz kāds viņam palīdz.