Kādas pazīmes var liecināt par to, ka kaut kas nav kārtībā?
Par to, ka bērnu kaut kas nomāc, drīzāk pastāsta viņa uzvedība, nevis bērns pats. Izmaiņām bērna uzvedībā var būt dažādi iemesli, bet ja redzam vairākas pazīmes, ir vērts pievērst uzmanību un meklēt atbalstu. Šīs pazīmes ne vienmēr liecina par seksuālu izmantošanu, taču ir vērts papētīt:
- Pēkšņas izmaiņas uzvedībā vai noskaņojumā (satraukums, nomāktība)
- Spēlēšanās ar rotaļlietām, atdarinot seksuālas darbības
- Neraksturīga seksuāla žargona lietošana
- Šķietami nepamatotas bailes no noteiktiem cilvēkiem vai vietām
- Nesaprotamas izcelsmes dāvanas un vai nauda
- Paškaitējoša uzvedība
- Apreibinošu vielu lietošana
- Pēkšņa noslēpumainība par saraksti telefonā vai citā ierīcē
Savukārt, pieaugušajos der pievērst uzmanību šādām pazīmēm:
- Uzstājīga bučošana, apskaušana, cīnīšanās vai kutināšana pat tad, ja bērns to nevēlas
- Pastiprināta interese par bērna vai pusaudža seksuālo attīstību
- Seksuāla rakstura joki vai seksuāla rakstura materiālu rādīšana, pārsūtīšana bērnam
- Vēlme palikt vienatnē ar bērnu bez traucēkļiem vai bērna privātuma robežu neievērošana
- Pavada lielāko daļu brīvā laika ar bērniem un nav ieinteresēts pavadīt laiku ar sava vecuma cilvēkiem
- Regulāri piesakās bez maksas pieskatīt bērnus vai ņemt uz pasākumiem ar nakšņošanu
- Pērk bērniem dāvanas vai dod naudu bez iemesla
- Izturas pret kādu bērnu kā pret “ļoti īpašu”, salīdzinot ar citiem bērniem
Lai gan vecāki lielākoties uzskata, ka bērns viņiem par pāridarījumu noteikti izstāstīt, biežāk tomēr bērni par seksuālu izmantošanu nestāsta, jo:
- bērniem ir kauns
- trūkst pārliecības, ka viņiem kāds ticēs
- bērniem ir bail, kas notiks ar viņiem, ar tuviniekiem vai ar pāridarītāju
- bērniem var trūkt vārdu, kā izstāstīt notikušo
- mazs bērns var būt samulsis un neapzināties, ka noticis kas nepieņemams
Ir ļoti svarīgi, lai bērna dzīvē būtu uzticami pieaugušie, ar kuriem bērns var pārrunāt jebkuras bažas. Ja pāridarītājs ir kāds ļoti cienījams un sabiedrībā ieredzēts cilvēks, bērnam var būt sajūta, ka viņam neticēs. Tādēļ būtiski ieklausīties visos pārdzīvojumos un ziņot par tiem neatkarīgi no tā, kādi cilvēki ir iesaistīti.
Bērniem ir ļoti grūti kādam pastāstīt par seksuālu izmantošanu, tāpēc viņi to parasti nesaka tiešā veidā. Bieži vien cietušie bērni par notikušo pauž netieši. Galvenie šķēršļi šādas pieredzes atklāšanai ir:
- nav neviena, pie kā vērsties: trūkst uzticamu personu, kam atklāt notikušo, izolētības sajūta
- varmākas taktika: varmākas uzkurinātās bailes
- attīstības traucējumi
- emocionāla rakstura šķēršļi, kauns un vainas izjūta
- neviens neklausījās un neviens neko nejautāja: izmantošanas fakta neievērošana no līdzcilvēku puses
- bažas par sniegtās informācijas konfidencialitāti
Kādos veidos bērns var atklāt notikušo:
Ar vārdiem, tieši: bērns vēlas kādam pastāstīt par notikušo seksuālo izmantošanu.
Ar vārdiem, netieši: bērns par seksuālo izmantošanu runā aplinkus, izmantojot netiešus mājienus, lai pievērstu pieaugušo uzmanību: “Vectētiņš krāc”, “Vecmāmiņai ir jocīga apakšveļa” vai “Es negribu nakšņot pie tēvoča”.
Ar vārdiem, daļēji: bērns ir nobijies, nobažījies, nokaunējies, vēlas pasargāt savu ģimeni vai arī ir spiests izvēlēties šādu pieeju, jo pieaugušais, kuram bērns grib atklāt notikušo, sarunu virza neprasmīgi. Šādos gadījumos bērni parasti savu stāstījumu par izmantošanu mīkstina, piemēram, piedēvējot notikušo “draugam” vai stāstot par cita veida izmantošanu (emocionālo vardarbību, sišanu utt.).
Ar vārdiem, netīši: bērns atbild uz kāda uzdoto tiešo jautājumu. Šāds jautājums parasti tiek uzdots tāpēc, ka gaismā nākusi vardarbība pret kādu citu ģimenes locekli, un ģimene vēlējās noskaidrot, vai arī bērns nav no tās cietis. Bērns nebija domājis kādam par notikušo stāstīt, un, ja jautājums netiktu uzdots, iespējams, to arī nekad neatklātu.
Netīša atklāšana: notikušo netīši un bez iepriekšēja nolūka atklāj kāds cits – piemēram, tiek atrasta pāridarītāja ziņa bērnam, bērna dienasgrāmata, varmākas uzņemti bērna fotoattēli. Šajā gadījumā pāridarījums tiek atklāts tikai sagadīšanās dēļ – tas nebūtu nācis gaismā, ja kāds nebūtu atradis liecības par notikušo un, balstoties uz atrastajiem pierādījumiem, iztaujājis varmāku vai bērnu.
Neverbāla atklāšana: notikušais tiek atklāts ar nolūku, bet ne sarunā – tiek izmantoti zīmējumi, rakstīšana utt.
Atklāšana caur uzvedību: bērns izlādē ar izmantošanu saistīto spriedzi agresīvā, paškaitējošā vai bīstamā (arī seksuālā) uzvedībā. Bērna uzvedība un izturēšanās mainās; iespējams depresīvs noskaņojums, zems pašvērtējums utt. Bērna uzvedība signalizē, ka ir problēmas, ar kurām viņš viens pats nespēj tikt galā.
Atklāšana ar cita palīdzību: bērns par notikušo pastāsta vienaudzim, kurš pierunā to atklāt arī pieaugušajiem.